Aptauja
Vai Jūsu izglītības iestādē tiek ievērotas pedagogu tiesības?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Egija Laganovska – pedagogs, kas mīl tos “mazliet ragainos”

Pirmdiena 28/09/2015

Egija Laganovska ieguvusi izglītību amatierteātra režijā, logopēdijā un speciālās izglītības pedagoģijā. Vadījusi amatierteātri, dažādas jauniešu nometnes un brīvā laika centru. Aktīvi darbojusies LIZDA jauno pedagogu padomē. Kā logopēds strādājusi pirmsskolā «Madariņa», bet tagad dalās savā pieredzē ar topošajiem logopēdiem Latvijas Universitātē. Egijas pamatdarbs ir Baložu vidusskolā, kur viņa ir speciālās izglītības skolotāja. Egija turpina arī mācības doktorantūrā. 
 
Plašo interviju ar Egiju raksturošu īsi – par visu līdz pamatiem. Mēs pagūstam izrunāt daudz, bet gandrīz katrs temats nonāk līdz dažādām pamatvērtībām – cilvēcisko attieksmi, mīlestību pret savu darbu un spēju novērtēt to, kas mums katram dots – par to tad arī ir šis raksts.
 
Egija, kā sākās Tavs ceļš uz pedagoģiju?
Sākumā tā bija darbošanās dažādās bērnu nometnēs, radot bērnu teātra uzvedumus. Sākumā darbs ritēja klausot intuīcijai, bez zināšanām pedagoģijā. Sākot studēt Latvijas Universitātē par skolotāju – logopēdu, kā ļoti jaunam pedagogam mana darbošanās šajā jomā aizsākas Rīgas 85. vidusskolā, kur es ļoti daudz iemācījos. Pārsvarā tas bija darbs ar „grūtajiem” jauniešiem. Tā bija milzīga pieredze.  Skolēni, kas nāca uz jauniešu centru, sāka justies piederīgi, droši un atvērti, jo bieži vien skolā un mājās jutās noraidīti slikto sekmju un uzvedības dēļ. 

Tātad pārsvarā nāca tādi jaunieši, kuriem bija problēmas skolā?
Jā. Vairāk nāca mazliet dumpinieciskie zēni. Nāca arī „labie puiši”, bet visticamāk, lai iekļautos starp „sliktajiem puišiem”. Sapratu, ka zēniem trūkst mīlestības – sajūta, ka viņiem uzticas. Man vienmēr ir licies, ka meitenes ir jāčubina, par viņām jārūpējas un jāpieskata, tādā veidā izrādot mīlestību, savukārt puišiem mīlestību var sniegt tiem uzticoties. Man liekas, ka Latvijā tas ir otrādāk – puišus uzmana, ap viņiem čubinās, kamēr meitenēm uzticas, uzskatot, ka meitenes taču visu izdarīs pareizi. Patiesībā arī skolotājiem jāatceras, ka bērniem vajag vairāk uzticēties. Reizēm atstāju jauniešus centrā bez uzraudzības savā kabinetā. Varētu likties – salauzīs datoru, saplēsīs kaut ko, bet nē – viņi negrib pievilt uzticību, ja tā pastāv. Turklāt Ziemassvētkos man nekad nebija jāuztraucas, kur dabūt ziemassvētku eglīti - puiši vienmēr to sagādāja. Domāju, ka ir svarīgi katram dot iespēju būt lietderīgam un izpausties.

Kad tu saprati, ka tavos spēkos ir strādāt ar bērniem, ar kuriem “nav tik viegli”?
Kaut kā tā sanācis, ka visu dzīvi man ir bijis kontakts tieši ar tiem bērniem, kuri ir mazliet sarežģītāki, kuriem vajag vairāk uzmanības, sapratnes un atbalsta.  Tas laikam vienkārši ir manī iekšā un dažkārt man padodas itin labi. Bet tas vienmēr ir izaicinājums – atrast ar katru dialogu.

Varbūt tu pati kā skolniece biji gana sarežģīta?
Es nebiju no “nesekmīgo gala”. Biju salīdzinoši gudra, bet kaut kādā mērā laikam ar mani nebija tik viegli. Nebija tā, ka jāsauc policija, taču ne vienmēr es pakļāvos. Bet vispār man liekas - jo ragaināks bērns, jo vairāk viņam ir savs viedoklis. Un bērnam ir tiesības izteikt savu viedokli. Ja to mēģina ierobežot tas nāk laukā kā agresija un rupjība. Jā.. tā nu sanācis, ka man patīk bērni ar savu raksturu. Man liekas, ka cilvēks ar sarežģītu raksturu ir ārkārtīgi skaists – interesants. 

Kāda ir tava lielākā motivācija strādāt ar bērniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi?
Man patīk redzēt, kā šie bērni veidojas. Tas process pats par
sevi ir ļoti lēns un prasa lielu pacietību. Piemēram, mācīt reizrēķinu. Var gadīties, ka arī
pēc pieciem gadiem šis bērns to pilnībā nepārzinās, bet tie mazie soļi, mazie panākumi, redzot,
kādu prieku un gandarījumu tas sagādā konkrētajam bērnam, – tas iedvesmo arī mani. Es pat domāju, ka savā ziņā mana profesija ir egoistiska. Ir muļķīgi domāt, ka esmu kā upuris, kurš ziedo savu enerģiju cēlu mērķu vārdā. Nē, es no tā arī iegūstu, turklāt iegūstu daudz – man ir gandarījums, es pati no tā smeļos enerģiju, augu garīgi. Es to daru tāpēc, ka man tas patīk un sagādā prieku – tā arī ir mana lielākā motivācija. Tādēļ es to saucu par mazliet egoistisku.

Vai ir gadījies tā, ka prieks strādāt pazūd, un kādi tam ir iemesli? 
Katram ir savas reizes, kad viss apnīk. Man dažkārt rokas nolaižas, kad sastopos ar cilvēkiem, kuri neko negrib. Tu nāc ar savām idejām un priekšlikumiem, bet pretī saņem atbildes: «tas nestrādās», «tam nav jēgas», «mēs to tāpat nevaram»... Es saprotu to, ka visi nevar visu. Mums katram ir savs spēju limits, bet, ja negrib vispār, tad tas ir ļoti bēdīgi.

Vai Tu attiecini to uz kādiem konkrētiem cilvēkiem, piemēram, kolēģiem darbā? 
Nē, tas ir vispārīgi. Tādi cilvēki ir vienmēr un gandrīz visur. Arī strādājot ar studentiem, topošajiem logopēdiem, Latvijas Universitātē, man patīk, ja studenti mēģina pildīt uzdevumus, neskatoties uz to, ka varbūt trūkst zināšanu vai vienkārši nesanāk. Nu ja nesanāca – nesanāca, bet mēs visi kā personības augam. Augam brīžos, kad mēģinām.

Kā tu pati vērtē savu izaugsmi?
Es ļoti augsti vērtēju savu pieredzi. Man vispār ļoti patīk, ka palieku vecāka. Es izbaudu katru gadu, kas nāk manam mūžam klāt, jo tas nāk ar jaunu gudrību. Uzskatu, ka labākais laiks cilvēka mūžā ir no 30 – 50, jo tad tu sāc saprast patiesās vērtības, kļūsti godīgāks pret sevi un sāc saprast, ko šajā dzīvē vēlies darīt. 

Kā vērtē vecāku attieksmi pret pedagogiem?
Domāju, ka vecākiem vajadzētu vairāk runāt ar pašiem pedagogiem, ja uzskata, ka bērnam netiek nodrošināta kvalitatīva izglītība vai pret viņu slikti izturas. Būtu daudz, daudz labāk, ja vecāki rastu iespēju veidot dialogu sākumā ar skolotāju. Ja ar skolotāju neatrod kopīgu valodu, tad – ar skolas direktoru. Ir dažādi gadījumi, taču mans novērojums ir, ka izrunājoties var ļoti daudz ko atrisināt. Nerunāt ar otru pusi, bet iesaistīt uzreiz trešo vai vispār klusēt – tas ir
gļēvi. Tas, ko es gribu teikt: mēs nemākam toleranti izrunāt – uzreiz bļaustāmies, strīdamies. Vienīgais, ko patiešām šajā dzīvē es nepieņemu un neatbalstu, ir agresivitāte, īpaši pieaugušo cilvēku. Vajag būt pozitīvākiem un meklēt risinājumus. Mums ļoti daudz ir jāmācās sarunāties, personīgi neaizvainojot.

Tev noteikti nākas arī saskarties ar viedokļu dažādību par vajadzību iekļaut bērnus ar speciālām vajadzībām un mācīšanās traucējumiem vispārizglītojošajās klasēs?
Šis jautājums Latvijā nav viegls – viedokļi tik tiešām ir dažādi. Principā Latvijā ir tā, ka šobrīd bērnu vecāki izlemj, kur mācīsies viņa bērns. Mēs valstī daudz diskutējam par to, kādiem bērniem vajadzētu mācīties speciālās skolās, kādus bērnus varam iekļaut klasēs bez speciālām programmām. Dažas skolas ir gatavas uzņemt bērnus ar īpašām vajadzībām
vai mācīšanās traucējumiem, citām skolām fiziski nav tādu resursu. Taču pats galvenais, par ko es aizdomājos, – vai visās šajās diskusijās kāds ir pajautājis pašam bērnam, ko grib viņš? Manuprāt, mēs ļoti daudz diskutējam un pieņemam lēmumus, aizmirstot pajautāt viedokli bērniem. Protams, ir reizes, kad bērns kaut kādu apsvērumu dēļ nevar pieņemt lēmumu, taču daudzos gadījumos būtu vērts ieklausīties, ko viņš pats domā un grib.

Vai vienmēr var vērtēt pozitīvi, ka bērns ar mācīšanās traucējumiem tiek iekļauts klasē starp bērniem, kuri nesaskaras ar šādi definētām problēmām?
Latvijā iekļaujošā izglītība vēl ir tādā embrija stadijā. Es domāju, ka būtu jāizvērtē, kādu bērnu mēs iekļaujam un kādu neiekļaujam. Piemēram, bērnam, kurš ir kopjams, vajadzētu tomēr mācīties speciālā izglītības iestādē. Skolotājs nevar būt aukle un sanitārs, ja jāmāca vēl 30 bērni klasē. Īpaši tad, ja nav skolotāja palīga, un Latvijā ļoti daudzās klasēs arī nav skolotāja palīga. Ir arī gadījumi, kad bērns ir agresīvs, apdraud sevi un citus. Uzskatu, ka nevar prasīt no skolotāja, kurš pasniedz vielu, uzņemties atbildību par drošību klasē, ja ir šie agresijas draudi. Bērnam ar tik nekontrolējamām emocijām jābūt vairāk uzraudzītam. Taču, ja tie ir mācīšanās traucējumi – rakstīšanas, lasīšanas, matemātiskās grūtības – vai, piemēram, kustību traucējumi, koordinācijas problēmas, – viennozīmīgi vajag iekļaut.

Bet vai šādi bērni nesaskaras ar negatīvu attieksmi no pārējiem klasesbiedriem?
Nē, ja pedagogi izskaidro situāciju. Īpaši sākumskolā bērnu attieksme veidojas tāda, kāda tā ir skolotājam. Manuprāt, bērni ir daudz elastīgāki nekā pieaugušie, viņu attieksmi ir iespējams mainīt, veicinot izpratni. Pēdējos gados ir pieejami daudzi kursi, kurus pabeidzot pedagogs iegūst praktiskas zināšanas, kā strādāt ar bērniem, kuriem ir mācīšanās traucējumi. Jautājums ir – vai ar to pietiek? Uzskatu, ka katrā augstskolā, kur apgūst pedagoģiju, vajadzētu iekļaut kursu par speciālo izglītību, jo, kā jau minēju, šādu bērnu ir arvien vairāk.

Vai ir nācies saskarties ar to, ka tavs kā pedagoga sociālais statuss sabiedrībā tiek vērtēts zemu?
Jā, es esmu pamanījusi, ka plašsaziņas līdzekļos pozicionē, ka skolotājs sabiedrībā ir zaudējis savu vērtību, bet es domāju, ka patiesībā tā nav. Vismaz es, reāli sastopoties ar cilvēkiem, vienmēr esmu izjutusi, ka tie ar lielu interesi jautā par manu profesiju. Es nesaprotu tos, kuri visu laiku nosoda izglītību Latvijā. Kur ir argumenti? Vai šie cilvēki ir bijuši visās skolās? Iepazinuši visus pedagogus? Mums ir tik daudz izcilu skolotāju un labu skolu, un tāpat atrodas tie, kuri izceļ vien negatīvo. Es gribētu aicināt arī pašus pedagogus neveicināt savas profesijas noniecināšanu, sūdzoties par savu darbu. Vajag vairāk lepoties par to, ka esi pedagogs, jo pazīstu tik daudz cilvēku, kuri nespēj tikt galā ar vienu bērnu, nerunājot par 30, kur nu vēl arī aizraut un iemācīt. Būt par skolotāju – tas ir liels talants.

Kā tev šķiet – vai pedagogi strādātu labāk, ja atalgojums būtu lielāks?
Es uz to skatos šādi: es nekļūšu par labāku pedagogu, ja man maksās vairāk. Es esmu labs pedagogs, tāpēc man par to pienākas atbilstošs atalgojums. Adekvāta samaksa skolotājam ļauj darīt savu darbu ar lielāku motivāciju. Man liekas, ka tā ir jādomā!

Tad šobrīd nemaz nav tik slikti?
Šobrīd visskumjāk ir par situāciju, kad tiek slēgtas skolas un pedagogam gribot negribot jāpamet savs darbs. Īpaši laukos, kur atrast darbu nemaz nav tik viegli. Vispār ir traki, ja ciematā aizslēdz skolas, kuras varbūt ir bijušas tāds vienīgais «aktīvais centrs». No tā cieš visi pagasta iedzīvotāji. Rīgā tas ir nedaudz citādāk, piemēram, pirmsskolas un sākumskolas skolotāji ir ļoti vajadzīgi, līdz ar to pedagogam, kurš zaudējis darbu, ir reālas perspektīvas strādāt citur, bet palikt izglītības nozarē.

Kas ir tavs lielākais atbalsts skolā un ārpus tās?
Mans atbalsts, manuprāt, ir manas mājas. Es domāju, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai mājās dzīve ir sakārtota. Bērni tik ļoti jūt tavu iekšējo pasauli! Strādājot ar bērniem, tu kļūsti godīgāks pats pret sevi, jo nav iespējams slēpties aiz maskas. Man ir ļoti svarīgi, lai mana privātā telpa būtu sakārtota un aizklāta sabiedrībai.

Šogad Pasaules skolotāju dienas gaitā izceļam tēmu par skolotāju motivāciju. Kāds ir tavs novēlējums pedagogiem, lai viņu motivācija nezūd?
Droši vien atcerēties, kāpēc tu esi pedagogs, kāpēc izvēlējies tāds būt un turpini strādāt skolā? Kāds ir šis mērķis? Vienkārši padomāt par to. Es neesmu manījusi nevienu nelaimīgu pedagogu 1. septembrī. Tie ir svētki skolotājiem, kurus nevajag aizmirst ikdienas darbos. Mīlēt un cienīt savu profesiju!

Pasaules skolotāju dienā LIZDA rīko arī konkursu skolēniem «Ko man iemācīja skolotājs?». Kas ir tas vērtīgais, ko tu esi iemācījusies no kāda skolotāja? 
Paldies skolotājam Jānim Zušam, kurš mācīja, cik svarīgi ir domāt. Lai mums visiem ikdienas steigā atrodas kāds mirklis 
 
Turpmākajos „LIZDA Vēstnesis” numuros plānojam līdzīgā veidā iepazīstināt ar mūsu biedriem. Palīdzi mums veidot šo rubriku, iesakot kādu, kura viedokli, dzīves pieredzi un personību augsti vērtējat, un, kuru labprāt redzētu nākošajā žurnāla numurā.