Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Fantastiskais pasaku tēls

Piektdiena 25/05/2012

Edgara Kauliņa Lielvārde vidusskolas Kaibalas filiāles skolotāju
vēstule valdībai, paužot atbalstu LIZDA prasībām

Esam mazas, pagājušajā mācību gadā reorganizētās Kaibalas pamatskolas skolotāji, tagad esam Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas Kaibalas filiāles darbinieki. Skolā bērnu ir tik, cik ir, slodze arī nesanāk, tomēr mēs darām pat neiespējamo, lai šo skolu saglabātu un piesaistītu jaunus skolēnus. Bieži vien no skolas atvelkamies mājās jau sen pēc darba laika beigām. Protams, kas mums liek sēdēt un funktierēt - kā noturēties zirgā? Tas, ka mums ir augstākā pedagoģiskā izglītība, ir darba pieredze, ir tās Eiropas atbalstītās pakāpes, (paldies par Ls 400, tieši tā mēs uztveram – nevis  pakāpju iegūšana un superīgais novērtējums, bet gan naudiņa, ar ko nomaksāt pusi no dzīvokļa rēķina, samaksāt bērniem par pusdienām skolā..., lai gan daudz lietderīgāk būtu bijis aizbraukts kādā ceļojumā uz..., labi kaut vai uz tuvāko miestu apskatīt trušus) un tas, ka esam savas valsts patrioti, kuri nevēlas  strādāt vienu stundu dienā Anglijā par bērnu  ielaidējiem un izlaidējiem no skolas, jo TUR mēs neesam nekas.
Algas dienā mēs (ierindas skolotāji) domājam – Superīgi! Tādi jauki Ls 250!!! (Piedodiet, bērnudārza skolotājām un jaunajām skolotājām bez pieredzes nesanāk pat Ls 200) Vienam it kā neko – dzīvokļa rēķins (uzcel vigvamu uz ritentiņiem un dzīvo), + komunālie (varētu ietaupīt- sakrāt lietus ūdeni, kurināt ugunskurus) + pārtika ( Latvijā ir aptaukošanās problēmas, tātad arī mums – jātievē!!!), BET , ko lai iesāk ar pārējiem ģimenes locekļiem – bērniem un vīriem ar gadījuma rakstura darbiem? Jauki, ka ir bērnu māmiņas, kuras atnes skolotājām pārpalikušās ES pārtikas pakas, it īpaši tās četru graudu pārslas – Ēdiet, skolotāj, mēs jau vairs nevaram!
Ko iesākt - nezinām... mums trūkst gudrības, jebkura slaucēja, kura atļaujas vakarā pēc desmitiem piezvanīt un nolamāt klases audzinātāju pēdējos vārdos, jo tā, lūk, ir ieminējusies, lai nopērk zīmulīti, ar ko rakstīt, saņem pāri 300 latiem uz rokas, bet mēs pat saviem audzēkņiem nevaram nopirkt zīmulīti, kur nu vēl saviem bērniem...
Un tie tematiskie plāni, ieraksti – izraksti, zvanīšana vecākiem, jo tāds ir likums, kontroles par to, ko skolotājs velk mugurā – nu neko nevelk, nu nav Dolce Gabana– aiziet uz Sarkano Krustu un pielasās visai ģimenei parpalas (Iedomājieties – neticami! Sarkanā Krusta biedra kartīte veselam gadam tikai Ls 1! Kolosāli!!! Ļoti izdevīgi, bet var arī meklēties pa izgāztuvēm. Ja kāds jautā:” Skolotāj! Ko tad Jūs te?” , tad lepni jāatbild: ”Es? Es vācu metodiskos materiālus!”)! Pienākumu tik daudz, atbildība - valstiskā līmenī!
Kas tas par fantastisku pasaku tēlu – SKOLOTĀJS! Skolotājs, kurš pārtiek vien no skolēnu mīlestības un sabiedrības apbrīna!
Tādēļ izsakām savu atbalstu LIZDA prasībām! Esam gatavas uz visu – arī streikot. Tā kā esam vēl spēka gados, varam dzemdēt un bērnus groziņā atstāt pie galvenās valsts mājas. Tas tāpēc, lai latvieši neizmirst, bet nekas personīgs.