Aptauja
Vai Jūsu izglītības iestādē tiek ievērotas pedagogu tiesības?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Starp Slātaviju un Čangalieni

Ceturtdiena 31/10/2013

Lolita Eklone, Valmieras 2.vidusskolas struktūrvienības vakara (maiņu) vidusskolas arodorganizācijas vadītāja

Vasaras beigās Valmieras izglītības iestāžu arodorganizāciju vadītāji un to pārstāvji, priecīgi un jautri čalojot, pulcējās, lai dotos tradicionālajā ekskursijā – apceļot dzimto Latviju. Šoreiz izvēlējāmies nelielo kultūrvēsturisko novadu Vecpiebalgu, kas izvietojies ainaviskā apvidū – Vidzemes augstienē.
Kurš gan latvietis nezin dziesmu par Vecpiebalgas ūdensrozēm? Vecpiebalgas ūdensrozes – tie ir tādi kā Latvijas simboli. Un ūdensrozes Vecpiebalgā patiešām zied!
Vecpiebalgā satiktie gidi azartiski un ar īpašu lepnumu stāsta par savu novadu un spilgtākajiem novadniekiem, kas zināmi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Piemēram, Piebalgā atrodas un radoši darbojušies – Kārlis Skalbe – „Saulrietos”, brāļi Kaudzītes – “Kalna Kaibēnos”, Ķencis un Pāvuls no „Mērnieku laikiem”, Poruka „Pērļu zvejnieki”, bagātnieka Buņģa lāde, komponists Emīls Dārziņš – Melanholiskā valša autors, dzejnieks Jānis Sudrabkalns – šie meistari un viņu radītie darbi ir tapuši Vecpiebalgā un tur skatāmas ir viņu dzīves vietas un muzeji. Kā arī gleznaini skaistas ir Vecpiebalgas puses ainavas, teiksmainie ezeri – Alauksts un Inesis. Šai pusei īpaši ir stāsti par mūžīgo sacensību un lielīšanos starp slātaviešiem un čangaliešiem.
Viens no pirmajiem kultūrvēsturiskiem objektiem, ko mēs aplūkojām ir Veselavas muižas komplekss, kas saglabājies gandrīz visā pilnībā. Muižas centrs ir divstāvu mūra kungu māja celta XIX gs. 40.gados. Tā atgādina burtu „U” un atrodas uz savdabīga ovāla salas veida zemes gabala, ko no visām pusēm ieslēdz mūsdienās faktiski izsusējis grāvis, tā imitējot viduslaiku nocietinātās pilis. Pāri grāvim uz muižu ved divi tilti. Muižas vēsturi iepazinām caur gides stāstītām leģendām. 40.gados tur atradās pagasta padome, bet vēlāk tautas nams, pasts, mūsdienās pat interneta punkts. Apskatījām arī savdabīgo ēkas apkures sistēmu bēniņos, kā arī seno lietu un mantu kambari ar darbarīkiem un sadzīves priekšmetiem. Veselavas muižā zirgu pasta stacija darbojusies vēl 19. gs. 2.pusē.
Piebalgā īpaši tiek godāti arī vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi: Lielpintuļu senkapi (Bērzu kalniņš), Silabulu Velnakmens – kulta vieta, Vengāru un Veselavas viduslaiku kapsēta. Bērzkrogs pārbūvēts, tag. Krogzemnieki, kafejnīca, Veselavas kapsētas kapliča (1923. g.). Veselavas kapsētā 1923.gada 5.augustā atklāts piemineklis – betona obelisks 16 igauņu karavīriem (četri aizvesti uz dzimteni, pārējie apbedīti pie pieminekļa, kas krita pie Veselavas 1919.gada jūnijā cīņās pret landesvēru un Dzelzs divīziju. Pieminekļa atklāšanā piedalījies prezidents J. Čakste un Igaunijas sūtnis Latvijā J. Slejamā.
1997.gada 30.aprīlī Bērzkrogā pie Krogzemniekiem notika liels zemnieku mītiņš (259 cilvēki), tika bloķēts ceļš; akcijas nolūks bija pievērst valdības izmanību stāvoklim lauksaimniecībā. 1998.gadā nemieru atcerei pretim Bērzkrogam iestādīta bērzu birzīte. Veselavā ir parks ar estrādi.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Bānūžu – pilskalnu, Zelta avotu, Venakmeni – Vella vārtu akmeni. Aplūkojām arī pirmo koka Lodi – Apšu baznīcu, kas celta 17.gadsimta sākumā. To uzcēla Lodes muižas īpašnieks Bolto fon Hoenbahs. Ziemeļu kara laikā (1700.–1721.) baznīcu nopostīja, bet 1728.gadā tā tika atjaunota. Pašreizējā ēka celta 1780.gadā. 1890.gadā baznīcā iebūvēja arī ērģeles. 20.gadsimta 90.gadu beigās un arī vēlāk baznīcā ir veikti plaši atjaunošanas darbi. Apšu baznīcai ir piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Mums par godu skanēja ar baznīcas zvana skaņas.
Tālāk mūsu Piebalgas ceļš veda uz Nēķena muižas kompleksu Taurenes pagastā. Nēķena muižas seno alus pagrabu velvētajās telpās 2005.gadā iekārtotais muzejs glabā vairāku novada vēstures gadsimtu liecības. Izstādītas pagasta dzimtu relikvijas un Latvijas teritorijā lietoto naudaszīmju kolekcija. Ekspozīcija stāsta arī par taureniešiem – Latvijas valsts Ministru prezidentiem, ministriem un pašvaldības vadītājiem, vietējo ļaužu dzīvi Taurenes kolhoza pastāvēšanas 40 gados un sporta sasniegumiem.
Pēc gardām pusdienām kafejnīcā „Ūdensrozes”, devāmies aplūkot Vecpiebalgas baznīcu, vidus kapus un aplūkojam vēsturisko Vecpiebalgas centru, Vecpiebalgas muižas kompleksu un parku.
Inešu pagasta Vecpiebalgas muižas vīna pagraba ēkā 1992.gadā atklātā Piebalgas novada muzeja ekspozīcija raksturo visas senās Piebalgas un tās kādreizējā administratīvā centra – Piebalgas – Orisāres muižas politisko, saimniecisko un kultūras vēsturi. Plaša pārskata ekspozīcija iepazīstina ar Vecpiebalgas skolu un teātra vēsturi, stāsta par daudziem izciliem piebaldzēniem un viņu ieguldījumu latviešu tautas garamantu vairošanā. Izstādīti zemnieku darbarīki un sadzīves priekšmeti, plaši atspoguļota Otrā pasaules kara vēsture.
Turpinājumā uzkāpām arī Brežga jeb tā sauktajā Karātavu kalnā, kas atrodas Cēsu – Madonas ceļa malā, uz rietumiem no Alauksta ezera. Kalna augstums ir 255,4 metri virs jūras līmeņa. No kalna paveras skaists skats pār Vidzemes pakalniem. Vēsturiski vecais Cēsu – Vecpiebalgas lielceļš veda pāri kalna virsotnei. Kalna virsotnē veicām īpašu rituālu pēc gides norādēm.
Interesants ir Piebalgas porcelāna fabrikas un apgleznošanas studijas apmeklējums. Porcelāns jau tūkstošgadu ir Ķīnas noslēpums, Eiropas alķīmiķu baltais zelts, izturīgākais un smalkākais no keramikas materiāliem – mākslinieka Jāņa Roņa lielākais radošais izaicinājums. Viņš arī īstenojis savu sapni par porcelāna ražošanas atjaunošanu Latvijā. Iesākumā – Porcelāna mākslas galerija Vecrīgā un SIA Porcelāna Galerija izveidošana 2002.gadā, darbnīciņa Kalnciema ielā un apgleznošanas studija Majoru kultūras namā, bet no 2007.gada rudens – Vecpiebalgas novads, Ineši un ideja par zīmolu „Piebalgas Porcelāna Fabrika”. Šeit porcelāns ir māksla un tūrisma objekts, suvenīrs un prezentācijas priekšmets, ir iespējams īstenot jebkuras vēlmes.
Pozitīvi iedvesmoti devāmies tālāk uz „Kalna Kaibēniem”, kas ir 1929.gadā nodibinātais brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu piemiņas muzejs vienlaikus arī vecākais memoriālais muzejs Latvijā. 19.gs. „Kalna Kaibēnos” Kaudzītes uzrakstīja romānu „Mērnieku laiki” un gandrīz visas pārējās no savām apmēram pussimts grāmatām, izloloja daudzu sabiedrisko pasākumu ieceres un pirmajos 14 sava garā skolotāju darba mūža gados mācīja 1229 skolēnus. No 1868. līdz 1882.gadam „Kalna Kaibēnos” atradās pagastskola. Matīss Kaudzīte bija tās skolotājs, bet brālis Reinis – skolotāja palīgs. Stundās Kaudzītes centās iemācīt skolēniem patstāvīgi vērot, spriest un darīt, censties izprast praktiskās dzīves lietu un parādību jēgu, uztvert skaistumu un priecāties par to. Kolorītais un zinošais gids zināja stāstīt daudz interesantu stāstu par brāļiem Kaudzītēm.
Brāļu Kaudzīšu vadībā „Kalna Kaibēnu” skola iemantoja labu slavu. Audzēkņu skaits strauji auga, un radās nepieciešamība uzcelt jaunu, tieši izglītības mērķiem paredzētu skolas ēku. 1882.gadā skola no „Kalna Kaibēniem” tika pārcelta uz netālo jaunās Ogrēnskolas ēku. Brāļi Kaudzītes nopirka „Kalna Kaibēnus” un skolotāja darbu turpināja Ogrēnskolā. Rakstnieku dzīves laika mājas iekārtojums, ceļojumu piemiņas lietas, sadzīves priekšmeti, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, stāsta par rakstnieku dzīvi, pedagoģisko, sabiedrisko un literāro darbību. „Kalna Kaibēnu” dārzā apmeklētāju gaida sastapšanās ar romāna „Mērnieku laiki” tēliem un leģendārais „atmiņu stūrītis”.
Vakarā spēkus uzkrājām brīnumskaistā vietā Jumurdas muižā, izbaudot saulrietu pie Jumurdas ezera, pirts priekus un nakts peldi ezerā.
Otrās dienas rīts iesākas ar Cirstu muižas aplūkošanu.
Īpaši neaizmirstama ir viesošanās latviešu pasaku ķēniņa pilī – muzejā „Saulrieti”, kas 18 gadus ir Kārļa Skalbes ģimenes vasaras iemīļotākā atpūtas vieta. Tās ir rakstnieka un viņa ģimenes veidotā māja ar neparastu arhitektūru – Piebalgai neierasti lieliem logiem, kolonām un plašu goda istabu ar labu akustiku, kur tiek uzņemti viesi un tiek cienāti ar saimnieka gatavoto šņabīša un citrona mizu uzlējumu, raisās valodas un tiek dziedātas latviešu tautas dziesmas. Arī mēs pārbaudījām telpas akustiku, uzdziedot latviešu tautas dziesmas.
Savā dzimtajā pusē Kārlis Skalbe rod atelpu no trauksmainās Rīgas dzīves, smeļas iedvesmu literārajai darbībai un veldzē dvēseli kopš bērnības pazīstamo un iemīlēto ezeru, mežu un pakalnu harmonijā.
Kopš 1987.gada mājā darbojas Kārļa Skalbes memoriālais muzejs. Šī vieta ļauj pietuvoties dzejnieka pasaules redzējuma brīnumam un baudīt neatkārtojamu ainavu, kas paveras no Kārļa, Lizetes un Ilzes Skalbju kapavietas Vakts kalnā.
Pēc neliela pārbrauciena viesojāmies arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejā „Vēveri”. Senā Vēveru zemnieku – amatnieku astoņu sētu grupa ir novada tradicionālās celtniecības paraugi. Ekspozīcijā aplūkojami audēju, ratiņdreimaņu un zemkopju darbarīki. Apmeklētāji vienojoties var ieaust dzīparu audeklā, līdzdarboties graudu malšanas un maizes cepšanas procesā. No atjaunotajām koka vējdzirnavām redzamas Piebalgas tāles.
Ekskursijas noslēgumā devāmies uz Jaunpiebalgu un apmeklējām Baņutas muzeju Zosēnos. Mūs viesmīlīgi sagaidīja un uzņēma pats muzeja saimnieks, režisors Guntis Gailītis. Muzejs veltīts pirmās latviešu nacionālās operas „Baņutas” piemiņai. Tieši šeit, kādreizējā Skrāģu krogā dzimis operas „Baņuta” libreta autors Arturs Krūmiņš – Gunta Gailīša vectēva brālis un tieši šeit – 2000.gadā tikuši svinēti tūkstošgades Jāņi ar eksprezidenti Vairu Vīķi – Freibergu un tūkstošiem ļaužu no Latvijas un ārzemēm.
Muzeju dabiski papildina Baņutas parks, kurā iekārtotā skatuve pirmajam operas brīvdabas uzvedumam dabiski iekomponēta ainavā.
Par muzeja izveidošanu G.Gailītis nopietni sācis domāt 1999.gadā, kad sesto Piebalgas novada kultūras svētku noslēgumā Skrāģu krogā – režisora tobrīd atgūtajā senču īpašumā – tika uzvesta operas brīvdabas izrāde Latvijas Nacionālās operas mākslinieku izpildījumā, G.Gailīša un diriģenta Aleksandra Viļumaņa vadībā. Tad arī nodibināts „Baņutas” fonds, kura mērķis ir saglabāt, pētīt un popularizēt A. Krūmiņa un A. Kalniņa devumu mūsu kultūrai.
Zosēni ir ne tikai kultūrvēsturisks apskates objekts, bet arī gleznaini skaista un dziednieciski pozitīva enerģētiska vieta. Dzirdējām saimnieka nostāstus par akas ūdens brīnumainajām īpašībām un iedarbību uz veselību, kā arī paši to nogaršojām.
Ekskursijas noslēgumā apskatījām arī Dzērbenes muižu, baznīcu un pilskalnu.
Piebalga tiešām ir skaists novads un divās dienās nav iespējams plašāk iepazīt visus tajā atrodošos kultūrvēsturiskos un dabas objektus, sastapties ar interesantākajām Vecpiebalgas personībām. Šoreiz nesatikām arī slaveno Jaunpiebalgas savdabi Ķenci – Dzidru Kuzmani.
Latvija patiešām ir ļoti skaista un līdz galam neiepazīta. Jaukā kompānijā ir patīkami baudīt jebkuru ceļojumu. Kā teicis Reinis Kaudzīte: „Ceļš paliek ceļš, dažādība tikai gājējos”.
Paldies par labu atpūtu un pozitīvi bagātīgiem iespaidiem mūsu LIZDA starpnovadu arodorganizācijas vadītājai Zintai Irbei un valdes loceklei Andai Asafrejai par ieguldīto darbu ekskursijas plānošanā, organizēšanā, kā arī īpašs paldies arī mūsu jaukajam šoferītim Uģim.