Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Mēs prasām cienīgu algu!

Piektdiena 25/05/2012

Ļaudonas vidusskolas skolotāju
vēstule valdībai, paužot atbalstu LIZDA prasībām

Atsaucoties uz LIZDA aicinājumu un to, ka briest vispārēja neapmierinātība par ļoti daudzām, ilgstoši neatrisinātām problēmām izglītības sistēmā, arī mēs, Ļaudonas vidusskolas, skolotāji izsakām savas domas un savu viedokli atsevišķos jautājumos.
Jau ilgāku laiku skolotāji, īpaši lauku skolās, ir neapskaužamā situācijā. Kāpēc?
Skolotāju prestižs sabiedrībā, salīdzinot ar laiku vairākus gadu desmitus tālā pagātnē, pašreiz jūtami un manāmi ir vērtējams ar mīnus zīmi.
Mēs ļoti labi zinām, ka pedagoga prestižu sabiedrībā ietekmē daudzi un dažādi faktori: paša skolotāja personība, attieksme pret profesiju kā tādu, nenoliedzami īpaša loma ir arī valdības attieksmei pret izglītību un pedagoga profesiju, pedagoga autoritāte skolēnu, vecāku un sabiedrības vidū, mūsdienīgs darba apstākļu un materiālu nodrošinājums kvalitatīvam darbam, protams, arī darba atalgojums, kas šobrīd visvairāk satrauc pedagogus.
Vai cilvēks, kurš pēc vidusskolas mācījies vēl vismaz piecus gadus un katru dienu savas stundas tiešām godprātīgi nostrādā, (klases priekšā nevar „nesavākties” vai arī neko nedarīt – būs bardaks) ir pelnījis šādu attieksmi vai, drīzāk vienaldzību, no valsts puses?
Princips „nauda seko skolēnam” lauku skolotājam ir pazemojošs, vai viņš mazāk dara stundā, vai mazāk tām gatavojas? Arī skolēnu kontingents nereti vien ir „smagāks” kā skolēniem „bagātajās” ģimnāzijās, līdz ar to ikviena stunda no skolotāja prasa vairāk. Vai tiešām par kontaktstundu valstī nevarētu pieņemt vienādu atalgojumu? Nav īsti pareizi nolīdzināt arī gatavošanos uz stundu skaitu – vai vienādu ieguldījumu prasa sagatavoties dienai skolotājam skolā ar 4 paralēlklasēm vai mazajā lauku skolā, kur paralēlklašu nav? Vai tiešām skolotāji ir tie, kuriem visu laiku var likt paciesties, kuri ir tie, kas katru algas pielikumu ir spiesti kādā īpašā veidā izcīnīt?
Gribētos tikai atgādināt, ka laukos kaut cik saglabājas vēl dzīvība pateicoties tam, ka tur ir skola. Kādēļ nenovērtējam tur strādājošos skolotājus?
Izvērtējot olimpiāžu sasniegumus – nebūt ģimnāzijas ir godalgoto skaitā pamatskolu grupā, bet tikai vidusskolā. Iepazīstoties ar apbalvoto skolēnu vārdiem – šie skolēni nāk no parastām lauku skolām (iepriekšējo gadu pamatskolu grupu uzvarētāji) . Tad kas ir kaldinājis šo sasniegumu pamatu un līdz ar to ģimnāziju slavu?
Bez skolotāju līdzdalības arī sabiedriskā dzīve laukos nav iedomājama: dzied korī vai ansamblī, dejo deju kolektīvā, spēlē teātri un piedalās arī vēl citos pulciņos.  Bet, kā to lai paveic skolotājs, kurš strādā visas pieļaujamās divas slodzes, nereti apvieno (braukā) vairākas skolas, kopj piemājas saimniecību?
Vai tiešām literatūras skolotājs nevarēs nopirkt grāmatu, mūzikas skolotājs apmeklēt koncertu, ģeogrāfijas skolotājs ceļot? Kāda būs audzēkņu attieksme pret šādu skolotāju? Un te nu ir runa par to, vai skolotājs saņem adekvātu atalgojumu savam darbam? Protams, NĒ!
Ministrijas ierēdņi gan vēlas, lai skolotājs sīki aprakstītu katru savu paveikto darbu, regulāri atskaitītos par padarīto, sasniegtu augstus rezultātus skolēnu izglītošanā, pētītu skolēnu izaugsmes dinamiku, pārzinātu audzināmās klases sadzīves apstākļus utt., bet niecīgais atalgojums vienkārši ik reizi atgādina, kāpēc man tā pūlēties? Arī no rēķinu maksājumiem neviens skolotāju neatbrīvo. Tāpat ģimenēs aug bērni, kuri jau kopš mazām dienām dzird vārdus: „Mēs to nevaram atļauties.” Tik smalki un pamatīgi no dažādām instancēm kontrolēta laikam gan nav neviena nozare?
Skumji, ka arī sabiedrībā tāds negatīvs noskaņojums pret skolotājiem. Kāpēc? Jā,  nu neesam mēs tie turīgākie, kurus tagad ceļ godā. Mēs neprasām tūkstošus, bet tikai cilvēka- skolotāja – nākamo paaudžu izglītotāja- cienīgu algu, lai jau otrajā nedēļā pēc algas saņemšanas un rēķinu nomaksas nebūtu jāskaita, cik naudiņas var atlicināt ģimenei, pārtikas iegādei, kur nu vēl apģērba atjaunošanai vai nomaiņai, kas skolotājam nebūt nav mazsvarīgi, un vēl kādam citam nolūkam. Nedod, Dievs, vēl saslimt, ko gan skolotājs var atļauties tikai tad, kad galīgi krīt pie zemes!  Skolotājam nemitīgi jādomā par izdzīvošanu, kas nelabvēlīgi ietekmē garastāvokli un nervu sistēmu, tāpēc ne vienmēr savus pienākumus var veikt ar pilnu atdevi, jo jādomā par blakus lietām. Daudzi skolotāji, tā vietā, lai vasarā atpūstos, meklē iespēju strādāt ārzemēs, lai gan arī šīs iespējas ar katru gadu sarūk.
Kāpēc kopumā novecojas pedagogu sastāvs? Atbilde nav tālu jāmeklē: jaunie pedagogi, lai gan iegūst atbilstošu izglītību, aizmanās no izglītības nozares, gan zemā prestiža, gan, galvenokārt, cilvēku pazemojošā atalgojuma dēļ.
Vai mūsu valstī nākotnē būs izaugsmes iespējas arī izglītības iestāžu bibliotekāriem? Šķiet, ka skolu bibliotēkām ir svarīga loma gan mācību procesa norisē un realizācijā,  gan skolēnu lasīšanas procesa veicināšanā. Būtu apsveicami, ja skolas bibliotekāram būtu pilnas likmes darbs, jo citādi sanāk, ka valsts bibliotekārus „soda”  divkārt: gan samazina slodzi, gan atalgojumu.
Nenoliedzami skolotāja darbs ir brīnišķīga māksla, taču, lai tā tiešām būtu brīnišķīga, skolotājam savā darbā būtu jāieliek arī sirds, tad būtu rezultāti. Taču ielikt sirdi savā tik humānajā un atbildīgajā darbā var tikai paēdis, pienācīgi apģērbies, tāds, kurš var nodrošināt arī savu bērnu laimīgu nākotni, tāds, kurš var atļauties iegādāties arī daiļliteratūru, paceļot utt., skolotājs.
Gaidīt gan  vairs negribam, jo gribam dzīvot šodien, ne tikai rīt, tāpēc būsim spiesti rīkoties, ja mūsu vēstules nesasniegs dzirdīgas ausis.
Mēs vēlamies saņemt atbildi ar konkrētiem, konstruktīviem priekšlikumiem un lēmumiem minēto problēmu risināšanā , bet ne kārtējos solījumus un vienveidīgas atrakstīšanās frāzes. Vai tas darīs godu mūsu valstij un valdībai, ja izglītības darbs apstāsies?