Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Ir jādomā par lokālo pašapziņu

Ceturtdiena 28/04/2011

No 28.aprīļa līdz 8.maijam UNESCO Latvijas Nacionālā komisija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) organizē starptautisko nedēļu „Izglītība visiem”, kurā izglītības politikas veidotāji, izglītības iestāžu, pašvaldību un nevalstisko organizāciju darbinieki aicināti analizēt skolu nozīmi pašvaldību ilgtspējīgas attīstības veidošanā un īstenošanā.

Laikraksts „Izglītība un Kultūra” sadarbībā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību (LIZDA) un Rīgas Valsts 3. ģimnāziju organizēja diskusiju „Latvijas skolu loma pašvaldību ilgtspējīgā attīstībā”, kurā piedalījās Sorosa fonda – Latvija (SFL)  iniciatīvas „Pārmaiņu iespējas skolām” koordinatore Aija Tūna, LIZDA Izpildbiroja speciāliste vispārējās izglītības jautājumos Baiba Bašķere, Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis, UNESCO LNK izglītības sektora vadītāja Baiba Moļņika, Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētāja un Jaunpils novada pašvaldības priekšsēdētāja Ligita Gintere, Allažu pamatskolas direktore Sandra Tukiša, Ogres novada priekšsēdētāja vietniece Vita Pūķe.

Diskusijas dalībnieki secināja, ka skola Latvijas sabiedrībā joprojām tiek uzskatīta par katras apdzīvotas vietas „sirdi”. Viņi uzskata, ka „sirds pukstēšanu” var nodrošināt dedzīgi līderi, kas ar savām idejām spēj aizraut pārējos arī tajās vietās, kur skolēnu skaita samazināšanās dēļ skola ir jāaizslēdz. Arī pašvaldības ir ieinteresētas atbalstīt iedzīvotāju iniciatīvas. Par lielāko šķērsli, kas traucē īstenot daudzas radošas idejas, diskusijas dalībnieki atzina latviešu zemo pašapziņu un skolotāju nespēju tikt galā ar saviem kompleksiem.       

Vecāki vēlas saglabāt mazās skolas
Ogres novada domes priekšsēdētāja vietniece V. Pūķe stāsta, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas 2009. gadā Ogrei pievienojās astoņi nelieli pagasti, kuros ir lielāka vai mazāka skola. Ogrē ir septiņas lielas skolas, tādējādi pašvaldība varēja izlīdzināt finansējumu arī mazajām skolām. Bērnu skaits katru gadu samazinās. Pēdējos piecos gados tas ir sarucis par 1000 bērniem. „Šogad nolēmām, ka skolās jāveic reorganizācija, līdz ar to trīs mazās skolas kļūs par filiālēm. Vērtējot situāciju mazajās skolās, gribējām tās veidot par sākumskolām – 1.–6. klase. Tiekoties ar ģimenēm, diskutējot ar sabiedrību, dzirdējām aicinājumus un lūgumus saglabāt skolu kā pamatskolu. Iedzīvotāji kā galveno argumentu minēja transporta sarežģījumus. Vecāki iebilda pret to, ka pašvaldība nodrošinātu bērnu aizvešanu uz blakus skolu un atpakaļ uz mājām. Savas vietas apziņa un sapratne, ka skola ir sabiedriskās dzīves centrs, ir ļoti spēcīga cilvēkos. Interesanti, ka pat tie vecāki, kuri strādā galvaspilsētā un savus bērnus ved līdzi, iesaistījās diskusijā un aicināja saglabāt skolu visām vecuma grupām. Šo diskusiju rezultātā pašvaldība pieņēma lēmumu veidot skolu filiāles no 1. līdz 9. klasei, pat neskatoties uz to, ka daļā klašu vispār nav bērnu vai vienā klasē ir apvienotas vairākas klases,” stāstīja V. Pūķe. Viņa atzīst, ka SFL piedāvājumu iesaistīties projektā  „Pārmaiņu iespējas skolām” neviena novada skola neizmantoja. „Taču tagad skolotāji, manuprāt, izmantotu projekta piedāvātās iespējas,” piebilda V. Pūķe.
Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētāja L. Gintere uzskata, ka dažādām pašvaldībām ir atšķirīgas iespējas. „Jaunpilī ir viena vidusskola, kurai esam pievienojuši jaunizveidoto pirmsskolas izglītības iestādi. Mums ir viena grupiņa bērniem no diviem līdz četriem gadiem. Pirms tam bērni bija jāved uz kaimiņu pašvaldību. Transporta izmaksas nosedza to summu, ko ieguldījām, lai grupa tiktu atvērta mūsu pagastā. Lai to varētu izdarīt, ir jāsakrīt ļoti daudziem faktoriem. Mums bija telpas bijušajā internāta ēkā. Taču pats svarīgākais – mums izdevās atrast bērnudārza vadītāju – audzinātāju, kas ir sava darba entuziaste. Jaunie vecāki ir ļoti apmierināti, tiek daudz kur iesaistīti, paši iekārto bērnudārza teritoriju, dažādos projektos ir izdevies piesaistīt naudu. Mēs strādājam visi kopā, tāpēc ir arī rezultāti. Ja ir līderis, vecāki ir ieinteresēti izglītības iestādes attīstībā,” stāsta L. Gintere. Jaunpils vidusskolas piedāvātās ārpusstundu nodarbības, autovadītāju kursi un labi pedagogi ieinteresēja arī kaimiņnovada Zebrenes pagasta ģimenes. Tukuma novada Lestenē vecāki izvēlējās slēgt skolu, jo tur vienīgā iespēja saglabāt skolu bija apvienot klases. „Vecāki, kas domā par nākotni, saprot, ka apvienotajā klasē izglītības līmenis nebūs konkurētspējīgs. Vecāki atbalsta bērnu iesaistīšanos dažādās aktivitātēs, tāpēc arī izvēlas to skolu, kurā viņu bērniem ir vairāk iespēju mācīties un pilnveidot sevi,” uzsver L. Gintere. Runājot par mazajām skolām, L.Gintere piebilst, ka ir ļoti izplatītas bailes – kā cilvēku pieņems lielajā skolā vai citā vidē. „Domāšana, ka tikai lielie novadi ir labi, vajadzīgi, ka lielpilsētu iedzīvotāji ir zinošāki, spējīgāki, šos stereotipus nostiprina, un tie sēj bailes pret pārmaiņām. Skolā pašapziņu bērnam nepaceļ, ģimenē viņu vajadzētu mīlēt, uzticēties viņam, iedrošināt, bet tā jau nenotiek diemžēl,” saka L. Gintere.
SFL iniciatīvas „Pārmaiņu iespējas skolām” koordinatore Aija Tūna stāsta, ka viena no projekta skolām ir Brocēnos, kas īstenoja interesantu eksperimentu – skolēnu apmaiņu novada skolās. „Brocēnu vidusskola izvēlējās uzsākt sadarbību ar mazajām pamatskolām un sarīkoja, manuprāt, 7. klases skolēniem, apmaiņu vienas dienas garumā. Tas bija interesanti, jo izkliedēja mītu par lielo skolu un mazo skolu. Piemēram, Brocēnu vidusskolai pēc apmaiņas vajadzēja nopirkt novusa galdu, jo skolēni teica, ka tāds ir mazajā lauku skolā un tas varētu būt forši, ka viņiem arī būtu. Protams, tas ir joku līmenī, bet viņi redzēja plusus un mīnusus abiem gadījumiem, ka katrā vidē ir savas priekšrocības,” par pieredzi stāsta A. Tūna.  
Allažu pamatskolas direktore S. Tukiša par savu skolu stāsta, ka viņi ir spītīgi ar savu darbu pierādījumu. „1992. gadā, kad skola nodega, IZM pieņēma lēmumu mūs likvidēt, jo 10 kilometrus tālāk ir Sigulda, Mālpils. Mūsu skolas skolēnu spītīgie vecāki nepieļāva skolas likvidāciju. Divus gadus mācību stundas notika dzīvokļos, un ministrija bija spiesta piekāpties. Skola tika uzcelta, 2008. gadā tapa arī modernākais sporta komplekss Siguldas novadā. Pamazām atjaunojām bērnudārzu un ieviesām dzīvību kultūras namā, draudzē. Mana lielākā bagātība ir skolotāji, kuri varbūt nav ieguvuši maģistra izglītību, bet ir ieguvuši dažādas izglītības un pieredzi projektos. Pagasta vadītājs lika iesaistīties visos iespējamajos projektos, kā rezultātā ir pilnveidojušies skolotāji, skolēni, viņu vecāki un vietējā sabiedrība. Pēdējā iniciatīvā „Pārmaiņu iespējas skolām” visu vasaru anketējām pagasta iedzīvotājus, lai noskaidrotu, kādus pakalpojumus skolai vajadzētu piedāvāt, un saņēmām ļoti interesantas idejas dažādām vecuma grupām. Mēs vēlējāmies, lai iedzīvotāji vairāk apmeklē psiholoģijas, psihoterapijas, motivācijas programmu. Projektu rezultātā jaunieši nodibināja savu biedrību un tagad darbojas ar savām iniciatīvām. Vadot stratēģijas nodarbības uzņēmējiem un citiem ar skolu nesaistītiem cilvēkiem, daudz esam ieguvuši paši. Izstrādājām gan savas skolas attīstības plānu, gan pašlaik veidojam Siguldas novada attīstības plānu pēc domes pasūtījuma. Mans gandarījums ir par skolotājiem, kas visu laiku mācās, jo līdz ar to es pati spēju daudz dot citiem,” secina S. Tukiša.  

Pašvaldība atbalsta iedzīvotāju iniciatīvu
V. Pūķe stāsta, ka Ogres novads katru gadu budžetā rezervē naudu līdzfinansējumam sabiedrisko organizāciju aktivitātēm un cilvēku apvienību iniciatīvām pagastos un pilsētā. „Projekti ir nelieli – līdz 1000 latiem –, un patlaban tiek īstenoti nepilni 50 projekti.  Piemēram, bērnu laukumu izbūve vai kādas vietas sakārtošana. Izglītības sfērā es vēlētos, lai iniciatīvas būtu vēl vairāk. Pēc rajona likvidēšanas novadam nav finansējuma atsevišķas nodaļas izveidei mūžizglītībai, tādēļ tā ir palikusi sabiedrisko organizāciju rokās. Taču tā būtu perspektīvā veicama lieta,” stāsta V. Pūķe. Ogres novadam ir sadraudzība ar Kelmes pašvaldību Lietuvā, kur skolu reorganizācija notika jau pirms 10 gadiem. „Mazapdzīvotajās vietās, kur skolas vairs nav, ir izveidoti sociāli aktīvi interešu centri. To darbību nodrošina dažādas sabiedriskas organizācijas, kas, īstenojot projektus, realizē dažādas aktivitātes. Piemēram, atgriežoties no skolas, bērni dodas uz bijušās skolas ēku savā ciematiņā uz interešu izglītības nodarbībām un darbojas kopā ar vecvecākiem. Arī mūsu novadā ir ļoti daudz atbrīvotu telpu, taču to uzturēšanai nepieciešams daudz līdzekļu,” atzīst V. Pūķe. Savukārt Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētāja L. Gintere norāda, ka jau pirms administratīvi teritoriālās reformas novadam bija jādomā, kā dzīvot, jo lielās pilsētas ir tālu. „Mums ir savs mūžizglītības centrs pieaugušajiem, kura izveidi uzņēmās divas skolotājas. Tajā tiek organizētas nodarbības floristikā, ziepju vārīšanā, jogā, datorzinībās, grāmatvedībā, svešvalodās. Reaģējot uz iedzīvotāju vajadzībām, piemeklējam pasniedzējus. Taču realitāte ir tāda, ka lielākā daļa cilvēku šīs izglītošanās iespējas ir gatavi izmantot tikai par simbolisku samaksu.  Runājot par to, kā apdzīvot slēgtās skolas telpas, L. Gintere atzīst, ka pašlaik nav ideju, kā piesaistīt finansējumu. Novadam varbūt arī vajadzētu, piemēram, sociālo māju, jauniešu centru, bet projektos mazajiem novadiem vajag vismaz 10 000 iedzīvotāju. „Mums ir kultūras nams, kurā aktīvākie iedzīvotāji darbojas. Tiklīdz būs kāda jauna ideja, esmu pārliecināta, ka pašvaldības izvērtēs to un pieņems lēmumu atdzīvināt tukšās ēkas,” saka L. Gintere.    

Latviešiem trūkst pašapziņas, un tiek kultivēta psiholoģiskā vardarbība
Viens no cēloņiem, kāpēc vecāki grib, lai skola ir tuvāk mājām, ir bērna drošība, bet, skatoties tālāk, kā vienu ļoti nopietnu lietu L. Gintere min latviešu pašapziņu. „Mēs nespējam pateikt, kā mums vajag rīkoties. Pati esmu bijusi Eiropas Parlamenta sēdēs, kur saka – kā jums vajag, tā darāt, bet latvietis kautrīgi stostās – nezinu, vai jūs ļausiet, nezinu, kā vajag... Un es domāju, ka pašapziņa jāsāk veidot ģimenē, skolā caur mīlestību. Un no otras puses – kāpēc mēs nevaram izveidot savu valsti? Tāpēc, ka nesaprotam, ka valsts esam mēs paši. Paklausieties, kā valdībā runā – mēs un tauta, rīdzinieki un laucinieki. Kamēr būs šāds dalījums un tiks uzskatīts, ka valsts kaut ko dod un kaut kas ir jāpieprasa, kaut kam no valsts jāpienākas, nekas labs nav gaidāms,” domā L. Gintere. Viņa pauž satraukumu par psiholoģisko vardarbību, kas tiek kultivēta jebkurā laikā un vietā, turklāt neapzināti. „Protams, skolēns, kuram visatļautība ir demokrātija, ir kaut kā jāapsauc, jāierobežo, tādēļ skolotājs visādi cenšas spēkoties, tādējādi iegūstot skolēnu naidu pret skolu un skolotāju uz visu dzīvi,” stāsta L.Gintere.
LIZDA Izpildbiroja speciāliste vispārējās izglītības jautājumos B. Bašķere stāsta – arodbiedrībai nākas uzklausīt sūdzības, ka pašvaldības izmanto emocionālo varu. Īpaši tas raksturīgs pašvaldībās, kur ir nepieredzējuši vadītāji. „Nonākot amatā pašvaldībā un pieņemot lēmumus par skolu, viņi izmanto savu varu, lai atriebtos par skolas laikā iegūto pāridarījumu. Tāda ir mūsu reālā pieredze. Un notiek tā, ka absolūti voluntāri tiek veidoti kaut kādi nevajadzīgi konkursi, jo nekādas radikālas izmaiņas neveic, bet vajadzīgs „dabūt savu cilvēku” skolā. Arī izglītības pārvaldes tiek šādā ceļā jau veidotas.  Kad paskatāmies uz lietuviešiem, igauņiem, mani tiešām priecē, ka, piemēram, igauņi var vienoties par to, ka izglītība ir nākotnes ideja. Savukārt lietuvieši nāk kopā, izrunā un ir gatavi mainīt to, kas neapmierina. Latvieši tam vēl nav gatavi,” atzīst B. Bašķere.

Skolotājam ir jākļūst par procesu veicinātāju
A. Tūna atzīst, ka būtu nepieciešams mainīt izpratni par skolotāja lomu un profesionālismu. „Mēs esam raduši domāt, ka skolotājs ir Dievs, bet tagad šis uzskats ir jānoraksta kopā ar tām tautasdziesmām un pasakām, kas grauj latvieša pašapziņu. Mēs diezin vai atgriezīsimies situācijā, ka skolotājs būs autoritāte pēc definīcijas. Skolotājs būs cienījams tad, kad viņš katru dienu tiks galā ar dažādām situācijām, nevis tāpēc, ka viņš vienkārši ir pieņemts darbā kā skolotājs. Viņam jākļūst par procesu veicinātāju. Skolotāja profesionālisms mūsdienās ietver to, ka spēj savest kopā dažādus bērnus ar dažādām dzīves pieredzēm. Taču daudzi no skolotājiem krampjaini turas pie vecā – zināšanu nesēju – tipa,” norāda A. Tūna.  
Projektā „Pārmaiņu iespējas skolām” labi parādījusies nepieciešamība strādāt ar dažādām auditorijām, un skolotāji sākuši strādāt ar pieaugušajiem. A. Tūna min – bijuši gadījumi, kad par pasniedzēju uzaicināts kāds cits vietējā kopienā pazīstams cilvēks, jo skolotājs neprata tik labi saprasties ar pieaugušajiem. „Es domāju, ka šāda izvēle pedagogiem ir kā pliķis sejā,” piebilda A. Tūna.
 L. Gintere uzskata, ka labi profesionāļi var būt tikai tad, ja viņi tiek galā ar saviem kompleksiem. „Bet skolotāji diemžēl ir ļoti kompleksaini,” novērojusi L. Gintere. „Vai nav tā, ka te nedaudz pie vainas pedagoģijas augstskolu lobijs. Un visi, kas vien vēlējās, tika uzņemti šajās augstskolās. Tāpēc var gausties, ka mums ir par daudz pedagogu, kas absolūti neatbilst patiesībai, nemaz nerunājot par labiem pedagogiem. Kaut arī pedagogu vidū ir izcili skolotāji. Tāpēc mums ir tāda duāla situācija, jo mums ir jāaizstāv pedagogs, gribam, lai viņš ir adekvāti novērtēts par savu ieguldījumu.”
„Tomēr ir jāsaskaras ar situāciju, ka dažādi ir gan skolotāji, gan problēmjautājumi. Protams, pašos pamatos tā ir pašapziņas problēma, taču nākamais ir profesionālisms. Manuprāt, saturs, kas tiek iedots augstskolās, ir akadēmisks. Taču tur, kur skolotāji ir mainījuši domāšanu, ir radīta augsne skolas attīstībai, pieejamībai,” uzskata B. Bašķere.
Kā vēl vienu būtisku problēmu L. Gintere min to, ka skolotāji ir ļoti ierobežoti tajā, kas viņiem ir jāmāca. „Manuprāt, pedagogu darbības joma ir daudz plašāka, nekā daļa to vēlas saredzēt. Un iespēju pielāgot savu darbību konkrētai klasei, tēmai, situācijai ir daudz vairāk, nekā tiek izmantots. Mani skumdina fakts, ka sabiedrība nesniedz roku pedagogam, jo diskutē tikai par neprofesionālo pedagogu darbu. Mums ļoti daudzi pedagogi vadās pēc regulējuma. Viņi neskatās pēc iespējām, bet velk līdzi ar pirkstu, ka tik kaut kas neaiziet greizi. Es pati esmu bijusi diskusijās, kur pedagogi žēlojas, cik grūti ir kaut ko darīt. Tad ministrijas cilvēki ceļas kājās un jautā, kāpēc jūs to darāt, ja tas sen vairs nav jādara,” stāsta A. Tūna. Savukārt B. Bašķere iebilst, ka šajā situācijā sliktākais ir tas, ka IZM saka – kaut ko nevajag pildīt, bet ministrijas pakļautībā esošās institūcijas brauc un kontrolē to, ko IZM ir teikusi, ka nevajag darīt.
Allažu pamatskolas direktore S. Tukiša, daudzus gadus strādājot skolā, secinājusi, ka pedagogs skolēnu cieņu var iemantot vai nu ar savu personību, vai ar dziļām zināšanām. „Ir varbūt brīži, kad pedagogs ir vājāks savās profesionālajās zināšanās, bet viņš ir personība, kas spēj ieinteresēt bērnus.”

Skolām ir jābūt atvērtām sabiedrībai, taču trūkst uzticības tām
Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors A. Priekulis, runājot par atvērtību sabiedrībai, droši apgalvo, ka skola tāda ir, jo tajā jau vairāk nekā 8 gadus mācās bērni no ārzemēm. „Protams, tas ir izaicinājums bērniem un skolai, bet man ļoti patīk, ka pasaule ierodas pie mums. Bērni tādā veidā iegūst pašapziņu, saprot, ka nav sliktāki par nevienu tautību. Pie mums ir strādājuši viesskolotāji no Amerikas un Francijas. Es šo iespēju izmantotu atkal, ja vien būtu iespēja. Mijiedarbība ar pasauli bagātina visus,” uzskata A. Priekulis. Rīgas Valsts 3. ģimnāzija pirmo gadu sadarbojas ar „Iespējamo misiju”, ko direktors arī vērtē kā interesantu izaicinājumu. „Atvērtības ziņā viena laba lieta ir telpu izīrēšana dažādiem kursiem ar noteikumu, ka tos var vadīt mūsu skolotāji. Tā arī ir izaugsme skolotāju profesionālismam un papildu ienākumi.  Kopā ar igauņiem, somiem, zviedriem cenšamies skatīt uzņēmējspējas attīstību. Skaidrs, ka izglītības sistēma lielā mērā veido kalpa spējas, kas arī ir vajadzīgas. Bet patlaban, manuprāt, ir būtiski dot iespēju veidot saimnieka spējas skolēnos. Mums ir komerczinību klases, kur mēs mēģinām pavērt šo otru perspektīvu, kas ir ļoti sarežģīti,” uzskata direktors.
Viņš atzīst, ka skolas kolektīvam ir sava pieredze atvērtības veidošanā, taču atbalsta politikas nav. Kad noslēdzas projekti, cilvēki nopūšas un jautā, kad būs nākamais. Ir neuzticības sindroms. Latvijā visu izglītības programmu attīstība ir centralizēta, neviena no tām nav decentralizēta. A. Priekulis pauž bažas arī par to, vai visi skolotāji spēs saglabāt savu profesionalitāti līdz 65 gadiem, tādēļ būtu jādomā par izdienas pensijām. „Mēs par to domājam. Latvijā izglītības politikas veidotājiem nav cilvēkresursu programmas. Var valsts izvirzīt pensionēšanās vecumu 65 gadi, bet mēs saprotam, ka izglītībā tas nestrādā, īpaši sporta skolās, sākumskolās. Mēs priecājamies par „Iespējamo misiju”, bet kāpēc mēs nevaram priecāties par labi izglītotiem jauniem pedagogiem, kas ienāk sistēmā? Tāpēc, ka mums nav cilvēkresursu politikas. Mums pietiktu, ja sakārtotu atbalsta sistēmu labiem jauniem skolotājiem, kuri nāktu veco vietā,” uzskata B. Bašķere. S. Tukiša rosina domāt par to, kā labākos pedagogus noturēt skolā, un direktoram jābūt kaut kādām iespējām motivēt šos skolotājus.

Skolām ir jādomā plašāk
„Izvērtējot iniciatīvu „Pārmaiņu iespējas skolām”, secinājām, ka ir jābūt sadarbībai starp skolu, pašvaldību un kopienas iedzīvotājiem. Es piekrītu, ka skolā nevajag visu mākslīgi sabāzt, bet nevajag arī mākslīgi uzturēt piecas pustukšas apkurināmas ēkas. Projekti parāda, cik veiksmīgi var izmantot telpas un apvienot kopienu. Skolām ir jādomā plašāk. Bieži vien skola neredz, ka absolventi ir liels resurss, kas var kaut ko mācīt un motivēt skolēnus. Skolas dalījās četros blokos – pirmsskolas vecuma izglītības iestāžu atvēršana, interešu izglītības nodarbību nodrošinājums. Interesanti, ka stratēģiskās analīzes komisijas pētījumā atklājās, ka vecāki no skolas gaida visu to, kas formāli ir ārpus mācību procesa. Taču mēs zinām, ka tieši no tā mēs visvairāk iemācāmies. Vēl viena grupa bija pieaugušo iesaistīšana, tādēļ ļoti rūpīgi jāskatās, lai būtu, ko darīt, visiem dzimumiem, spēju līmeņiem, vecumiem. Un ceturtā grupa – nodarbinātības prasmju veicināšana. Te parādījās, ka tas, ko piedāvā oficiālie Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) kursi, privātie uzņēmumi, absolūti neatbilst vajadzību līmenim, kas nepieciešams šiem cilvēkiem. Lai arī projekts ir noslēdzies un finansējums jaunam nav iegūts, tas nav svarīgi – būtiski, lai cilvēki saprot, ka paši var daudz ko darīt un lielākā daļa no projektā iesaistītajām skolām turpina iesāktās aktivitātes ar pašvaldību atbalstu vai saviem spēkiem,” stāsta A. Tūna.
Savukārt UNESCO LNK izglītības sektora vadītāja Baiba Moļņika, diskutējot par nozari, aicina pārkāpt pāri nozares problemātikai un nedēļā „Izglītība visiem” domāt par lokālo pašapziņu. „Mums patlaban ir zināmas vismaz astoņas vietas, kur cilvēki pašvaldībās pulcēsies un runās no vairāku sektoru viedokļiem. Tā ideja ir tāda, ka pēc diskusijām varētu pulcēties visi kopā un izvērtēt, kādu pieredzes krājumu katra pašvaldība varētu nest. Es mudinātu domāt pozitīvi un teikt, ka ministrija arī ir ļoti būtisks partneris, kas iesaistījies šīs nedēļas organizēšanā, un šī nedēļa varētu būt tilts uz satikšanos. Valsts esam mēs paši, un, noniecinot savu valsti, noniecinām arī sevi. Strādājot UNESCO un analizējot izglītības procesus starptautiskā mērogā, Latvijai ir ko parādīt – ļoti labi attīstīta interešu izglītība, ko, galvenais, pašiem nesabradāt, arī pirmsskolas sistēma ir laba. Varbūt ne Eiropas Savienības kontekstā, bet pasaules mērogā mēs varam sevi apliecināt,” uzteic B. Moļņika.