Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Kas ir kvalitatīva izglītība, un ko tā sekmē

Svētdiena 17/05/2015

Alianse „Vienoti kvalitatīvai izglītībai”, kurā apvienojušās vairākas izglītības jomas organizācijas 23.04.2015. sanāksmē analizēja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) veiktās aptaujas par izglītības kvalitāti Latvijā rezultātus, kā arī pauda dažādu izglītības institūciju pārstāvju redzējumu par šo jautājumu, vēsta laikraksts „Izglītība un Kultūra”.

LIZDA pērnrudens aptaujā piedalījās 1729 respondenti – vispārizglītojošo skolu skolēni (24%), skolotāji (32%), skolēnu vecāki (24%), skolu direktori (11%), darba devēji (7%) un citi (2%) – no dažādām Latvijas vietām: mazpilsētām (36%), lielajām pilsētām (24%), Rīgas (9%), no laukiem (31%); no tiem 80% sieviešu un 20% vīriešu 45 – 60 gadu (35%), 35 – 45 gadu (27%), 15 – 18 gadu (23%), 26 – 35 gadu (8%), 19 – 25 gadu (2%) vecumā, kā arī vecāki par 60 gadiem (5%); lielākajai daļai respondentu (66%) ir augstākā izglītība.

Aptaujas dalībniekiem tika lūgts no astoņiem piedāvātajiem skaidrojumiem, kas ir kvalitatīva izglītība, atzīmēt piecus prioritārā secībā.

Kvalitatīva izglītība:
• nodrošina labākos iespējamos rezultātus (zināšanas, prasmes),
• sagatavo jaunos speciālistus darbam nozarēs, kur viņi visvairāk nepieciešami darba tirgū,
• atbilst valsts noteiktajiem standartiem un mērķiem,
• atbilst starptautiskajiem standartiem izglītības jomā,
• atļauj skolēnam un vecākiem izvēlēties sev atbilstošāku izglītības procesa modeli (novirzienu),
• ir individualizēta (atbilst skolēna vajadzībām un mācīšanās stilam),
• sniedz iespēju attīstīt savas iemaņas un uzlabot mācību rezultātus katram skolēnam neatkarīgi no vecāku izglītības, dzīvesvietas, sociālā stāvokļa un dzimtās valodas,
• palīdz katram skolēnam pilnībā realizēt savu intelektuālo un radošo potenciālu.

Secinājumu, ka kvalitatīva izglītība nodrošina labākos iespējamos rezultātus (zināšanas, prasmes), par pirmo svarīgāko uzskata skolēni, skolotāji un skolēnu vecāki. Atšķirīgs viedoklis ir skolu direktoriem, kuri domā, ka vissvarīgākais aspekts ir dot iespēju attīstīt iemaņas, un darba devējiem, kuri uzskata, ka – sagatavot jaunos speciālistus darba tirgum.

„Analizējot atbildes pa respondentu sociālajām grupām, tās atgādina Krilova fabulu un ir vēzis, līdaka, gulbis. Varbūt tāpēc jautājumā par kvalitatīvu izglītību netiekam uz priekšu, jo mums nav vienota uzskata un viedokļa, kas ir kvalitatīva izglītība. Iemesls varētu būt tas, ka par maz runājam, bet biju pārsteigta, ka diezgan atšķiras skolotāju un direktoru uzskati,” atzīst LIZDA priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško, uzskatot, ka direktoriem un skolotājiem būtu jādomā līdzīgi, jo viņi vada procesu.

Direktori acīmredzot domā no savām pozīcijām, ka ir valsts un starptautiskie standarti, kas ir jāievēro. Nesakrīt arī vecāku un darba devēju viedokļi. Pieaugušie piekrīt, ka svarīgs kvalitatīvas izglītības priekšnosacījums ir piedāvāt prātu un izziņas procesus izaicinošus (attīstošus) uzdevumus, bet vairākums aptaujāto skolēnu tam piekrīt tikai daļēji (57%), toties ir vienisprātis, ka tā ir iekļaujoša – neviens netiek atstumts sociālā vai veselības stāvokļa, dzimtās valodas, īpašu vajadzību dēļ.

Puse direktoru (50%) piekrīt, ka kvalitatīva izglītība nodrošina detalizētu atgriezenisko saiti par paveikto (sasniegtajiem rezultātiem) mācību procesā, 53% skolēnu tam drīzāk piekrīt, 45 – 46% skolotāju, vecāku un darba devēju to tikai daļēji vērtē kā svarīgu priekšnoteikumu. Liela vienprātība (60 – 65%) valda uzskatā, ka kvalitatīva izglītība ietver praktiskus uzdevumus, kas ir pēc iespējas tuvāki reālajiem darba apstākļiem. 53% skolēnu, 60% skolotāju, 62% vecāku, 66% darba devēju un 71% direktoru ir pārliecināti par nepieciešamību meklēt inovatīvus un elastīgus risinājumus, padarot mācību procesu pieejamu un saistošu visiem.

Vairākums pieaugušo uzskata, ka kvalitatīva izglītība nav iespējama bez vecāku atbalsta savu bērnu mācībām, bet paši skolēni tā nedomā – tikai 31% tam piekrīt pilnībā, 38% drīzāk piekrīt, 24% drīzāk nepiekrīt, bet 7% pilnībā nepiekrīt.

56% skolu direktoru pilnībā piekrīt, ka izglītības kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no valsts un pašvaldību atbalsta skolai, no darba devējiem tāpat domā 49%, drīzāk tā domā 37%, bet 10% tam drīzāk nepiekrīt. Skolotāji un vecāki šajā jautājumā ir vienisprātis – apmēram puse tam piekrīt pilnībā, taču skolēni par šādiem priekšnoteikumiem aizdomājas stipri mazāk.

Skolēnu vecāki (63%), skolēni (57%), darba devēji (57%) par būtisku priekšnoteikumu uzskata iespējami labāko pedagogu (laba izglītība, iemaņas, atbalstoša attieksme) iesaisti mācību procesā. Paši skolotāji šim aspektam pilnībā piekrīt (51%) vai drīzāk piekrīt (40%), taču visinteresantāk ir ar direktoru atbildēm: tam pilnībā piekrīt 49%, drīzāk piekrīt 37%, drīzāk nepiekrīt 10%.

Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) viceprezidente un Rīgas Juglas vidusskolas direktore Aija Melle šo attieksmi skaidro ar skolotāju un skolas vadības nevēlēšanos uzņemties atbildību; viņasprāt, skolotāju profesionalitāte ir viens no izšķirošajiem faktoriem.

Vairākums skolēnu vecāku (63%) uzskata, ka kvalitatīva izglītība ir iespējama tikai tad, ja skola labi organizē mācību procesu un atbalsta skolēnus un skolotājus, ne tik pārliecināti par to ir skolēni, no kuriem pilnībā tam piekrīt vien 48%.

Kāds izglītības rezultāts ir vissvarīgākais? Protams, to, ka jauniešu prasmes atbilst darba tirgus vajadzībām, par ļoti svarīgu rādītāju uzskata darba devēji (77%), skolēni (55%), viņu vecāki (67%), bet to, ka jaunieši kļūst aktīvi un ir atbildīgi pilsoņi, par ļoti svarīgu uzskata 72% skolu direktoru, 63% skolotāju, 62% skolēnu vecāku, 49% skolēnu un 53% darba devēju.

Būtiskākā skolēnu vērtējumā (73%) ir iespēja sasniegt labus rezultātus mācībās neatkarīgi no ģimenes sociāli ekonomiskā stāvokļa, vienisprātis ir arī viņu vecāki, skolotāji un skolu direktori; darba devēji šo aspektu vērtē kā ļoti svarīgu (57%) vai drīzāk svarīgu (35%). Apmēram puse visu respondentu par ļoti svarīgu rezultātu uzskata jauniešu zināšanu un prasmju atbilstību vidējam (vai pat augstākam) attīstīto valstu iedzīvotāju līmenim.

„Aptaujas rezultāti liecina par pašapziņu kopumā – gan skolotāju, gan skolēnu: kā viņi paši sevi vērtē un vēlas, kā lai viņus vērtē citi. Pilsoniskuma izpausme darba devējiem var būt neērta, jo dalībai sabiedriskajās organizācijās tiek patērēts zināms laiks. Te parādās ne tikai pārstāvētā sociālā loma, bet arī individuālās pašapziņas jautājumi,” ir pārliecināta Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja vietniece Ineta Upeniece.

„Saeimā nevajadzētu tik daudz rosināt izskatīt jautājumus par tikumību, bet gan – kā paaugstināt pašapziņu,” piekrīt Mikiško.

80% skolu direktori un skolēnu vecāki visaugstāk novērtē izglītību, kura dod jauniešiem pamatu, lai turpinātu attīstīt savas zināšanas un prasmes visa mūža garumā, tam piekrīt arī 70% skolēnu, 76% skolotāju un 69% darba devēju.

Kā panākt, lai „ratus katrs nevilktu uz savu pusi”, bet meklētu kopsaucējus? Upeniece uzskata, ka jautājumam par labākiem rezultātiem ir nepieciešams skaidrojums, ko katrs ar to saprot, piemēram, vai rādītāji būs olimpiāžu rezultāti, skolu rezultāti pēc centralizētajiem eksāmeniem konkrētajā brīdī, reitingi. Melle norāda, ka, viņasprāt, būtiskāk ir katram skolēnam pilnībā realizēt savu intelektuālo un radošo potenciālu un tad rezultāts būs neizbēgams. „Svarīgs ir ceļš, kā to izdarām, – un rezultāts ir likumsakarīgs, jo cipari un skaitļi mēdz būt mānīgi un reizēm pat nav salīdzināmi,” saka Rīgas Juglas vidusskolas direktore.

„Līdz šim esam skatījušies uz pavisam citu pusi – kādi ir eksāmenu rezultāti, cik skolēnu ir iestājušies augstskolās. Ceru, ka masu mediji palīdzēs raisīt diskusiju, lai saprastu, uz kurieni un kā ejam,” atzīst Mikiško, piebilstot, ka arodbiedrība neatbalsta reitingus, jo tad visa uzmanība tiek veltīta šim apstāklim, mazāk skolēnu zināšanām.

„Manuprāt, gan vispārējā, gan profesionālajā izglītībā kopumā ir jāvirzās uz darba tirgus attīstību, lai attīstītos ekonomika, otrs svarīgākais aspekts ir izglītības pieejamība, un trešajā vietā ierindoju iespēju katram bērnam realizēt savu potenciālu, jo katra rezultāts būs atšķirīgs,” savu viedokli atklāj Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) Kvalitātes novērtēšanas departamenta direktore Kristīne Strūberga.

Upeniece norāda, ka, runājot par darba tirgu, ir jāzina, kādā kontekstā tiek runāts. „Ja darba tirgū nonāks šodienas piecgadnieks, tad ir jājautā, vai zinām, kuras konkrētās prasmes viņam būs nepieciešamas – konkrētais vienādojums vai sugu sadalījums u.tml., tādēļ orientācijā uz darba tirgu saskatu gan plusus, gan zināmus apdraudējumus,” spriež VISC pārstāve un vedina uz pārdomām, kāds ir Latvijas darba tirgus, ko valstiskā līmenī mēs visi kopā vēlamies piedāvāt.

„Mūs pazīst ar talantīgiem māksliniekiem, mūziķiem, bet vai tad, ja vēlamies sevi padarīt par otru Silīcija ieleju, ir jāzaudē kultūrizglītība?” LIZDA priekšsēdētāja atgādina diskusijas jautājumu citās valstīs Eiropā, proti – vai izglītība atraisa radošumu, un kā tas tiek novērtēts darba tirgū? Izvērtējot augstāko izglītību, ir secināts, ka visradošākie kļūst mākslas, filozofijas specialitāšu studenti, bet viskonservatīvākie ir juristi. Latvijā darba tirgus ir ļoti izkropļots, jo bieži atalgojums cilvēkiem ar maģistra grādu ir daudz zemāks nekā ar pamatskolas izglītību.

Cik atbildīgi pilsoņi esam? UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) ģenerālsekretāra p. i. Baiba Moļņika uzskata, ka diskusijas vērts būtu jautājums par atbildīgo un aktīvo pilsoni, jo, viņasprāt, tas ir ļoti nopietni – arī attīstītajās valstīs motivācija un atbildība kļūst arvien mazāka. „Manuprāt, kvalitatīva izglītība sekmē ilgtspējīgu attīstību. Somi ir secinājuši, ka tas, ko tu dari skolā, ietekmē tālākās rīcības sekas. Ir jāizsver, ko mērām un kāpēc to darām, kādus rezultātus sagaidām,” ierosina Moļņika, atklājot, ka pašas bērns mācās kādas centra skolas 6.klasē un vecāku sapulcēs vairākums neinteresējas ne par ko citu kā vien par to, kad būs iestājeksāmeni Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, kas liecina, ka vecākiem tas, lai viņu bērnu neuzskatītu par otršķirīgu, ir vienīgais rādītājs.

Skolotājiem nav vienotas izpratnes par mūsdienīgu mācību stundu, ir pārliecinājusies Melle, kad runājusi ar saviem kolēģiem – 95 skolotājiem. Viņa ierosina Latvijas kontekstā rīkot praktiskus kursus pedagogiem, lai to noskaidrotu: „Savā Juglas vidusskolā visi kopā mācījāmies, vērojām viens otra stundas un izstrādājām dokumentu, pēc kādiem kritērijiem uzskatīt, kas ir mūsdienīga mācību stunda. Manuprāt, arī modelis „Nauda seko skolēnam" ir deformējis izglītības kvalitāti, jo ir pazaudēts līdzsvars starp kvantitāti un kvalitāti. Atzīme nav objektīvs rādītājs.” Strūberga  iesaka: „Karjeras konsultantiem ir jāsāk strādāt pirmsskolas izglītības iestādēs, bet valstī šim nolūkam nav izstrādāta metode, tādēļ patlaban liela vērība ir jāvelta vismaz integrētam saturam mācību priekšmetos, lai varētu saprast, kas bērnam nākotnē ir paredzams. Nevajadzētu grēkot un vidusskolās turēt skolēnus, kuri mācās uz četri un pieci, bet mudināt viņus apgūt profesionālo izglītību.”

Mikiško min piemēru: skolā mācās 996 skolēni, un jaunajā atalgojuma modelī karjeras konsultantam ir atvēlētas vien 0,4 slodzes. Strūberga atzīst, ka tas nav pareizi un par to ir jādomā valstiskā līmenī, jo karjeras konsultantu trūkums, viņasprāt, procesu ir iedragājis.

Upeniece vērš uzmanību uz aptaujā secināto un iesaka noskaidrot, kāpēc tik ļoti atšķiras skolu direktoru un skolotāju viedokļi. „Ja skola nedarbojas kā komanda un administrācija nav līderis un iedvesmotājs, tas ir būtisks un aktuāls jautājums, par kuru ir jādiskutē. Tas ir savstarpējās uzticēšanās un atbildības jautājums.”

„Saprotu, ka skolotājs vēlas brīvību savā darbā un, manuprāt, izglītības standarts varētu nebūt tik normatīvs, tik deklaratīvs un tik ļoti ierāmēts, bet tas atkal būs pretrunā ar Melles teikto par trūkstošajām vienotajām vadlīnijām un vienotu izpratni,” analizē VISC pārstāve un piebilst, ka izglītības institūcijas atrodas krustcelēs, domājot par to, kādam būt standartam, kādas kompetences un kā attīstīt.

Mikiško rosina VISC un IKVD rīkot komandas veidošanas kursus direktoriem un skolotājiem. Strūberga informē, ka pērn kopā ar Jelgavas Zemgales reģiona kompetenču attīstības centru ir izstrādāti 72 stundu kursi direktoriem par līderību, par darba organizāciju skolā utt., bet patlaban nav iesaistīti vietnieki un pedagogi.

LIZDA vadītāja atgādina Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta apspriedēs dzirdēto, ka augstākās izglītības bakalaura programmās ir jāsagatavo plaša profila speciālisti, bet specializācijai jānotiek vēlāk maģistrantūrā. „Tātad arī vispārizglītojošajās skolās galvenajām ir jākļūst kompetencēm, piemēram, ceļš, kā atrast informāciju, nevis iekalt no galvas faktus un skaitļus. Manuprāt, ļoti pieaug direktoru loma – kā viņi jaunākās tendences izskaidro skolotājiem, kā veido komandu,” uzsver Mikiško.

„Bieži mācību grāmatas ir ļoti sadrumstalotas un saturs tiek piedāvāts tikai fragmentos, īpaši literatūrā, trūkst veseluma principa. Visu gadu stāstot tikai par Rūdolfu Blaumani, Raini vai Noru Ikstenu, varētu sniegt arī vajadzīgās zināšanas. Matemātiķi norāda, ka neatliek laika iet dabā, lai mērītu leņķus u.tml. Pārblīvēts mācību saturs negarantē izglītības kvalitāti, to vēlos norādīt grāmatu un standartu izstrādātājiem. No kvalitātes latiņas esam atkāpušies, piemēram, latviešu valodā eksāmenā vairs neliekot rakstīt domrakstu, kas vispilnīgāk atspoguļo jauniešu prasmi izteikties un rakstīt,” saka Melle. Viņa aicina eksāmenu un olimpiāžu jautājumu rakstītājus no augstskolām nebūt tik atrautiem no tā, ko māca skolā.

Mikiško informē, ka vairākās Eiropas valstīs atsakās no centralizētajiem eksāmeniem, savukārt Melle atgādina Somijas piemēru, uzsverot, cik nopietna ir atlase, lai studētu pedagoģiju, kādi ir priekšnoteikumi, lai skolotājiem uzticētos un viņus nekontrolētu. LIVA viceprezidente secina, ka līdz šim diskusijas par eksāmenu saturu nav rezultējušās un pārmaiņas nenotiek. Upeniece uzskata, ka, viņasprāt, cenšanās ieviest centralizētos eksāmenus fizikā un ķīmijā drīzāk degradē izglītības kvalitāti, jo katrs velk uz savu pusi.

„Jo vairāk savstarpēji runāsim, jo skaidrāk izkristalizēsies vajadzības un vēlmes, nemētāsim akmeņus no pirmskolas uz sākumskolu, tālāk uz vidusskolu un atkal no augstskolas. Skolās vairāk ir jāsarunājas ar skolēniem, arī politiskā līmenī – arodbiedrībai, sabiedriskajām organizācijām ir jākļūst par līdzvērtīgiem sarunas biedriem, tad izpaudīsies arī pilsoniskums, lai veidotos kvalitatīvs dialogs,” stāsta Upeniece.

Alianses sanāksmē UNESCO LNK ģenerālsekretāra p. i uzstājoties ar prezentāciju „Izglītības kvalitāte un pieejamība globālā kontekstā: ieskats globālā monitoringa „Izglītība visiem" ziņojumā", tā kontekstā secina – ir jādara daudz, lai sabiedrība izprastu, ka izglītība ir attīstības atslēga, nevis nabadzības samazināšanas līdzeklis. „Tā ir liela izšķiršanās – lai izglītībai tiktu ierādīta tai pienācīgā vieta un to saistītu ar ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu," secina Moļņika.

LIZDA aptauja par izglītības kvalitāti Latvijā from Latvian Trade Union of Education and Science Employees
Izglītības kvalitāte un pieejamība globālā kontekstā: ieskats globālā monitoringa «Izglītība visiem» ziņojumā from Latvian Trade Union of Education and Science Employees