Aptauja
Vai Jūsu izglītības iestādē tiek ievērotas pedagogu tiesības?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Intervija ar Polijas Skolotāju arodbiedrības priekšsēdētāju Slavomiru Broņiaržu

Pirmdiena 28/09/2015

Ilzes Trapencieres, LIZDA ekspertes augstākajā izglītībā un zinātnē, intervija ar Polijas Skolotāju arodbiedrības (ZNP) priekšsēdētāju Slavomiru Broņiaržu par Pasaules izglītības darbinieku arodbiedrības Education International (EI) 7. Kongresu un situāciju izglītībā Polijā.
 
I.T. Kā vērtējat Kongresu?
S.B. Kongresu vērtēju ļoti labi, izcili! Vispirms jau Kongresa tēmas – izglītības privatizācija un komercializācija, izglītības kvalitāte un tās pieejamība – ir ļoti aktuālas Polijā un, manuprāt, visā Austrumeiropā. Otrkārt, šis kongress bija ļoti labi sagatavots. Šis bija pirmais kongress, kur runās precīzi tika ievērots laika limits. Nedēļu ilgais Kongress beidzās tikai ar desmit minūšu nokavēšanos.
 
I.T. Vai visas Kongresa tēmas ir aktuālas Polijas izglītības sistēmā?  
S.B. Manuprāt, visas nosauktās kongresa tēmas ir ļoti svarīgas, turklāt ne tikai Polijai, bet visām Austrumeiropas valstīm. Pasaule ir kļuvusi maza, un mums jāpiedalās lēmumu pieņemšanā par tēmām, kuras kādā brīdī ir aktuālas tikai vienā valstī, un mēs varētu teikt – tas uz mums neattiecas un nelikties par tām ne zinis, bet paiet kāds laiks un mēs paši savā valstī piedzīvojam līdzīgas problēmas. Piemēram, pirms gadiem divdesmit, kad Rietumeiropas arodbiedrības runāja par izglītības privatizāciju, izglītības kvalitāti, kvalitatīvas izglītības pieejamību un vardarbību pret skolotājiem internetā, mēs uzskatījām, ka tas mums nav aktuāli, ka tas nav arodbiedrību jautājums. Tagad ir pagājis laiks, un mēs redzam, ka šīs problēmas kļuvušas ļoti aktuālas arī mums. Taču mēs esam nokavējuši procesa sākumu, jo nepievērsām tam uzmanību. 
Cits piemērs – pirms vairākiem gadiem Zviedrijas arodbiedrības brīdināja, ka izglītības privatizācija ir bijusi neveiksme un atteicās no tās. Daudzu valstu valdības atbalstīja privatizāciju, bet arodbiedrības iestājās par izglītību kā publisku labumu. Mums būtu vajadzējis mācīties no Zviedrijas arodbiedrībām, lai mēs “neuzkāptu uz tā paša grābekļa”. Tagad arī Kongresā pieņēmām rekomendāciju valdībām – pret izglītības privatizāciju. To Polijas arodbiedrība izmantos sarunās ar Polijas valdību gan valsts līmenī, gan pašvaldībās. Kongresā mēs novērojām, ka visu valstu arodbiedrības ir pret izglītības privatizāciju. Pieņēmām rezolūciju, kurā teikts, ka kvalitatīvai izglītībai jābūt bez maksas  un pieejamai visiem. 
 
I.T. Kas šobrīd ir pats būtiskākais arodbiedrību darbā?
S.B. Arodbiedrībām šobrīd ļoti svarīgi ir sadarboties arī starptautiskā līmenī, apmainoties ar pieredzi, jo ar pieredzi apmainās valdības, un mēs nedrīkstam atpalikt. Vēl mums jāsadarbojas ar vecāku organizācijām, jo sadarbība ar vecākiem ir viens no izglītības kvalitātes priekšnoteikumiem. Ja vecāki sapratīs, ko un kāpēc mēs prasām no valdības, viņi nostāsies mūsu pusē, apstiprinot, ka izglītībai nepieciešams palielināt valsts budžeta finansējumu. 
 
I.T. Kas šobrīd ir lielākās problēmas Polijas izglītības sistēmā ar kurām cīnās arodbiedrība?
S.B. Viena no problēmām Polijā ir skolotāju sagatavošanas sistēma. Tajā joprojām dominē pedagoga individuālās darba metodes. Pedagogu izglītībā trūkst sadarbības prasmju, komandas darba iemaņu (team work) apguve. Kongresā analizējām OECD pētījuma TALIS rezultātus, kur Polijas rādītāji ir vieni no zemākajiem. Skolotājiem ir jāmācās strādāt kopā, lai maksimāli veicinātu bērnu attīstību. 
 
Kongresā tika apspriesta arī vardarbība skolā, kas šobrīd ir ļoti aktuāla Polijā. Pēdējās trīs nedēļas internetā bija plaša diskusija par to, kāpēc 15 gadus jauns pusaudzis izdarīja pašnāvību. Jaunietis nespēja izturēt apkārtējo spiedienu par savu ārējos izskatu. Mūsu skolotāji neprata risināt problēmu, jo trūka zināšanu, apmācību. Skolotāji nemācēja iekļaut klases kolektīvā “atšķirīgu” bērnu. 
 
Vēl ļoti aktuāla ir publiskās izglītības pietiekama finansēšana. Izglītības finansējums ir atkarīgs no bērnu skaita, taču tas samazinās daudzās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs – Bulgārijā, Ungārija, Polijā, Slovākijā, Baltijas valstīs. Tāpēc skolas saņem mazāk finanšu līdzekļus un bieži vien tās tiek slēgtas. Piemēram, Polijā pēdējos piecos gados ir slēgtas 3000 skolas. Izglītības pieejamības kontekstā tas ir ļoti slikti. Savukārt pedagogiem ir tikpat kvalitatīvi jāmāca bērni arī tajās skolās, kur skolēnu skaits ir samazinājies, bet viņi saņem zemākas algas. Esam jautājuši politiķiem: “Vai domājat, ka viņiem  stundas garums ir mazāks?. Viņiem ir jāpārveido darbs atbilstoši skolēnu skaitam. Vai domājat, ka apvienotās klasēs skolotājam ir vieglāk strādāt?”.
Galvenais ko vēlos izcelt – ja mēs kā Austrumeiropas/Centrāleiropas valstis gribam attīstību, mums nepieciešama moderna, publiska, bezmaksas un visiem pieejama izglītība. Kopumā gribu teikt, ka tajā Eiropas daļā, kurā mēs dzīvojam, ir smagākas problēmas nekā Rietumeiropā. Mūsu valstis vēl tikai mācās demokrātiju, kura uz šo brīdi vēl ir ļoti neskaidra. Savukārt, ja nav demokrātijas, arodbiedrībām ir ļoti grūti strādāt. Domāju, ka arodbiedrības nevar strādāt tā, kā gribētu. Mums arodbiedrībās trūkst tādu biedru, kam ir drosme cīnīties par demokrātiskām idejām, aizstāvēt savas tiesības. 
 
I.T.  Jūs EI pārstāvat Austrumeiropas reģionu?
S.B. Pēc EI statūtiem katrs reģions vienojas par pārstāvniecību. Tas ir svarīgi, lai vispār varētu diskutēt par reģiona aktuālajiem jautājumiem, citādāk EI galvenokārt apspriež tās problēmas, kuras ir valstīm ar lielāku pārstāvniecību. Es EI pārvaldē vienīgais pārstāvu Austrumeiropas reģionu. Savukārt, lai es EI varētu runāt par Austrumeiropas kopīgajām izglītības problēmām, man ir jāzina, kā tās izpaužas dažādās valstīs. Tāpēc mums vajag vienam otru informēt par situāciju mūsu valstīs – diskutēt par to, kā problēmas tiek risinātas citur. Mums, arodbiedrībām, ir svarīga sadarbība, jo tikai kopīgi mēs varam panākt savu prasību izpildi. Kā katra valsts atsevišķi mēs nepanāksmim pedagogu interešu aizstāvību. Ir nepieciešams mērķtiecīgs, kopīgs, saskaņots virziens. Nebūsim naivi domājot, ka mūsu izglītības politika tiek veidota tikai mūsu galvaspilsētās. Mūsdienās izglītības politiku ietekmē lielie globālie spēlētāji – Starptautiskais valūtas fonds, OECD, Eiropas komisija (EK) u.c. Šīs lielās organizācijas neņem vērā atsevišķu valstu arodbiedrību viedokli. Ja mēs kā arodbiedrības nebūsim pārstāvētas globālajās sarunās par izglītības politiku, tad mūsu vieta būs “pagaldē”... 
 
I.T. Paldies par interviju! Vai nobeigumā Jūs gribētu kaut ko novēlēt Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai?
S.B. Tās problēmas, kas ir aktuālas Latvijas izglītības sistēmā, atrisināt par labu pedagogiem un kvalitatīvai izglītibai, balstoties uz  gudru iekšējo politiku. Novēlu gudru starptautiskās sadarbības stratēģiju! Vairāku Austrumeiropas valstu arodbiedrību pārstāvji, tajā skaitā arī mēs, piedalījāmies LIZDA organizētajā demonstrācijā pagājušajā gadā. Mēs uzskatījām par savu pienākumu piedalīties un ceram, ka arī jūs solidāri atbalstīsiet mūs, kad tas būs vajadzīgs. Mēs domājam, ka ir svarīgi zināt, ka ir draugi, kas palīdzēs tad, kad tas būs ļoti nepieciešams.
Kādā poļu arodbiedrības dziesmā, kas uzrakstīta 1927.gadā, ir teikts, ka mums ir spēks tad, kad strādājam kopā.  Viena arodbiedrība neko nepanāks pat tad, ja būs izcils līderis. Galvenais ir gudra, tālredzīga sadarbība. Mums ir jāredz acis, nevis mugura.