Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Mans lieliskais Skolotājs...

Pirmdiena 29/09/2014
















Inita Juhņēviča, Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja

Jauna, radoša, iedvesmojoša – tāda atmiņā ir palikusi mana mīļākā skolotāja Ineta Beinaroviča. Viņa mācīja latviešu valodu un literatūru Aizupes pamatskolā. Mācību stundas kopā ar skolotāju Inetu atceros kā ļoti neparastas, interesantas, īpašas. Tās bija stundas, kur daudz runājām – gan par rakstniekiem un viņu darbiem, bet vēl vairāk par dzīvi, par cilvēku savstarpējām attiecībām un sajūtām, ko izraisa literatūra. Atceros literārās tiesas, ko organizējām stundās, un eseju tēmas, kas lika mums skolēniem domāt un iedziļināties. Reiz skolotāja uzdeva rakstīt sacerējumu „Ziedi manā klasē”, kur vajadzēja rakstīt par saviem klasesbiedriem, asociējot viņus ar ziediem. Tik ļoti mēs bijām aizrāvušies un ieinteresēti klasesbiedru domās, ka slepus tikām klāt sacerējumiem, kas jau bija nodoti skolotājai, un lasījām, ko citi par mums raksta. Skolotājas dotie uzdevumi mums palīdzēja izprast attiecības ar draugiem, veidoja klases kolektīvu, saliedēja. Tā mēs mācījāmies saprast līdzcilvēkus, tā gatavojāmies lielajai dzīvei. Tāda, lūk, skolotāja – ar personības starojumu, sirds gudra un bezgala savējā, vēl tagad.

Anita Līce, Latvijas Darba devēju konfederācijas Izglītības un nodarbinātības eksperte
Lielisku skolotāju bērni respektē, kopā ar lielisku skolotāju bērni mācās ar prieku, jo ir interesanti, un viņi saprot, kādēļ ir jēga mācīties. Mana lieliskā latviešu valodas skolotāja un klases audzinātāja Zane Doniņa pārliecināja, šķiet, visu klasi, ka mūsu dzimtā valoda, gramatiski pareizi lietota, ir skaista, loģiska un, pats galvenais, dzīvē ļoti noderīga un svarīga. Matemātikas skolotājs un skolas direktors Vladimirs Komarovs, savukārt, ka matemātika var būt vienkārša, saprotama un pielietojama ikdienā. Pie skolotājas Paegles nevienam neradās šaubas, ka angļu valoda jāmācās, lai to lietotu. Svešvalodu mācīšanās ir nevis apgrūtinājums, bet gan durvis uz jaunām iespējām. Gribētos pateikt paldies Rīgas 94.vidusskolai, kura, neskatoties uz to, ka ir vienkārša „rajona skola”, iedeva man labu pamatu dzīvei, gan radot iespēju sacensties zināšanās ar prestižākajām Rīgas skolām (dalība olimpiādēs bija mūsu ikdiena), gan attīstīties fiziski (skriešana, slēpošana tuvējā mežā izstrādāja pieradumu rūpēties par sportisko garu arī turpmāk), gan arī iemīlēt dziedāšanu (paldies skolotājam Ērikam Eglītim, kurš mūs veda pat uz radio ierakstiem). Atmosfēra bija draudzīga un motivējoša, daudzi no maniem skolas biedriem ir turpinājuši izglītību labās augstskolās, izbraukājuši pasauli, ir apmierināti ar savu profesionālo karjeru.


Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Lieliskais skolotājs vienmēr un visur ir kopā ar savu klasi – mācībās, tūrismā un dziesmās pie ugunskura, un aizstāv savus „ausaiņus” arī tad, kad viņiem ne vienmēr ir bijusi taisnība. Viņa klasiskais teiciens bija: „Ak, jūs, ausaiņi!” To varēja pasacīt gan tēvišķīgi mīļi, gan pērkondimdoši, gan tik zobgalīgi, ka bija skaidrs, ka skolotājam ir kas labs padomā. Mans un manas Jūrmalas 1.vidusskolas 11A klases lieliskais skolotājs Visvaldis Brūvelis (1925-1995) prata atdzīvināt un skaidri saskatāmās detaļās un krāsās iekrāsot ikvienu savu mācību stundu ar stāstu par vēsturi, ar leģendu vai piemēru no dzīves, vai jautru atgadījumu no sava nebeidzamā joku krājuma. Visvaldis Brūvelis pats mīlēja dzīvi visā tās raibajā daudzveidībā un mācīja to kā vērtību mīlēt arī saviem audzēkņiem. Visvaldis Brūvelis redzēja pretrunīgo pasauli labu esam un tādu to atklāja ikvienam. Paldies manam skolotājam par kolektīvā spēka, biedriskuma un draudzības paraugstundām, kuras palīdz mums jau 40 gadus pēc vidusskolas beigšanas turēties kopā kā saliedētai klasei, kurā ikviens tiek gaidīts un mīlēts tieši par to, ka ir mūsu skolotāja iedēstītā gara turpinātājs.


Baiba Moļņika, UNESCO Latvijas Nacionālā komisijas ģenerālsekretāra p.i.

Līdzīgi kā īstā mīlestība, īstā skolotāja pie manis atnāca samērā pavēlu. Tas nenotika tad, kad skaisti saposušies ar gladiolām un asterēm rokās, spiedāmies klāt klases audzinātājām, arī ne tad, kad mēģinājām sevi un pasauli saprast matemātikas, fizikas un citu zinību aizraujošajos ceļos un satraukti gaidījām eksāmenu rezultātus. Šajos ceļos satikām daudz skolotājus, kurus atceros ar sirsnīgu pateicību un šodien vēlos nosūtīt veiksmes, veselības un laimes vēlējumus. Tomēr mans stāsts būs par skolotāju, kas atnāca pie manis jau pēc skolas beigšanas – augstskolā.
Tas bija kaut kas neredzēts un nebijis – pirmais teātra kritiķu kurss Latvijas Universitātē, tāda kā izredzētības sajūta no vienas – un nemitīgi izaicinājumi no otras puses.  Kursa vadītāja – Silvija Radzobe – cilvēks, kas strādāja gan ar prātu, gan sirdi un kuram vārdi – tas būs grūti – allaž bija tikai pamudinājums vēl rosīgākai darbībai. Katra diena kopā ar Silviju veidojās kā piedzīvojums – lekcijas, semināri, vakara izrāde un nakts recenzija. Jāredz bija pilnīgi visas pirmizrādes, jāseko līdzi kino festivālam „Arsenāls”, jātiekas ar režisoriem, aktieriem un māksliniekiem un, protams, grāmatas, grāmatas. Vienas no spilgtākajām atmiņu lappusēm saistās ar kopīgajiem braucieniem. Silvija (viņa vēlējās, lai mēs viņu tā saucam) veda mūs uz kaimiņvalstīm, lai iepazīstinātu ar talantīgu režisoru darbiem. Vienreiz mēs ciemojāmies Ļeņingradā, kur vērojām septiņas (!) stundas garo Dostojevska „Velnu” iestudējumu, citreiz devāmies uz Viļņu, lai pārpildītā zālē sajūsminātos par Nekrošus „Degunu”, bet vēl citā reizē skrējām pa Maskavas platajām ielām uz slavenajiem teātriem, kur biļetes uz teātra izrādēm bieži tiek izpirktas mēnešiem iepriekš. Katrā vietā, kur biļešu kasē stāvēja uzraksts – biļetes izpārdotas – rīkojāmies pēc līdzīga scenārija – Silvija, savilkusi vislaipnāko seju, devās atbruņot biļešu pārdevēju, stāstot, ka mēs esam paši talantīgākie no talantīgākajiem Latvijas studentiem – īsti atraitnes dēli un meitas, kas pārvarējuši garu un grūtu ceļu, cauri tumsai un sniegam, ieradušies, lai piedzīvotu tieši šo izrādi tieši šajā vakarā. Neticami, bet viņai vienmēr izdevās, mēs tikām iekšā, un uz mājām braucām vilcienā, visas somas piekrāvušas pilnas ar skaistām grāmatām un sirdi piepildījušas ar jauniem iespaidiem.
Silvija bija tā, kas man iedeva mēroga sajūtu, pasaules plašuma un dziļuma izjūtu. Kritika viņai bija kā māksla, teātrim varēja pietuvoties tikai tad, ja Tu pats esi radītspējīgs. Kritikai ir nevis jāgremdē, bet jāceļ un pacelt var tikai tas, kurš pats ir sīki izpētījis spēles noteikumus un zina, kurš gājiens ved pa lauvu augšā un kurš liek šļūkt pa kazu lejā.
Skolotājs ir tas, kurš pats aizraujas un spēj aizraut, un Silvija noteikti tāda bija un ir. Ar savu domu, viedokli un redzējumu, dažkārt gatava pat duelēties par savu taisnību. Tomēr pāri tam visam vienmēr ir bijusi mīlestība pret teātri un tā radītājiem.
Es nepaliku pie Silvijas līdz kursa beigām, devos prom, jo šķita, ka dzīve ārpus teātra piedāvā lielākus izaicinājumus, tomēr Silvijas dotie orientieri, vēlme nedzīvot šo dzīvi plakani, bet spēlējot un spēlējoties, ir vienmēr ar mani. Paldies!


Renārs Lūsis, Valsts darba inspekcijas direktors

Laikā, kad es mācījos skolā, bija liela disciplīna un mācīšanās process bija diezgan nopietns. Varbūt nav tas sliktākais variants, jo arī rezultāti no mācībām nebija slikti, un šodienas „demokrātiju” skolās rada nopietnus audzināšanas jautājumus. Man īpaši patika matemātikas, ģeogrāfijas, fizkultūras, vēstures un ķīmija skolotāji. Nevarētu teikt, ka ar viņiem bija kāds īpašs kontakts, bet viņi simpatizēja vairāk kā citi. Visi jau centās iemācīt savu vielu pēc iespējas labāk un skolotājas bija pat gatavas organizēt papildu stundas. Man nav tāda viena labākā skolotāja, bet paldies noteikti gribētu pateikt skolotājām, kas mūs audzināja un pieskatīja skolas pirmajos gados, viena no viņām – Anita Dabiņa. Bet par tādu pēdējo laiku noteikti paldies par pašatdevi un pacietību es gribētu teikt savai matemātikas skolotājai Inai Svilānei, ķīmijas skolotājai Andrai Reinholdei, ģeogrāfijas skolotājai Gunai un fizkultūras skolotājam Gunāram Dobelim.

Daiga Kļanska, žurnāliste un laikraksta "Izglītība un Kultūra" galvenā redaktore
Spilgts cilvēcības mirklis. Balvu 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Helēna Pužule bija ļoti nopietna, stingra un prasīga skolotāja. Viņas stundās pat vislielākajam klases delverim neienāca prātā atļauties kādu vaļību. Taču man vienā no literatūras stundām uznāca ilgstoša klepus lēkme. Redzot, ka klepus nerimstas, skolotāja piecēlās un iegāja blakus esošajā kabinetā, un pēc brīža nāca pie manis un pasniedza ledenīti. Tolaik stundu laikā nebija pieņemts dzert ūdeni, kur nu vēl šmaukstināt kādu konfektīti. Samulsu, jo nezināju, ko iesākt, bet skolotāja iedrošināja to sūkāt, lai klepus mitētos. Šī skolotājas rīcība mūs visus pārsteidza, ka kādā brīdī tik ļoti nopietnā skolotāja var rīkoties tik altruistiski. Man tā ir palikusi atmiņā kā spilgts cilvēcības mirklis, ko atceros brīžos, kad pati nonāku līdzīgās situācijās. Lielisks skolotājs ir tāds, kurš ar savu personību spēj aizraut, ieinteresēt un skolēnu sliktās rakstura iezīmes, viņiem nemanot pārvērst par labām. Tāds bija mūsu klases audzinātājs Viktors Šļuncevs, kurš mūsu 5. klases skolēnu nepakļāvīgo garu spēja savaldīt ar savu intelektu pēc tam, kad vairākiem kolēģiem ar klaigāšanu, dažādiem sodiem tas nebija izdevies. Viņš matemātiku prata mācīt tā, ka saprata gandrīz visi, spilgti atmiņā palikusi audzināšanas stunda, kurā skolotājs stāstīja par dzintara istabu, viņa organizētā ekskursija uz Rundāles pili. Mums ļoti sāpēja skolas administrācijas lēmums, ka klasei būs cita audzinātāja, jo skolotājam uzticēti papildus pienākumi.
Skolotāju dienā paldies visiem maniem skolotājiem Balvu pamatskolā un 1. vidusskolā. Jūs katrs bijāt lielisks ne tikai savā mācību priekšmetā, bet arī brīnišķīgi cilvēki, kuriem kādā no aspektiem vēlējos līdzināties! Īpašs paldies manām latviešu valodas skolotājām Helēnai Pužulei, Salmai Silovai – nu jau mūžībā, Intai Slišānei, vēstures skolotājai Irēnai Šaicānei, audzinātājam Viktoram Šļuncevam, fizikas skolotājam Pēterim Zvejniekam, matemātikas skolotājai Lūcijai Boldānei.

Jauno pedagogu padomes pārstāvju atmiņu mirkļi