Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Skolotājs izaicinājumu virpulī - par to, kādas pārmaiņas piedzīvo skolotāja profesija, jautājām docētājiem augstskolās, kurās tiek sagatavoti jaunie skolotāji

Sestdiena 01/10/2016

Par to, kādas pārmaiņas piedzīvo skolotāja profesija, kā skolotāja darbu vērtē sabiedrība, kas ir aktuāls jauno skolotāju izglītošanā, kāda varētu būt skolotāja un skolas loma nākotnē, jautājām docētājiem augstskolās, kurās tiek sagatavoti jaunie skolotāji un kur darbojas LIZDA arodorganizācijas.

 

 

 

Mainīgā skolotāja profesija

Laikmets, kurā dzīvojam, ir pārmaiņām bagāts. Izaicinājumus piedzīvo arī skolas un skolotāji. G. Siliņa-Jasjukeviča uzskata, ka izaicinājumi rodas, attīstoties tehnoloģijām un dzīvei kopumā kļūstot dinamiskākai. Dažādi kļūst paši izglītojamie, jo, piemēram, skolās ienāk līdz šim nebijušu etnosu un mazākumtautību pārstāvji. Dz. Iliško ir pārliecināta, ka skolotājiem ir nemitīgi jāmācās un jāpilnveidojas, jo sabiedrība un laikmets izvirza aizvien jaunas prasības pedagogiem: ir jāapgūst jaunākās tehnoloģijas, arvien jāpilnveido pedagoģiskās pieejas un stratēģijas, mainās paradigmas. Būtiski apzināties, ka 21. gs. skolēns ir „digitālā laikmeta produkts”, tādēļ vecās metodes un pieejas vairs nedarbojas. Arī A. Petere ir vienisprātis, ka skolēns mūsdienās ir pilnīgi citādāks, nekā tad, kad skolotāji mācījās par skolotājiem. Tomēr ļoti daudzi skolotāji nevēlas mainīt savu pieeju, lai arī pa vecam strādāt vairs nevar, jo mūsdienu skolēns to vairs nepieņem. Skolām būs jāpāriet uz jauno kompetencēs balstīto pieeju, kuras būtība ir saprast skolēna vajadzības un strādāt atbilstoši tām. Tas, protams, prasa skolotāja izpratni un augstu profesionālo meistarību.

Runājot par skolotāja lomu, G. Siliņa-Jasjukeviča komentē: “No vienas puses ir pilsētas, kuras strauji attīstās un kur šīs pārmaiņas ir ārkārtīgi straujas, bet no otras puses - lauki, kuri Latvijā zināmā mērā ir krietni atšķirīgākā situācijā nekā pilsētas. Skolotāja loma pilsētvidē un skolotāja loma lauku vidē tomēr atšķiras. Lauku vidē skolotājs ir vietējās kultūrvides kopējs; viennozīmīgi - skolēnu iedvesmotājs. Beigu beigās viņš var iedvesmot palikt laukos, izpausties, realizēt sevi lauku situācijā. Pilsētvidē savukārt jāmācās tolerance, jāmācās spēja sadzīvot kopā arī ļoti augsta stresa situācijās. Tas ir tas, ko skolotājs var bērnam mācīt.”

Dz. Iliško dalās pieredzē, kā topošajiem skolotājiem mainās priekšstati par izvēlēto profesiju: „Tikko viņi ir iestājušies universitātē, tas priekšstats ir nedaudz naivs, tāds romantisks - īpaši pirmsskolas skolotājiem. Kad studenti iziet pirmo novērošanas praksi un otro aktīvo praksi, tad saprot, ka skolotāja darbā ir tik daudz dimensiju, piemēram, ir jāprot zīmēt, jāpārzina aktiermāksla un mūzika. Viņi apjauš, ka skolotāja personībai jābūt ļoti daudzpusīgai.” Vienlaikus viņa raksturo jaunos skolotājus kā paaudzi, kas uzdrošinās un nebaidās. Arī I. Ostrovska atzīst, ka skolotāja profesija neapšaubāmi ir saistīta ar pārmaiņām: Pašlaik apkārtējā vide kopumā mainās ļoti strauji un tas diktē pārmaiņas it visur, arī darba tirgū. Skolotājs, manuprāt, ir fundamentāla profesija, kuras nozīmi nevar pārvērtēt, jo skolotājs jau no bērnudārza veido jaunās personības, topošos sabiedrības pārstāvjus. Skolotājs veido arī visu citu profesiju pārstāvjus, jo profesionālā izglītība dod tiesības strādāt noteiktā profesijā. Tāpēc skolotājam ir jābūt visu pārmaiņu virpulī un jāprot tajās orientēties.”

 

Vai būt par skolotāju ir prestiži?

Par profesijas prestižu spiežam pēc tās novērtējuma, ietekmes sabiedrībā, atalgojuma, kopējā devuma sabiedrības attīstībā. Tam, ka profesijas prestižs ir mainījies un Latvijā diemžēl nav augsts, piekrīt visi intervētie docētāji. I. Ostrovska to komentē šādi: Diemžēl pati sabiedrība, vismaz Latvijā, vēl joprojām nav novērtējusi skolotāja profesijas nozīmi, jo tās prestižs ir nepelnīti zems. Domāju, ka tas ir saistīts arī ar atalgojumu, bet ne tikai. Vajadzētu arī pašiem skolotājiem būt lepniem par savu darbu un stāstīt par to jauniešiem, lai tie izvēlas šo profesiju. Diemžēl skolās jaunu skolotāju nav daudz… Lai gan statistika rāda, ka pedagoģiskās programmas izvēlas pietiekami daudz studējošo un arī diplomus iegūst, uz skolu strādāt tomēr neiet. Daudzi pēc profesijas skolotāji strādā bankās, pašvaldību iestādēs, tūrisma jomā un citur, tikai ne skolā! Kāpēc? Domāju, ka viņiem šķiet, ka darbs skolā ir ļoti smags, bet atalgojums ir neatbilstošs, jo mūsdienu jauniešiem ir lielas ambīcijas un pašapziņa.”

Uz pirmsskolas izglītības skolotāju profesijas zemo prestižu norāda I. Miķelsone: Man ļoti sāp sirds par to, ka sabiedrībā ir ļoti zems pirmsskolas izglītības iestāžu skolotāju prestižs. Tā būtu lieta, par ko pirmkārt vajadzētu runāt. Ir jāmaina attieksme pret pirmsskolas izglītības skolotāju darba nozīmīgumu, jo pirmsskolā tiek ielikts pats pamats. Ne velti ir tas teiciens, ka pirmsskolā mēs iemācām draudzēties, dalīties. Tā ir smilškastes pirmā skola. Pirmsskolas izglītības skolotāji iemāca visu sociālo prasmju pamatu, iemāca draudzības lietas, kas skolā jau ir novēlots. Man gribas teikt, ja izmainītos attieksme pret pirmsskolas izglītības skolotājiem, mainītos arī viss pārējais. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka pirmskolas izglītības iestāde nav tikai vieta, kur bērnus aizved pieskatīšanai. Jābūt adekvātam atalgojumam, jo arī tagad tas pirmsskolas skolotājiem pie jaunā algu modeļa ir atstāts tādā neziņā. Arī vecākiem vajadzētu saprast un novērtēt to, ko pirmsskolas izglītības iestādes skolotājs dara. Otrkārt, tas ir ekonomikai un arī tautsaimniecībai liels ieguvums: jo kvalitatīvāk mēs ieguldām pirmsskolas izglītībā, jo mazāk mums pēc tam jāveic kaut kādas korekcijas tālāk skolā.

                M. Opincāne atzīst, ka grūti pateikt, vai sabiedrība novērtē skolotāja profesiju, jo ir ļoti dažāda attieksme, kura atkarīga no cilvēka, kas vērtē: „ Ir cilvēki, kas uzskata, ka skolotāja darbs, ja tu neredzi to aisberga apakšējo daļu, ir ļoti viegls. Kā teica mans kaimiņš: „Tev ir viegls darbs – tu no rīta sapucējis, aizej uz darbu, parunā un atnāc mājās!” Es saprotu, - viņš strādā celtniecībā, viņam tas darbs ir fiziski smags, bet skolotāja darbs ir citāds. Skolotāja darbs nekad nebeidzas pulksten četros vai piecos. Viņš nav starp tiem laimīgajiem, kas aizslēdz kabineta durvis un var aizmirt par darbu. Darbs turpinās arī otrajā dienas pusē un atvaļinājumā bieži vien.”

                Docētājas norāda uz vairākiem faktoriem, kas ietekmē skolotāja profesijas prestižu. Viens no tiem ir masu mediji, kuriem nereti ir tendence atspoguļot tikai negatīvas ziņas. Vienlaikus Dz. Iliško norāda, ka prestižs ir atkarīgs arī no paša skolotāja, no viņa personības un attieksmes pret savu profesiju, pret darba pienākumiem. G. Siliņa-Jasjukeviča komentē: “Sociālajos tīklos izskanēja viedoklis, ka skolēni ļoti lieliski zina savas tiesības. Tā iemesla dēļ skolotājs bieži vien ir sarežģītās situācijās. Skolotājs drīkst un viņam jāsaglabā veselīga pašcieņa, atvērtība. Ikvienam cilvēkam to vajag mācīt ar savu piemēru un paraugu,kā īstenot un realizēt sevi pasaulē cieņpilni.” Viņa uzskata, ka tas ir atkarīgs no mūsu pašu spējas sadarboties ar dažādiem cilvēkiem un šo cilvēku dažādajiem mērķiem. Diemžēl šis laikmets ir tāds, kas vērsts uz sevi, savu ambīciju un mērķu apmierināšanu.

                Vai skolotājs ir pietiekami nozīmīga autoritāte bērniem? G. Siliņa-Jasjukeviča dalās pārdomās: “Jāpatur prātā cieņpilnās attiecības, jāatceras, ka mēs dzīvojam kopā. Tas ir tas, ko skolotājs skolā var lielā mērā mācīt gan ar savu paraugu, gan aicinot bērnus pārdomāt un diskutēt par šīm lietām. Tas ir savstarpēji saistīts process: ja skolotājs raugās uz bērnu ar cieņu kā uz sadarbības partneri, kā uz līdzvērtīgu, vērtīgu, aizraujošu sarunu biedru, tad šī savstarpēja enerģijas apmaiņa māca kā vienam, tā otram cieņu. Man skolotājs ir mana autoritāte, jo viņš mani ciena, viņš ar mani rēķinās, viņš ar mani sadarbojas, mēs kopā risinām svarīgas problēmas, kas man palīdz sagatavoties, apgūt zināšana un prasmes, kas dzīvē ir noderīgas un kuru izmantojamību es redzu šeit un tagad.” Viņa pauž viedokli, ka raugoties no reģionu attīstības viedokļa, profesijas prestižs lauku vidē ir lielāks nekā pilsētās. Daudziem, ja esi skolotājs, bieži vien tā ir iespēja nodrošināt sevi, dzīvojot un paliekot laukos. Jābūt lielākam valstiskam atbalstam pedagogu sagatavošanai, jāpievērš lielāka uzmanība studējošo atlasei.

 

Izaicinājumi skolotāja darbā

                Līdz ar pārmaiņām sabiedrībā, arī skolas un skolotāji saskaras ar dažādiem izaicinājumiem. I. Ostrovska norāda, ka kopumā esošā situācija pasaulē ir ļoti sarežģīta, un nav viennozīmīgas atbildes, kā ar to tikt galā skolā: „Lielākais izaicinājums skolām un pedagogiem, šķiet, ir spēja tikt līdzi dinamiskajām pārmaiņām, jo jaunais cilvēks bieži vien dažās jomās ir zinošāks, līdz ar to arī prasīgāks par tiem, kuri viņus māca! Tā ir liela problēma. Paaudžu nomaiņa vairs nav tāda, kāda bija agrāk, kad vecāki cilvēki bija gudrāki, zinošāki, vērtības sabiedrībā bija līdzīgas un saprotamas. Tagad viss ir citādi, un jaunajiem bieži vien nav stingra pamata, uz ko balstīties. Ir izaugusi tā sauktā „digitālā paaudze”, kura perfekti pārzina tehnoloģijas, bet vairs neprot veidot reālas attiecības, neprot klausīties dzīvu vārdu, pat rakstīt vairs neprot pareizi un tēlaini…”

                A. Petere uzskata, ka viens no izaicinājumiem skolotāja darbā, ir paradigmas maiņa: līdz šim tā bija uz mācību priekšmetu vērsta paradigma, bet šobrīd skolotāju galvenais izaicinājums ir pāriet uz skolēna konstruktīvu darbību. Skolēnam jāpiedalās procesā, plānojumā, tas nozīmē - no mācīšanās uz mācīšanās darbības prasmju pilnveidi. Viņa komentē: “Ir divas atšķirīgas lietas, kā tu vadi mācību stundu, kad tu māci skolēnu, un kā tu vadi stundu, ja tu esi sadarbības partneris skolēnam un caur mācību priekšmetu attīsti dažādas mācīšanās darbības prasmes, piemēram, kritisko domāšanu, radošo domāšanu, pētnieciskās prasmes, dažāda veida komunikāciju. Bez tā šajos laikos vairs neviens cilvēks nevar izdzīvot.”

M. Opincāne novērojusi, ka kļuvis grūti skolēnus motivēt, izaicinājumus rada skolēnu uzvedība, pārprastās skolēna tiesības un pienākumi. Dz. Iliško secina, ka skolotājus nomāc daudzas lietas: neziņa par rītdienu (taupīguma režīms, kad ir nepārtraukti draudi samazināt skolu skaitu, atlaist no darba), raizes par atalgojumu un relatīvi zemās algas, pārslodze un nespēja tikt galā ar uzdotajiem pienākumiem, nepietiekama atpūta, nesakārtotība un atbalsta trūkums, kas paaugstina šo stresu. Vainas sajūta veidojas par nepaveikto, jo ir pārāk daudz pienākumu. Rezultātā veidojas agresija kā aizsargreakcija pret pārāk augstām prasībām no sabiedrības puses.  Skolotājs var strādāt, ja ir atpūties. Viņa stāsta: “Latvijā veiktās aptaujas liecina, ka 50% skolotāju ar savu dzīvi ir apmierināti. Ja skolotājs ir apmierināts un laimīgs, būs laimīgi arī bērni. Izteikti neapmierināti ar dzīvi bija 25 % skolotāju. Viens no iemesliem ir zemais atalgojums, ar ko nav samērojamas augstās darba prasības. Lai izpildītu visas prasības, nepieciešams ieguldīt daudz pūļu gan psiholoģiski, gan fiziski. Mūsu DU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes docētāji pēta skolotāju stresa līmeni un psiholoģisko stāvokli. Vairāk nekā puse aptaujāto skolotāju (54%) uzskata, ka viņu darbs ir saistīts ar ļoti lielu stresu.”

Skolas sastopas arī ar tādiem izaicinājumiem kā skolotāju novecošanās problēma un Latvijā salīdzinoši nelielo (aptuveni 10%) vīriešu īpatsvaru skolotāju vidū.

 

Skolotāju izglītošana

                Latvijā vispārējā izglītībā vērojama pāreja uz kompetencēs balstītu izglītības saturu. Tas savukārt prasa izglītības programmu pilnveidošanu arī augstskolās. Visas augstskolas, kurās tiek izglītota jaunā pedagogu paaudze, seko līdzi pārmaiņām un tiecas studiju programmās integrēt aktuālās atziņas pedagoģijā un tehnoloģijās. Dž. Iliško stāsta par skolotāju sagatavošanu Daugavpils Universitātē: “Mēs runājam ļoti daudz par skolotāja profesionālo kompetenci, par skolotāja mainīgo lomu, par paradigmu maiņu, ka skolotājs vairs nav tas, kurš tikai māca un dod gatavu informāciju. Skolotājam ir cits statuss un citas kompetences, jo ir cits laikmets. Skolotājam jāmāk pielāgoties, tas ir aktuāli gan pasaulē, gan Latvijā. Viņam jāapgūst gan IT, gan kritiskās domāšanas prasmes, viņam jāmaina lomas – jākļūst par palīgu, partneri, nevis zināšanu devēju. Skolotājam ir pilnīgi cita loma, un tas ir grūti.” Viņa norāda, ka studiju procesā tiek ieintegrēta pieredze un zināšanas, kas gūtas starptautiskā sadarbībā un izzinot situāciju skolās. Tiek apzinātas skolotāju vajadzības, sagatavojot kursus profesionālai pilnveidei. Daugavpils Universitātē darbojas UNESCO katedra, kur viena no tēmām ir inovāciju un tradīciju mijiedarbība. Tas nozīmē, ka sagatavojot jaunos skolotājus tiek analizēts, kā inovatīvās vai modernās pieejas izmantojamas Latvijas kontekstā, neaizmirstot iedibinātās tradīcijas holistiskā skolotāju sagatavošanā: svarīgs ne tikai prāts, bet arī emocijas un sirds jūtas.

                A. Petere stāsta par atvērtību pārmaiņām darbā ar studentiem Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā saistībā ar gaidāmo kompetencēs balstīto vispārējās izglītības saturu: “Mēs akadēmijā jau strukturējam studiju programmu, arī pašu studiju procesu tā, ka tas ir balstīts uz moduļiem. Šobrīd mēs vairāk mācām atsevišķas metodikas, jo skolēnam pamatā ir atsevišķi mācību priekšmeti (stundas), bet lielo programmu, kas ietver noteiktas jomas, mēs jau esam sastrukturējuši modulārā pieejā”.  G. Siliņa-Jasjukeviča papildina: “Mēs RPIVA cenšamies savos studiju kursos un tālākizglītības kursos ieintegrēt jaunākās atziņas. Svarīgi ieraudzīt aiz tiem daudzajiem dažādajiem mācību priekšmetiem, ko skolotājs neapšaubāmi primāri māca un tas ir viņa pienākums, ka notiek skolēna personības veidošanās. Notiek arī cilvēka audzināšana, cilvēcības vairošana cilvēkā, kultūras vērtību apguve. Manuprāt, ikviena mācību priekšmeta ietvarā bērnam ir jārod iespēja mācīties kultūras vērtības un tradīcijas, veidot kultūrkopmetenci. Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums pasaulē, kurā šobrīd ir tendence kultūrām tik ļoti saplūst un sajaukties.”

                Liepājas Universitāte viena no pirmajām sāka sagatavot pamatizglītības un pirmskolas izglītības skolotājus. Šobrīd tiek gatavoti arī logopēdi, bet savulaik defektoloģijas fakultātē tika izglītoti arī defektologi. I. Miķelsone skaidro, ka ir doma pie tā atkal atgriezties. Viņa norāda, ka skolotāju izglītošanā neapšaubāmi ienāk pārmaiņas: “Skolotājs ir tas, kurš atspoguļo situāciju, kas ir sabiedrībā. Līdzko sabiedrībā mainās uzskati, pieejas, tā arī skolotājs to reflektē savā darbā. Varbūt tā refleksija un jaunā atspoguļošana notiek lēnāk, bet jebkurā gadījumā mēs nevaram no tā izvairīties. Pašreiz skatoties mēs esam pārmaiņu laikā, jo visur ir kompetencēs balstītā pieeja, un tas sasaucas gan ar dažādības jēdzienu, gan iekļaujošo izglītību. Mums uz skolotāju nevajadzētu raudzīties kā uz tādām atsevišķām “kastītēm”, kur ir viena priekšmeta skolotājs, otra priekšmeta skolotājs, trešā priekšmeta skolotājs. Mums, es domāju, būtu jāattīsta skolotāja kompetences, jo, viņam strādājot, jāredz skolēns kopveselumā. Ir bēdīgi, ja skolotājs redz tikai to savu priekšmetu. Tāpēc ir lieliski, ka esam par to sākuši runāt. Es domāju, ka to dara visas pedagogu sagatavošanas augstskolas, - ir jāattīsta skolotāja kompetences, nešķirojot, vai tas ir viens priekšmets, otrs vai trešais, nedalot, tas ir mans lauciņš, un es tikai šajā lauciņā strādāju.” I. Miķelsone novērojusi, ka pēdējos gados ir ļoti mainījusies skolotāju motivācija profesionālās pilnveides kursos: “Bija situācija, ka skolotājs gribēja atnākt, jo viņam vajadzēja to sertifikātu. Tagad skolotāji tiešām ir ieinteresēti apgūt kaut ko, piedalīties, dalīties. Viņi nav tikai pasīvi klausītāji, bet aktīvi piedalās, diskutē. Viņi ir ieinteresēti, un tas ir abpusēji. Notiek šī apmaiņa – viņi no mums iegūst, mēs no viņiem. Tas jau arī liecina, ka kaut kas ir mainījies – skolotāju sagatavošana nav vienpusēja, tas ir dialogs, tas ir kopdarbs. Skolotāji ir ļoti mainījušies.”

M. Opincāne, raksturojot skolotāju sagatavošanu Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, stāsta: “Mums studentu grupas nav tik lielas, toties veidojas ciešāka, individuālāka saite starp docētāju un studentu. Tu redzi viņu ne tikai kā studentu, bet vairāk zini par viņu, aprunājies par grūtībām un šaubām skolā, var motivēt studijām. Mums ir laba sadarbība ar skolām, piemēram, angļu valodas skolotājiem praksē aizejot, ja ir kādas problēmas, studenti zvana un jautā. Ir arī atgriezeniskā saite no skolām – paslavē praktikantu vai pastāsta, kādas ir problēmas.” Topošie studenti piedalās arī studentu konferencēs, Zinātnieku nakts pasākumos, karjeras dienās skolotājiem.

 

Jauno skolotāju noturēšana skolā

                Jautāta, kā piesaistīt un noturēt skolā jaunos skolotājus, G. Siliņa-Jasjukeviča atbild: “Es parasti studentiem saku - atrodi darbu, kas tev patīk, un tev visu mūžu nevajadzēs strādāt. Ja mēs panāktu, ka šo profesiju izvēlas cilvēki, kuriem tas ir aicinājums, tad paturēt, saglabāt jaunā speciālista interesi par darbavietu nebūs problēma. Te noteikti būtu jāpadomā, kā piesaistīt skolotāju profesijai tos cilvēkus, kas būtu skolotāja vārda cienīgi visādās jomās. Ja mēs tiecamies radīt zināšanu sabiedrību vai tādu, kas spēj radīt augstu pievienoto vērtību, tad skolotāja loma ir ārkārtīgi būtiska.”

                M. Opincāne domā, ka pedagoģijas studenti ir jaunieši, kuri tikko nākuši no skolām un labi redz, cik grūts ir skolotāja darbs. Viņa atzīst: “Es esmu dzirdējusi no praktizējošiem skolotājiem, ka tagad, kad ir problēmas ar skolēniem, skolotājs saka, ka ne jau skolēnā ir problēmas, bet problēma ir vecākos. No pieredzējušiem skolotājiem dzirdēts, ka jāsāk ar vecāku audzināšanu. Tagad ir jaunās paaudzes vecāki, kas ir ļoti dažādi.”

                Pastāv pretruna, ka skolotāji tiek sagatavoti, bet skolu direktoriem nereti grūti atrast, kas skolā strādās. I. Miķelsone komentē, ka absolventiem, kuri nenonāk skolā, mēdz būt dažādi iemesli: atalgojums, vēlme darboties citā vidē, pārliecības trūkums, ka skolā viņi spēs sevi pilnībā realizēt. Viņa stāsta: ”Mēs esam pētījuši skolotāja labizjūtu, kuru nodrošina arī tas, vai skolotājiem ir iespēja vēl ko dinamiskāku darīt ārpus skolas, kas ir cita satura un darbības aktivitātes. Bija skolotāji, kas tā arī teica: mēs labprāt skolā strādātu, bet tās varbūt būtu divas trīs dienas, tad vienu divas dienas gribētu kaut ko citu darīt. Ir skolotāji, kas piekūst pa to nedēļu, pa to semestri, un viņi vēlas kaut ko vēl citu.” Jaunos absolventus I. Miķelsone raksturo kā cerību pilnus, kuri sagaida, ka viņi būs vajadzīgi, noderīgi, jo viņiem ir ko dot. Finanšu jautājums ir būtisks, lai skolā noturētu jauno skolotāju, taču cits aspekts ir mentora atbalsts, kas palīdzētu viņam ieiet skolā, saprast skolas iekšējo vidi, skolas kultūru, kā arī saprast to, kas nav ierakstīts nolikumos un iekšējās kārtības noteikumos. I. Miķelsone ir pārliecināta, ka mentoru atbalstam Latvijā jākļūst par sistēmu, lai tas būtu stabils un konkrēts.

 

Skolotājs vīrietis

                To, ka vīrieši skolotāji ir nozīmīgi jaunās paaudzes izglītošanā, atzīst visas intervētās docētājas. Nevisas Eiropas valstis saskaras ar skolotāju vīriešu trūkumu, piemēram, salīdzinoši laba situācija ir Norvēģijā, Nīderlandē, Kiprā, Grieķijā. Bērniem ir nozīmīgi piedzīvot, redzēt un dzirdēt pieredzi un pasaules uztveri, ko reprezentē abi dzimumi.  I. Miķelsone stāsta par kāda pētījuma secinājumiem: “Kad mēs ar kolēģi no LU veicām pētījumu par skolotāju labizjūtu, mēs pētījām arī skolotāju vīriešu labizjūtu skolā. No tiem, kurus mēs intervijām, visi teica, ka ir ar mieru strādāt skolā, bet viņi redz sevi arī vēl kaut kur papildus skolai, kur viņi varētu strādāt un sevi realizēt, piemēram, ir tādi skolotāji vīrieši, kas iesaistās dažādās NVO, zemessardzē, papildus strādā kā uzņēmēji. Viņiem ir vajadzīgas kaut kādas darbības ārpus skolas, kas viņiem ļauj pilnībā realizēt savu potenciālu. Cita lieta, ko vīrieši skolotāji atzina, ka viņi reizēm nespēj saprast tos signālus, kas tiek pausti skolā, jo skolotājas sievietes bieži vien saprotas no pusvārdiem vai ar savu zemtekstu. Tas kolektīvā ne vienmēr ļauj būt viņiem pieņemtiem. Rezultātā viņi atzīst, ka labākas attiecības veidojas ar skolēniem, jo kaut kur tai piesaistei ir jābūt. Neviens no skolotājiem vīriešiem neminēja, ka viņiem skola nepatiktu, arī finansiālais jautājums nebija tas prioritārais. Prioritāri bija tas, ka viņi grib sevi vēl kaut kur realizēt – līdzsvarot sevi. Skolotāji vīrieši atzina, ka viņiem ir vieglāk runāt ar skolēniem par tām lietām, ko viņi kā vīrieši skaidri saprot. Viņi atzīst, ka skolēnus tas interesē, un viņi var pateikt to, ko ne vienmēr var pateikt skolotājas sievietes. Ne jau tāpēc, ka viņas to nevarētu, bet viņas neaizdomājas, ka tas tieši tā ir jāpasaka, ka tās lietas tieši tā ir jāuztver. Viennozīmīgi, ka skolēniem ir svarīgi, ka ir abu dzimumu skolotāji.”

                M. Opincāne dalās savā pieredzē: “Kāda ļoti pieredzējusi angļu valodas skolotāja stāstīja par savu vidusskolas klasi, kurai bija ļoti zema motivācija, un viņai, pieredzējušai skolotājai, bija grūtības to motivēt. Bet tad, kad atnāca praksē jauns talantīgs puisis, viņa teica, -  es nepazinu savus skolēnus, viņiem krietni palielinājās motivācija mācīties. Būtu forši, ja būtu skolās vairāk vīriešu skolotāju!

Skolotāja un skolas loma nākotnē

                Skolotāju loma sabiedrībā vienmēr bija un būs nozīmīga, tikai jautājums ir, kā to novērtē sabiedrība. I. Ostrovska pauž pārliecību, ka pašlaik par pedagogiem visos izglītības līmeņos strādā cilvēki, kuriem tas ir aicinājums, jo visi citi jau ir atraduši labāk apmaksātu darbu. I. Miķelsone domā, ka skolotājs varētu būt kā padomdevējs, kas palīdz virzīties cauri tam ceļam, ko pats skolēns izvēlas. Viņa uzsver, ka skolās būtu jāīsteno starpdisciplinārā un transdisciplinārā pieeja, kad skolēn paši pēta mācību procesā to, kas viņiem ir vajadzīgs, un skolotājs ir atbalsts.  

                Dz. Ildiško saka: “Tas būs skolotājs, kurš nemitīgi mācīsies un atbildēs par to, ko viņš dara. Skolotāja akadēmiskais darbs būs saistīts ar pētījumiem, viņš būs pētnieks. Skolotājs izzinās, kādas ir problēmas viņa pedagoģiskajā praksē, un pats tās risinās kopā ar kolēģiem. Mēs tagad varam runāt par lielāku starpdisciplinaritāti izglītības procesā, lielāku holistisko pieeju. Skolotājs nepārtraukti reflektē par procesu, mainās pats, apgūst jaunas mācību metodes, stratēģijas.

Viņa raugās uz nākotnes skolu kā institūciju, kurai arī būs nepārtraukti jāmācās, nemitīgi jāpiesaista dažādi sadarbības partneri. Skolai jākļūst par daudzfunkcionālu centru, kas nav tikai klasisks zināšanu devējs.

 

Ar savu viedokli dalījās:

Dzintra Iliško, Ph.D, Daugavpils Universitātes asociētā profesore, Ilgtspējīgas izglītības institūta direktore

Inta Ostrovska, Dr.paed., docente, pētniece Daugavpils Universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu institūtā

Ilze Miķelsone, Dr.paed., Liepājas Universitātes asociētā profesore, Pedagoģijas un sociālā darba fakultātes dekāne

Mārīte Opincāne, Dr.philol., Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas docente Izglītības, valodu un dizaina fakultātē

Gunta Siliņa-Jasjukeviča, Dr.paed., Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas docente Skolas pedagoģijas katedrā

Anita Petere, Dr.paed., Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesore

 

Līga Paula,

Eksperte augstākās izglītības, zinātnes un pieaugušo izglītības jautājumos