Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Gaujmalas meitenes sudraba dziesma

Ceturtdiena 31/10/2013

Ruta Dābola, latviešu valodas skolotāja

Sarmīte Vaivare ir valmieriete, sasmēlusies Gaujas sudraba viļņu skaņas. Bauskas 2.vidusskolā ilgus gadus bija dziedāšanas skolotāja, koru vadītāja. Bērnība pagājusi ārsta un grāmatvedes ģimenē. Tā kā tēvs mūžībā aizgāja ļoti agri, tad abas māsas audzināja mamma viena. Vectēvs (no tēva puses), skroderis, bija muzikāls, no koka būvēja kokles, cītaras, ērģelītes. Viņa bērni (skolotājs, ārsts, farmaceits, medmāsa) spēlēja ģimenes kapelā. Mammas māsai arī bija laba balss, viņa bija soliste pie operas zvaigznes Paula Saksa. Muzikāli tuvinieki, arī Sarmītei iedzimts šis talants. Kopā ar māsu un citiem bērniem, darbdienās ganos ejot, smagi strādājusi, svētdiena bijusi dziesmota, jo jāgavilē Gaujas līčos.
Sarmīte Vaivare mācījās Valmieras apkaimes Kauguru 7 gadīgajā skolā. Kad mācījās 5.klasē (1949.gadā), devusies ekskursijā, bet šis brauciens izvērtās gan traģisks, gan laimīgs (kaut gan tā nedrīkstētu sacīt), jo naktī, atbraucot mājās, abas māsas uzzinājušas, ka vecāki izvesti uz Sibīriju. Kopā ar māsu gājušas pie vecāsmātes, bet arī viņa palikusi viena un sūtījusi bērnus prom, lai paglābtu viņu dzīvības. Meitenes apmetušās pie radinieces. Divas nedēļas slēpušās, izgāja no pagrīdes. Dzīvoja lielā nabadzībā. Turpinājusi mācības skolā, tās padevušās izcili. Sarmīte iestājusies Valmieras pedagoģiskajā skolā par 1.-4.klašu skolotāju. Stipendija tolaik bija nepieciešama, lai varētu dzīvot. Pēc septiņiem gadiem, pavadītiem Sibīrijā, mamma atgriezās, strādāja un dzīvoja Rīgā, rūpnīcā nopelnot labu algu. Meita varēja turpināt mācības, jo Valmieras pedagoģiskajā skolā atvēra mūzikas klasi, lai sagatavotu dziedāšanas skolotājus. Spēlēja klavieres, vijoli, kokli. Pēc pedagoģiskās skolas beigšanas S.Vaivare divus gadus strādāja Kauguru pamatskolā par dziedāšanas skolotāju. Pabeidza J.Mediņa mūzikas vidusskolas diriģēšanas nodaļu. Darbā nozīmēja uz Bausku, jo vīrs bija baušķenieks. S.Vaivare trīs gadus nostrādāja Pilsrundālē. Uzklausot direktora A.Žuravļova lūgumu, aprunājoties ar K.Hammeru, skolotāja 1964.gadā pārnāca strādāt uz Bauskas 2.vidusskolu. Tā līdz aiziešanai pensijā. Pasniedza dziedāšanu pamatskolā un vadīja 1.-4., 5.-7. klašu un vidusskolas kori. Kori bija lieli, ap 100 dziedātāju. Skolotāja nolēma, ka nedrīkst bērnus atlasīt, lai dzied un trenē balsi visi. 1.klasē stundās piegājusi pie katra bērna un individuāli mācījusi dziedāt. Un dziedāja visi zēni un meitenes. Grūtības bijušas ar balsu noturēšanu, lai gan krievu tautības bērniem balsis spēcīgas.
Dziedātājs Niks Matvejevs, mācoties pie S.Vaivares, bijis zelta puisēns, sākot no 1.klases labi noturējis otro balsi. Līderis gan zēnu korī, gan ansamblī. Bija labsirdīgs, paklausīgs, dziedāja ļoti labi, varējis redzēt, ka mūzika viņam sirdslieta.
Gandrīz katrā klasē bija ansamblis, un tie dziesmu dienās sacentās savā starpā. Skolas kori arvien guva labus rezultātus rajona skatēs, piedalījās skolēnu Dziesmu svētkos.
Skolotāja S.Vaivare saka paldies klašu audzinātājiem, tolaik mācību pārzinei I.Panovskai, visiem direktoriem, kuri atbalstīja skolas korus. Dziedājuši visur – vecāku sapulcēs, tankkuģa „Bauska” apkalpei, kolhozu svētkos. Visvairāk atmiņā palikuši skolēnu Dziesmu svētki. Bērni gribēja dziedāt arī garajos starpbrīžos. Spēlējusi arī pavadījumu deju kolektīvam, ko vadīja A.Sormule.
Skolotāja domā, ka savā laikā bijusi par daudz mātišķa un labsirdīga pret skolēniem, bet šodien viņas skolēni ir vecāki un vecvecāki un saka paldies, ka esot viņai pieķērušies, jo skolotāja visus sapratusi un neesot viņus pazemojusi. Šodien ir gandarījums, ka strādāts no sirds, godīgi, nesavtīgi.
Koru repertuārā pārsvarā bija krievu dziesmas, bet, kad bērni 90.gados iemācījās dziedāt Latvijas brīvvalsts himnu, viņi paslavēja, ka tas bijis tik gludi.
Strādājot Bauskas 2.vidusskolā, 1972.gadā Sarmīte Vaivare pabeidza Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas nodaļas diriģēšanas specialitāti kopā ar komponistu Uldi Stabulnieku.
Skolas direktors A.Žeronkins un citi direktori uzticējās savai dziedāšanas skolotājai un palīdzēja ar transportu, kad vien bija nepieciešams. Zīmīgi, ka draudzīgu roku grūtos dzīves brīžos sniegušas tieši krievu tautības skolotājas.
Sarmītes Vaivares dēls arī beidzis Bauskas Mūzikas skolas trompetes klasi. Arī četri mazbērni gan lielākie, gan mazākie ir dziedoši, ar labām balsīm.
Uz jautājumu, kādi apbalvojumi darba gados saņemti, S.Vaivare atbild, tik daudz, ka nestāv galvā, skolas muzejā varot atrast koru godalgas, bet vislielākais – 1978. gadā pasniegts ordenis „Goda zīme”.
Pašlaik sudraba balsij piederošā ir pelnītā atpūtā. Viņas acīm un ausīm saklausīti arī šāgada Dziesmu svētki, kas ir svēti katram dziedošam latvietim. Viņa ik gadu gaida 1.septembri ar tikai sev zināmām izjūtām, ikkatrus skolas svētkus apmeklē ar lielu prieku.