Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Pedagogu profesionālā pilnveide un darba kvalitāte

Ceturtdiena 24/03/2011


Pagājušajā nedēļā laikraksts „Izglītība un Kultūra” sadarbībā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību rīkoja diskusiju „Pedagogu profesionālā pilnveide un darba kvalitāte”. Uz sarunu aicinājām vairākus izglītības jomas pārstāvjus, lai pārrunātu tēmas par skolotāju prasmēm un kompetencēm, jauno skolotāju sagatavotību, pedagoģijas studiju programmu kvalitāti.


Diskusijā piedalījās LIZDA priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško, LIZDA speciāliste vispārējās izglītības jautājumos Baiba Bašķere, Rojas vidusskolas skolotāja Virgīnija Mūrniece, Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības padomes priekšsēdētāja Iluta Krūmiņa, programmas „Iespējamā misija” absolvente un Rīgas Lietuviešu vidusskolas vēstures skolotāja 6.–12. klasei kopš 2007.gada Linda Beķere, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ESF projekta „Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos” vadītāja Evija Papule, Latvijas Pedagogu domes valdes loceklis un Latvijas Informātikas skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Oskars Lūsis, Zaubes pamatskolas direktore Vita Krūmiņa (foto), Straupes pamatskolas direktore Ligita Krūmiņa (foto).

Vai jaunieši interesējas par skolotāja profesiju?
Vita Krūmiņa: Vai ir informācija par to, cik jaunie skolotāji pēdējos gadus pēc studijām pedagoģijā aiziet strādāt uz skolu?
Ingrīda Mikiško: Pagājušajā gadā bija 139 jaunie skolotāji.
Vita Krūmiņa: Es kā strādājoša skolotāja nejūtu, ka stāvētu rinda uz pedagogu vietām. Bet es zinu daudzus jauniešus, kas aizgājuši studēt ar domu pēc tam strādāt skolā. Kad pagājušajā gadā tika restrukturēta visa skolu sistēma, jaunieši izstājās no studijām un aizgāja strādāt. Piemēram, kāda meitene no studijām „fizmatos” aizgāja strādāt uz „1188”, bet būtu bijusi matemātikas skolotāja. Mēs taču visu laiku runājam par to, ka izglītībai tiks samazināts un samazināts finansējums. Ko mēs jaunajam speciālistam varam piedāvāt?        
Linda Beķere: Es pati, vēl nesen no 12. klases sola nākusi, starp vienaudžiem uzklausīju viedokli, ka mācīties par skolotāju nav forši. Stājoties Latvijas Universitātē, topošais students uzraksta trīs prioritātes, kurās gribētu studēt, un pārsvarā man zināmie studenti pedagoģiju izvēlas kā pēdējo prioritāti. Tad jautājums – vai viņam tiešām ir pārliecība un motivācija būt skolotājam?
Iluta Krūmiņa: Arī es esmu vairākkārt dzirdējusi – ja nekur citur netiek, iet uz pedagogiem, lai tikai būtu augstākā izglītība.
Evija Papule: Man, arī pārstāvot Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti (LU PPMF), strādājot ar 4. kursu, ar prieku jākonstatē, ka ir studenti, kuri vēlas vai vēlētos strādāt skolā. Bet jautājums – vai ir vietas? Šobrīd no 19 studentēm trīs strādā skolā, un domāju, ka, šobrīd skatoties uz struktūrfondu atbalstu, kas nodrošina mentoru sagatavošanu, vajadzētu būt atbalstam arī tam, lai skolas pamainītu attieksmi un sagaidītu jaunos skolotājus.
Iluta Krūmiņa: Es jautāju gan jaunajiem pedagogiem, gan vecākajiem pedagogiem par to, kuras ir prestižākās izglītības iestādes, kur sagatavo skolotāju strādāšanai skolā. Viņi atbildēja, ka Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības akadēmija (RPIVA) – puslīdz, LU – nē, tieši metodoloģijas ziņā, taču vislabākās metodoloģijas devusi vecā labā Pedagoģijas skola.
Evija Papule: LU PPMF uzmanība tiek pievērsta arī akadēmiskajam līmenim, līdz ar to stiprās puses augstskolām ir dažādas. Esmu strādājusi kā lektore arī RPIVA un vēl joprojām sadarbojos ar šīs augstskolas kolēģiem, varu salīdzināt studentu gan akadēmisko, gan praktisko motivāciju. Jāpiekrīt, ka RPIVA praktiskā motivācija ir lielāka, bet šobrīd jādomā arī par akadēmiskajām lietām – redzesloku, zināšanām utt.
Ingrīda Mikiško: Es gribētu turpināt domu par jauno pedagogu uzņemšanu studijās, proti, ka vajadzētu skatīties nopietnāk, vai tiešām studentam ir doma strādāt skolā. Mums ir cilvēki, kas ir ļoti labi savā priekšmetā, bet viņiem ir grūti strādāt klasē ar bērniem. Otra lieta – runājot ar augstskolu beidzējiem, kas tikko iet uz skolu, viņi atzīst, ka pietrūkst praktisko un psiholoģisko zināšanu – ko darīt, ja klasē ir kāds, ar kuru tu netiec galā? Kā reaģēt? Varbūt augstskolai vajadzētu taisni par to domāt – ko darīt, strādājot klasē?
Baiba Bašķere: Te varētu runāt par skolotāja prestižu visos līmeņos. Pirmkārt, uzņemšanā jābūt stingrākām prasībām. Otrkārt, vai tavas kompetences šobrīd atbilst tam, lai vispār varētu būt pedagogs. Nākamais – prakses vietas. Tas, ko tu praktiski iegūsti, pierādi no savas puses, vai esi spējīgs būt skolā. Pēc tam – skolotājam ir jābūt vietai skolā, kur strādāt, tātad jābūt vakancei un adekvātai samaksai. Tad nāk materiāltehniskais nodrošinājums, droša darba vide. Tas tad būtu prestižs, bet tas ir ilga laika jautājums.
Virgīnija Mūrniece: Pedagoģisko augstskolu studentiem (katrā kursā) būtu obligāti nepieciešamas aktīvās pedagoģiskās prakses, kas dotu iespēju katram pašam izvērtēt, vai viņš var būt skolotājs. Tās studentam arī veidotu praktiskās iemaņas darbam skolā.
Evija Papule: Kad pedagogiem bija lielāks atalgojums, universitātē bija pat konkurss, tāpēc noteikti var teikt, ka jaunie cilvēki domā arī par atalgojumu, un tā ir daļa no motivācijas izvēlēties konkrētu profesiju. Bet, atceroties pieredzi, strādājot ar skolotājiem, nedomāju, ka iestājeksāmeni kaut ko mainīs. Varbūt, ja pedagoģiskajās programmās būtu dažādas interesantas lietas, piemēram, aktiermāksla, tad – jā. Varbūt zināmu atlasi var veikt 1. kursā, izmantojot dažāda veida pārbaudījumus, ne tikai eksāmenu rezultātus?
Baiba Bašķere: Un varbūt tad jaunietis tik vieglprātīgi neizvēlēsies studijas kā trešo prioritāti? Jaunietis pats sapratīs, vai viņam patīk vai nē un vai padodas joma.
Evija Papule: Ar to es gribēju teikt, ka, zinot citu valstu pieredzi augstskolās, ne velti mēs runājam par iespēju dažādu augstskolu dažādu studiju programmu ietvaros kredītpunktu atzīšanu. Jauni cilvēki var konstatēt, ka joma viņam neder, un izvēlēties citu studiju virzienu. Latvijā agri vai vēlu tas notiks.
Iluta Krūmiņa: Ļoti daudz pieauguši cilvēki nāk un saka savus novērojumus, ka viņiem padodas strādāt ar auditoriju, nodot savas zināšanas, nāk un jautā, vai nevajadzētu kaut ko sākt darīt šajā jomā. Tas ir brīnišķīgs signāls par to, ka atgriezeniskā saite ar prasmēm tiek saņemta un cilvēkam varbūt šajā vecumā būtu interese darboties pedagoģijā. Tikai – kādas iespējas?
Evija Papule: Te jārunā ne tikai par jauniem, bet par dažāda vecuma cilvēkiem, kuriem ātrā laika periodā ir iespēja pārkvalificēties un iegūt nepieciešamās prasmes, zināšanas darbam citā profesijā.
Virgīnija Mūrniece: To var pilnīgi normāli darīt arī šobrīd. Cilvēks iestājas neklātienē un strādā mūsu skolā. Mums tādi ir jau divi skolotāji, kas ienākuši no pavisam citas sfēras. Taču man iekšēji palika viens neatbildēts jautājums. Kas tad ir ar Daugavpils un Liepājas universitātēm, kuras piedāvā pedagoģijas programmas? Vai tad šo augstskolu beidzējiem ir nepietiekošas praktiskās iemaņas?
Evija Papule: Līdzīgi – akadēmiskais tiek sabalansēts ar praktisko. Bet tas, kas Latvijai būtu jāpamaina, – neklātienē nevajadzētu studēt četrus gadus cilvēkam, kam jau ir augstākā izglītība.
Ingrīda Mikiško: Ja mēs uzņemam augstskolās motivētu jaunieti, tad pieskaramies arī nākamajam solim – ka varbūt viņam nav nemaz, kur iet strādāt. Jo faktiski šajā brīdī skolās nav vakances. Darba tirgus jau pats piespiež jaunietim iet strādāt citā jomā. Skatoties no ekonomiskās puses, mēs ieguldām jauniešos valsts līdzekļus, bet nedodam iespēju viņiem īstenoties. Tad vai nu jāskatās, cik mērķtiecīgi līdzekļus ieguldām, vai arī – kādā veidā? Neviens direktors nevar pateikt saviem darbiniekiem – tev ir pensijas vecums un skola ir jāatstāj.
Vita Krūmiņa: Tas ir atkarībā no tā, kāds priekšmets. Piemēram, mums vajag vēstures skolotāju, bet nav neviena vēsturnieka, kas nāktu pie mums uz lauku skolu, jo nevaram piedāvāt slodzi. Tā, man strādā pierunāts pensionārs. Jā, ir daži priekšmeti, kur ir konkurence, bet daži, kur katastrofāli trūkst skolotāju. Augstskolām par to būtu jādomā. Prasības B tipa programmām ir neadekvātas. Bet es gribēju vēl piebilst, ka tieši prakse ir tas, kas jauno skolotāju sagatavo darbam. Kamēr neesi nostājies klases priekšā, nezini, kā ir strādāt ar auditoriju.
Evija Papule: Vai pa visu Latviju ir kādi 25 vēsturnieki, kuriem zināšanas (t. i., iepriekšējā iegūtā izglītība un kvalifikācija) ļautu studēt pedagogu profesionālās pilnveides B tipa programmā, iegūstot vēstures skolotāja kvalifikāciju?
Baiba Bašķere: Es domāju, ka jā. Jo arī pilsētas skolās, kur veidojas skolas no 1. līdz 6. klasei, sākumskolas skolotāji varētu mācīt vēsturi.

Pilnu diskusijas atšifrējumu lasiet laikraksta „Izglītība un Kultūra” 24.marta numurā!
(Laikraksts biedriem ir pieejams arī LIZDA Izpildbirojā Rīgā, Bruņinieku ielā 29/31)