Aptauja
Vai Jūsu izglītības iestādē tiek ievērotas pedagogu tiesības?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Lai īstenotu teorijas, ir jārada sistēma

Piektdiena 06/06/2014

29.05.2014. alianses „Vienoti kvalitatīvai izglītībai” dalībnieki sanāksmē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA) pārrunāja, cik gatavi ir pedagogi, vecāki un bērni kvalitatīvas izglītības došanai un saņemšanai, vēsta laikraksts „Izglītība un Kultūra”.

Sanāksmi atklāja un vadīja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško. Viņa atzina, ka kvalitatīva izglītība balstās uz trim „vaļiem” – vidi, resursiem un skolotāju, kas to nodrošina.

Izglītību visiem
UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāra p. i. Baiba Moļņika atgādināja, ka pašlaik visā pasaulē notiek intensīvas diskusijas par attīstības mērķiem pēc 2015. gada. No 12. līdz 14. maijam Muskatā Omānā globālās sanāksmes „Izglītība visiem” dalībnieki – kopumā ap 300, tostarp 20 valstu izglītības un zinātnes ministri, – ir vienojušies, ka virsmērķis līdz 2030. gadam ir taisnīga, iekļaujoša un kvalitatīva mūžizglītība visiem. Tam pakārtoti vairāki citi mērķi, piemēram, obligātā izglītība ir jāiegūst 10 gadu, visām valdībām ir jānodrošina atbilstošs skaits kvalificētu skolotāju, visām valstīm būtu jānovirza izglītībai 4–6 % iekšzemes kopprodukta un 15–20 % valsts izdevumu. Īpaša vērība jāvelta izglītībai konfliktu zonās, militāri apdraudētās skolās.
Biedrības „Latvijas vecāku kustība” valdes locekle Iveta Pavziniuka informēja, ka biedrībā patlaban aktīvi darbojas 120 biedru no visas Latvijas. Vecāku kopējais viedoklis – ir jāinvestē bērnos, sākot jau ar pirmsskolas vecumu. Kvalitatīvas skolas modelis – paņemt labāko no savas skolas un pievienot prasmes, kuru šodien pietrūkst, – tad būs kvalitatīva mūsdienīga izglītība.
I. Pavziniuka iepazīstināja ar vecāku organizāciju veikto skolu vides pētījumu, kurā tika aptaujāti gan pašvaldību, gan privāto skolu audzēkņu vecāki. Galvenie parametri, kas raksturo kvalitatīvu izglītību, viņuprāt, ir šādi: tā vismaz nekaitē bērna attīstībai un veselībai, ir noderīga bērna tālākajā nākotnē, ir praktisks attīstības, motivācijas, pozitīvas darbības instruments.

Topošo skolotāju sagatavotība

RPIVA profesore Anita Petere stāsta par topošo skolotāju sagatavotību darbam iekļaujošā skolu vidē un norāda uz vairākiem kvalitatīvas topošo skolotāju izglītības aspektiem, piemēram: psiholoģisko – veido studentu izpratni par skolēna attīstību veseluma skatījumā; pedagoģisko – apgūtās zināšanas, prasmes, attieksme, radoša pieredze, mācību satura un stundu, nodarbību plānošana nodrošina skolēnam aktīvu līdzdalību mācību procesā, kritisko un radošo spēju attīstību, apgūstot plānoto mācību saturu; skolas vides – izpratne, prasmes strādāt kolektīvā, ievērot izstrādāto skolas kārtību, izpratne, ko nozīmē iekļaujoša izglītība skolā.
„Mūsu visu kopīgs mērķis ir laimīgs bērns. Vai skolēns būs motivēts mācību procesam? Galvenais ir psiholoģiskais aspekts, bet to ievērot nebūt nav viegli ne topošam, ne jau strādājošam skolotājam. Pastāv divas loģikas: katram no mums ir iekšējā personības attīstības loģika, otra ir mācību satura loģika. Pedagogi bieži kā būtiskāko uzsver šo otro, bet nesasaista, ka primārā būtu iekšējā katra bērna attīstības loģika,” skaidro profesore, piebilstot, ka, tikai sasaistot abas loģikas kopsakarībā, var mainīt, uzlabot motivētību.
A. Petere retoriski jautā – kur ir problēma? Kāpēc topošais skolotājs, aizejot praksē, lekcijās apgūtās psiholoģiskās zināšanas neprot likt lietā, neprot pielietot arī metodiskos paņēmienus, lai rosinātu bērnus radoši domāt, mācītu viņiem dzīvesdarbības prasmes? „Risinot teksta uzdevumus, var mācīt analizēt, risināt, piedaloties var izmantot kritiskās domāšanas paņēmienus. Laikam jautājums ir, vai to izprotam vai neizprotam,” secina A. Petere un citē I. Beļicka rakstīto 1995. gadā: „Kamēr humānā pedagoģija nebūs katram pedagogam sirdī, tikmēr ne ar vieniem normatīviem dokumentiem mēs neko skolu sistēmā neizmainīsim – ne augstskolā, ne skolā.”
Viņasprāt, grūtības pastāvēs, kamēr skolotājs neizpratīs, kā mainīt zemapziņā esošo pieredzi un kā pārņemt cita veida domāšanu, lai varētu bērnam palīdzēt saprast; ir svarīgi topošajiem skolotājiem radīt tādu vidi un nosacījumus, lai viņi pieņemtu šīs idejas.
Skolotāju izaugsme ir saistīta ar reālo praksi skolā. Pēc profesores domām, pluszīme ir jāliek skolām, kurās studenti prakses laikā ir varējuši pielietot augstskolā iegūtās zināšanas un prasmes, ir ieguvuši no komunikācijas ar pieredzējušiem kolēģiem, ir stimulēti radošai darbībai, viņiem dota iespēja pārbaudīt studijās apgūto. Diemžēl, kā atklāj A. Petere, daudzi studenti no prakses atgriežas ar atziņu, ka augstskolā māca vienu, bet reāli skolā notiek pavisam kas cits – galvenais nav radoša un kritiska domāšana, bet gan tas, ko iemācīs mācību priekšmetā, bērns nav galvenais.
Kā stāsta profesore, būtisks ir arī trešais faktors – bērnu vecāki. Daļa pat nevēlas, ka skolā ievieš inovatīvas idejas, jo, viņuprāt, galvenais ir iemācīties grāmatā ar rāmīti apvilkto likumu. „Žēl, protams, ka vecāki neizprot – šo likumu bērns var apgūt vispirms praktiskā darbībā, pats meklējot, atklājot, izprotot un tad secinot. Bērnam rodas patiess gandarījums, kad skolotāja liek atšķirt grāmatā konkrētu lappusi un viņš atklāj, ka tur rakstīts gandrīz tādiem pašiem vārdiem, kā jau kopīgi izrunājuši,” skaidro RPIVA profesore.
Viņa norāda uz vienojošajiem aspektiem, kas būtiski gan augstskolām, kas sagatavo skolotājus, gan vecākiem, gan pedagogiem. Jāveicina skolotāju prasme apgūstamo mācību saturu saistīt ar reālām dzīves norisēm, situācijām, skolēnu interesēm un individuālajām vajadzībām. Kā uzskata A. Petere, apgalvojumi, ka tas nav iespējams, ir tikai atrunas.
Viņa ir novērojusi, ka kvalifikācijas praksē studenti, kas lieliski apguvuši un stāstījuši teoriju, klasē jautājumus uzdod paši sev un paši arī atbild, neveicinot skolēnu iesaistīšanos. Taču mācību procesā vajag balstīties uz aktīvu paša skolēna līdzdalību mācību procesa plānošanā, skolēnu spējām kritiski spriest, pamatot un analizēt viedokli, piedāvāt radošu plānotā uzdevuma risinājumu. „Nevar gaidīt, ka skolēns analizēs un spriedīs, ja nebūs apguvis pašvērtējuma prasmes. Ja viņš katram mācību uzdevumam prot izvirzīt kritērijus un pēc tiem vērtēt, tad viņš spēj sekot savai attīstības dinamikai un iegūtais cipars nav svarīgs. Uz to mums ir jāiet,” aicina A. Petere.
Profesore uzsver būtiskāko – mācīsimies, atklājot, izprotot un sadarbojoties visām jomām, kurās RPIVA balsta studiju procesa metodikas. Tā ir procesuālā pieeja darbībai, heiristiskā pieeja, problēmu risināšanas paņēmienu apguve, saturiskā un attiecību komunikācija. „Arī ar grāmatu var komunicēt. Studentam ir jāprot ne tikai grāmatu lasīt, bet arī to analizēt,” teic A. Petere.

Kā teorija saskan ar praksi
Turpinājumā sanāksmes dalībnieki diskutēja, kāpēc teorija bieži tomēr nesaskan ar praksi. I. Mikiško jautāja, vai algu palielināšana garantēs skolotāju profesionalitātes pieaugumu un kā situāciju var mainīt visas ieinteresētās organizācijas.
A. Petere atgādināja teicienu, ka par skolotāju nevar izmācīties – par skolotāju ir jāpiedzimst, taču ne visi spējīgākie skolēni kļūst par pedagoģijas studentiem. Risinājumu profesore saskata labās pieredzes apmaiņā, studentiem esot praksē, jo bieži topošie pedagogi atplaukst, tieši strādājot skolā pieredzējušāku kolēģu iespaidā.
RPIVA rektore profesore Dace Markus kā risināmu problēmu norāda nepietiekamo finansējumu un pedagogu prakses laiku; arī tad varētu notikt jau savlaicīga studentu atlase – kuri ir piemērotākie pedagoga profesijai.
Latvijas Universitātes (LU) docente Dita Nīmante un LU asociētā profesore Linda Daniela iepazīstināja ar projekta, kura laikā realizēja atbalsta programmu pozitīvai uzvedībai skolā, rezultātiem. „Mēs jau mēģinājām reanimēt personības attīstības aspektu. Latvijā vairāk esam orientēti uz problēmām, tāpēc mēģinājām mainīt šo pieeju,” stāsta D. Nīmante un uzskaita pozitīvos rezultātus: projektā iesaistītajās 39 skolās samazinājās skolēnu kavējumi, traumatisms, agresija. Viņasprāt, nepietiek, ka pedagogi lasa, runā, zina, bet ir jāievieš sistēma, tā jāuztur, jādomā par tās darbības veidiem.
Sarunas dalībnieki bija vienisprātis, ka to var paveikt visi kopā un direktoram jābūt līderim, arī nosakot, kādus tālākizglītības kursus pedagogiem apmeklēt.

Skolotāji kļūst atvērtāki
Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Karīna Brikmane uzstājās ar refleksiju par Eiropas Sociālā fonda projektu „Vispārējās izglītības pedagogu tālākizglītība”, ko īstenoja no 2010. gada septembra līdz 2013. gadam. Tajā piedalījās 24 979 dalībnieki, iesaistījās 223 lektori no 10 augstskolām, 10 izglītības iestāžu vadītāju; kursi notika vairāk nekā 60 pilsētās un apdzīvotās vietās.
„Vairāk nekā 50 % pedagogu izglītību ir ieguvuši pagājušajā gadsimtā, un profesionālās pilnveides kursi dod iespēju mainīties, saprast, kas patlaban ir vajadzīgs skolā,” stāsta K. Brikmane un atklāj, ka sākotnēji daudzi pedagogi neprata darboties ar datoru, viņiem nebija sava e-pasta. Tika izstrādāta e-vide un triju gadu laikā tajā reģistrējušies 24 795 skolotāji.
Ir izstrādātas 39 tālākizglītības programmas, izdales materiālu komplekti. „Notika arī jaunu tālākizglītības formu aprobācija – radošās darbnīcas. Programmās galvenais bija radošums, pašpilnveide, mācīšanās un IKT, kas balstījās uz sadarbību radošā vidē. Skolotājam klasē ir jāprot radoši sadarboties ar skolēniem, bet daudziem trūkst atvērtības. Konstatējām, ka kursu laikā pedagogi pamazām tika tam pāri, dalījās pieredzē, apguva ko jaunu darbojoties,” skaidro K. Brikmane un piebilst, ka sākumā skolotāji vēlējušies tikai klausīties un nelabprāt pildījuši mājasdarbus.
Visiecienītākās bijušas pirmsskolu izglītības pedagogu un 1.–4. klases skolotāju profesionālo kompetenču pilnveides programmas. 2010. gadā skolotāji rezervēti izturējušies pret iespēju apgūt interaktīvās tāfeles rīkus mācību materiālu sagatavošanai, bet 2012. un 2013. gadā jau bijis liels pieprasījums. Dzīvu interesi izraisījušas arī programmas, kā strādāt ar talantīgiem un apdāvinātiem bērniem, tāpat klasvadības process.
„Pedagogiem grūtākais bija izdarīt izvēli, bet, kad vajadzības tika apzinātas, tad viņi ir motivēti mācīties,” uzskata K. Brikmane. Viņasprāt, jaunās formas (darbnīcas) skolu kolektīviem izdevās īpaši. Praktiskajās darbnīcās radās izdevība iziet ārpus skolas sienām, uzzināt par tuvākajā apkārtnē notiekošo – kāda uzņēmējdarbība attīstās u. tml. Piemēram, psiholoģiskās darbnīcas lieti palīdzēja Jaunjelgavas pedagogiem, lai pēc sarežģītās situācijas turpinātu darbu 1. septembrī. Šajās darbnīcās skolotāji sadarbojās, veidoja skolas mikroklimatu, debatēja par iekļaujošo izglītību, darbu ar skolēniem, kam ir uzvedības traucējumi, apguva praktiskas iemaņas ugunsdrošības un cilvēkdrošības jomā u. c.
Lai nodrošinātu ilgtspēju, ir jādomā par atbalstošu un sadarbībai atvērtu skolas vidi visplašākajā mērogā. Tālākizglītības kvalitātes rādītājiem nozīme būs tikai tad, ja tā tiks praktiski izmantota skolā. Tālāk jāizmanto arī lektoru ieguldītais darbs,” secina K. Brikmane.

Ierosinās veidot sistēmu
I. Mikiško atgādināja skolotāju izteiktos ierosinājumus atjaunot skolotāju kvalifikācijas institūtu, kurā pētīja un apkopoja informāciju un materiālus, kā nodrošināt kvalitatīvu izglītību. „Pašlaik nav institūcijas, kur labās prakses piemērus apkopotu un sniegtu rekomendācijas, nav mentora, uzrauga, menedžera, kas noraidītu tālāk,” uzskata I. Mikiško.
Profesore D. Markus oponējot teica, ka pedagoģiskajās augstskolās ir pētnieciski institūti un nevajag veidot jaunu institūciju, pētniekiem tikai ir jādod pasūtījums. „Ir spēcīgas komandas, kas iesākto var turpināt, bet lielākā problēma – trūkst valstiskas sistēmas,” atzīst D. Markus.
Sanāksmes dalībnieki vienojās ierosinājumus darīt zināmus izglītības un zinātnes ministrei Inai Druvietei un premjerministrei Laimdotai Straujumai.