Aptauja
Vai Jūsu izglītības iestādē tiek ievērotas pedagogu tiesības?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Revolucionārā situācija

Otrdiena 26/11/2013

Antra Priedīte, Stalbes vidusskolas skolotāja

Domājot par skolu šodien, esot tajā iekšā, neviļus pārņem sajūta, ka ir nobriedusi revolucionāra situācija. Kā zinām no vēstures, tāda izveidojas apstākļos, kad augšas vairs negrib, bet apakšas vairs nevar dzīvot pa vecam. Ja pieņemam, ka skolotāji ir augšas un skolēni apakšas, tad šaubu vairs nav nekādu – revolūcija ir neizbēgama. Cita lieta, kad mēs to realizēsim un kādus paņēmienus pielietosim. To, ka skolotāji un mācībspēki vairs nevar dzīvot pa vecam, parāda aktivitātes piketos, streiku draudos un klusā kurnēšanā kolektīvu iekšienē. To, ka skolēni un studenti nevar, parāda disciplīnas problēmas, kavējumi un vājā motivācija mācīties.

Reālā dzīve skolā ir vāji saistīta ar varas institūcijām, kuru darbība bieži vien virzīta vien ierēdņiem zināma mērķa sasniegšanai. Šajā kontekstā noteikti jārunā par visnotaļ interesanto kvalitātes pakāpju piešķiršanu par ES līdzekļiem sākotnēji, tagad jau bez kāda materiāla stimula. Pats par sevi saprotams, ka nekad un nekur pasaulē nav iespējama vienlīdzība, bet šis projekts ir vairāk vēl kā savdabīgs. Par to runāts jau daudz, izskanējuši daudzi saprātīgi viedokļi, taču dzīvē turpina notikt ierēdņu nospraustais kurss. Lai kā gribētos saskatīt pozitīvo kodolu, man tas neizdodas. Kā pieņemt par normālu situāciju, kad vienā skolā darba vides uzturēšana novērtēta augstā līmenī par puķu laistīšanu klasē, bet citā skolā tas pieprasīts izsvītrot kā pilnīgi nederīgs pierādījums. Kā novērtēt to, ka pieprasa izsvītrot no pašvērtējuma arodbiedrības ietvaros veiktu vēstuļu rakstīšanas akciju Saeimas deputātiem skolotāju darba samaksas jautājumos kā nederīgu skolas attīstības veicināšanai. Tās ir vien dažas situācijas, kuras liek domāt, cik šīs kvalitātes pakāpes ir reālas pedagoga patiesās vērtības rādītājas. Cilvēciskuma momentu šajās mapēs un projektā vispār velti meklēt. Papīrs uz papīra, kurš labāk prot štancēt, tam augstāka kategorija, vai arī skolu komisijas nolikušas kritēriju latiņu tur, kur katra vēlas. Nav grūti pamanīt, ka šis projekts, kas aizsākās ar ES finansējumu, bija jārezultē ar algu izmaiņām, kas būtu pierādījums tā svarīgajai nozīmei skolu sistēmas sakārtošanā. Bet vai tā ir?
Skolotājs ir ķīlnieks starp sabiedrību, vecākiem, dažbrīd skolēniem un ierēdņu aparātu. Absolūti absurdā situācija ar bezmaksas izglītības nodrošināšanu skolā, kad skolotājs nedrīkst no skolēna paprasīt samaksu par muzeja vai teātra izrādes apmeklēšanu. Pilnīgais sajukums par to, ko tad skolēna mācību darba nodrošināšanai jāpērk vecākiem, ko jāgādā valstij. Katra pašvaldība un skolas vadība to tulko pa savam. Citur pērk gandrīz visu, kas ikdienā nepieciešams, citur izvērtē lietas pēc būtības, atstājot arī vecākiem kādu atbildības daļu. Par ko mēs audzinām bērnus, kādu pienākumu atstājam vecākiem? Protams, ja vecākiem nav darba, ģimenē ir daudz bērnu, tā ir problēma palaist bērnus skolā. Bet kāda ir šo bērnu attieksme pret izsniegtajiem mācību līdzekļiem? Sabojāt grāmatu, pazaudēt darba burtnīcu, tas jau nav nekas īpašs. Nekādas atbildības. Protams, ne visiem. Taču lielāko tiesu šādās ģimenēs nav darba tikuma, nav atbildības par paveikto, nav arī tiekšanās sasniegt kaut ko savā dzīvē. Viss taču nokrīt no gaisa. Un tad skolā ierodas mammīte vai tētiņš no šādas ģimenes un noskaita visas savas un bērna tiesības, uzskaita visus skolas, skolotāja un valdības pienākumus pret sevi un saviem bērniem. Piedraud ar Bez Tabu vai ko tam līdzīgu. Iemesli tam var būt visdažādākie. Varbūt skolotājs bija pārāk bargs par pazaudētajiem  mācību  līdzekļiem, varbūt centās pierādīt skolēnam, ka bija jābrauc mācību ekskursijā, jo autobuss bija par brīvu, nevis visu dienu bez attaisnojuma jāsēž mājās, varbūt vecākam vienkārši konkrētais skolotājs nepatīk, un viņš ir pārliecināts, ka tas neprot mācīt. Un tad nu skolas vadība un skolotājs vai nu kopīgiem spēkiem vai katrs atsevišķi cenšas pierādīt vecākiem, ka arī tiem ir kāds minimāls pienākums, ka tas ko skolotājs ir darījis nav bijis ļauni domāts un tādā garā. Ko te runāt, katram skolotājam būs kāds stāsts par šo tēmu. Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies un pastāv? Katram skaidrs, ka tas, ko nolemj augšā, ir grūti saskaņojams ar to, kas reālajā dzīvē notiek lejā jeb mācību iestādē.
Skolēnu kavējumus mēģina ierobežot piesaistot bāriņtiesas, sociālos darbiniekus utt. Tā ir cīņa ar sekām. Cēloņi netiek meklēti. Mēdzam paši sevi kritizēt par to, ka varbūt stundas nav interesantas, skolotājs nav domājis par metožu daudzveidību, nav bijis atraktīvs un vēl virkne vainu. Taču skatoties pēc būtības, ir skaidrs – skolēnam nav motivācijas. Dzīve rāda, ka tas, kas jāsabāž skolēnam 12 gados galvā, lielāko tiesu dzīvē nav vajadzīgs. Pierādījums – cilvēks, kuram nav vidējās izglītības atestāta, jo nav mācījies vidusskolā, ar radinieka dokumentiem startē augstākajā mācību iestādē, mācās un beidz to ar vērtējumiem, kas nav mazāki par 8 ballēm. Paši zinām, ja gadās slimot vai cita iemesla pēc ilgi nebūt skolā, savelkam mācāmo īsāk, atslābināmies un rezultāti pat eksāmenos nav sliktāki. Cik tad ir patiesi nepieciešams no visa, ko mēs ar tādu dedzību savos priekšmetos cenšamies dabūt skolēnu galvās, bet, kas viņos savukārt rada vēlēšanos atrasties no skolas stipri tālu. Kāpēc vidusskolas klasēs uz mācībām raugās kā uz putras kalnu, kuram ar mokām jāizēdas cauri, bet tūdaļ pēc tam tālākajās mācību iestādēs mācās ar prieku?
Skolas mācību darba efektivitātes celšanai ik pa laikam tiek izgudroti jauni paņēmieni, bet tas, ko var izdarīt visvienkāršāk, vispār netiek apspriests. Piemērs bez komentāriem. Piektajā klasē matemātikā gandrīz visu gadu jācīnās ar daļām parastajām un decimāldaļām, izpildot ar tām visas iespējamās manipulācijas. Nav noslēpums, ka mūsu vidusskolēni spiesti mācīties lietas, kas ir augstskolas cienīgas. 12.klases matemātikas mācību grāmatas saturs: eksponentvienādojumi un nevienādības; logoritmiskie vienādojumi un nevienādības; piramīdas; rotācijas ķermeņi; funkcijas; vienādojumi un nevienādības, to sistēmas; ģeometrisko ķermeņu kombinācijas; matemātika kā vērtība un matemātika kā līdzeklis. Cik no tā visa cilvēkam jāizmanto ikdienā? Cik no tā visa vēlreiz pārmaļ augstskolās, īpaši eksaktajos novirzienos? Kādas iespējas, ka vidusmēra skolēns šo eksāmenu nokārto labi, jo eksāmens ir obligāts, beidzot vidusskolu.
Tādus pašus sarakstus un atvērtos jautājumus varam uzdot par ķīmiju, bioloģiju, ģeogrāfiju, fiziku, ekonomiku. Paši zinām, cik un kur standarts paredz lieko un pārspīlēto. Skolotājs tiek aicināts strādāt radoši, dažādot metodes, tajā pašā laikā standarta līkais pirksts draudoši šūpojas skolotāja acu priekšā, naidīgi solīdams nepatikšanas, ja, protams, mēs katrs savu iespēju un izdomas robežās metam ārā lieko, cenšamies būt interesanti un daudzveidīgi. Man tas atgādina Hruščova laikus, kad lauka malās auga „vajadzīgā” kukurūza, bet aiz tās kultūra, kas bija derīga un vajadzīga. Skolotājiem, kas ikdienā ir vienīgie, kas saskaras ar patieso situāciju nozarē, reti tiek jautāts, ko viņi domā par esošo situāciju. Vēl retāk viņa viedoklis tiek ņemts vērā.
Es aicinu izglītības darbiniekus uz revolūciju! Vai nu tā būtu dziesmotā vai kādām citām izpausmēm realizētā, bet tā ir nepieciešama. Pirmkārt, mums pašiem, citkārt visai sabiedrībai.