Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Ir bijis tikai viens stabils izglītības sistēmas elements

Piektdiena 25/05/2012

Salas vidusskolas skolotāju
vēstule valdībai, paužot atbalstu LIZDA prasībām

Iesaistoties LIZDA padomes aicinājumā atbalstīt skolotāju arodbiedrības prasības valdībai, arī Salas vidusskolas pedagogu kolektīvs vēlas izteikt savu viedokli.
Izglītības sistēmas sakārtošanas un pedagogu algu jautājums vienmēr ir bijis aktuāls , bet ne pie kāda loģiska risinājuma nav nonākts. Visi pieņemtie lēmumi ir kā „pagaidu šķūnītis,” kur apmesties līdz laikam, kad būs gatava lielā māja. Ir beidzot jāpasaka skaidri: „Cik ilgi dzīvosim pagaidu režīmā?
Šobrīd skola ir neparasts un unikāls veidojums Latvijas valsts sektorā. Tās dibinātājs un saimniecisko izdevumu maksātājs -  pašvaldība, īpašnieks - kā nu kurā vietā, algu skolotājiem maksā Valsts, bet skolu tehniskajiem darbiniekiem - pašvaldība, kārtību, ko un kā mācīt – VISC, sekmju vērtēšanu – ISEC, kontrolē - Izglītības kvalitātes valsts dienests, attīsta – VIAA, bet pārbauda - visas iespējamās organizācijas (bērnu tiesību, darba drošības, darba aizsardzības, ugunsdrošības u.t.t. inspekcijas), tās, kuras neko nepārbauda, tomēr izsaka dažādus ieteikumus, kurus jāpaveic, ja nevēlas, ka par skolu runātu un rakstītu, ka tajā strādā stagnātiski domājoši, neradoši un atpalikuši no laikmeta gara skolotāji.
Grūti atcerēties, vai skolotāji Latvijā jebkad pēdējo desmit un vairāk gadu laikā nebūtu strādājuši apstākļos, kad netiek realizēta kārtējā reforma izglītības sistēmā. Ir bijuši laiki, kad norādītajām skolu programmām atbilstošās mācību grāmatas un citi mācību līdzekļi netika izdoti vairākus gadus, un ļoti daudzi skolotāji, gatavojoties stundām, paši sarakstīja stundu konspektus – tātad savu mācību grāmatu, kad vidusskolēni varēja izvēlēties, kurus mācību priekšmetus mācīsies, kurus nē, kad sešgadnieku klasītēm tika iekārtotas gultas, lai mazuļi varētu atpūsties dienvidū, kad skolotājiem tika norādīts, ka vērtējumi nedrīkst būt vienā datumā – salikti kolonā, tad atkal tieši pretēji, kad ... varētu turpināt bezgalīgi.
Būtiskākais šajā nebeidzamajā uzskaitījumā ir tikai viens – tajā ir bijis tikai viens stabils izglītības sistēmas elements – skolotājs. Skolotājs, kurš jebkuru reformu laikā ir katru dienu gājis klasēs, sagatavojies mācību stundai, palicis pēc stundām un labojis burtnīcas, strādājis konsultācijās, runājis ar vecākiem, vadījis ekskursijās, kurās vienu dienu, divas vai pat vairākas diennaktis atbildējis par saviem skolēniem (iztēlojieties Dziesmu svētkus, kuros veselu nedēļu skolotāji dzīvo kopā ar skolēniem sporta zālēs vai klasēs uz grīdas, „sauļojas” mēģinājumos un vēlu vakarā pēc koncerta cenšas pūlī nepazaudēt kādu jauno mākslinieku - „brīvdomātāju”, iztēlojieties – vesela nedēļa vienos priekos un veseli 10,00 Ls kā prēmija), izglītojies kursos, semināros, par savu personīgo algu pircis mācību grāmatas, burtnīcas, kancelejas piederumus, pasūtījis laikrakstus un žurnālus utt.
Reformu ir bijis daudz, taču to rezultāti nav apkopoti un analizēti, praktiski nekad nav uzklausīti skolotāji (radīta tikai ilūzija, ka skolotājs var ietekmēt procesu).
Šis skolotājs gadiem ilgi ir „barots” ar solījumiem par plānveida algu pielikumu, tikai šie plāni visu laiku ir atpalikuši no valsts iestādēs strādājošo vidējās darba algas Tikai vienu reizi skolotājus nolika starp valsts sektorā strādājošajiem pirmajā vietā - treknajiem gadiem beidzoties (mēs vēlāk uzzinājām, ka tādi esot bijuši), skolotāji saņēma vislielāko algas samazinājumu (~70%)!
Ir nepārprotama sajūta, ka par mums  tur, „augšā”, atklāti smejas! Uz algas 10% pielikumu (tas ir vidēji 25,00 Ls) par vienu slodzi uz „papīra” varot cerēt vien „4. un 5. kvalitātes pakāpi” ieguvušie skolotāji. Nemaz nerunājot par šī dalījuma kritēriju, norises un lietderības amoralitāti, šķiet, neviens no ierēdņiem nav padomājis, ka svarīgākais izglītošanās procesā ir skolotājs, kurš nevis „ieskrien” skolā, lai novadītu pāris ekskluzīvas stundas, un tad dodas prom, kurš nevis saraksta daudz papīru, kurus apkopo glītā mapē, bet tas, kurš strādā pelēko ikdienas darbu un galu galā tiek ar saviem skolēniem līdz izlaidumam. Jā, tās visas, protams, nav paraugstundas, bet tajās mūsu skolotāji ir vairāk nekā Nopelniem bagātie skatuves mākslinieki, jo katrā izrādē (mācību stundā) viņi ir gan autori, gan režisori, gan ģērbēji un grima mākslinieki, gan aktieri. Un šādas izrādes mūsu skolotājiem, lai nopelnītu vismaz cilvēku daļēji nepazemojošu samaksu dienā, ir piecas, sešas, septiņas, astoņas. Tiesa – kritiķu mums ir daudz vairāk nekā jebkurai Nacionālā teātra pirmizrādei, un aplausus un ziedus arī nesaņemam (svētkos – gan, un esam par tiem ļoti priecīgi).
Uzskatām, ka prasība par 10% algas pielikumu ir absolūti nediskutējama. Naudas izteiksmē tas būs tikai pirmais simboliskais solis uz reālu pedagogu izglītības, pieredzes, atbildības un sociālā prestiža cienīgu atalgojumu, kas jāpanāk vistuvākajā laikā. Patiesi nav pedagogu spēkos ieskaidrot skolēniem un arī sabiedrībai, ka izglītība mūsu valstī ir prioritāra un nākotnē nepieciešama, ja skolotājs, strādājot ar pilnu slodzi,  uz rokas saņem atalgojumu, kas ir tikai tuvu valstī aprēķinātajam iztikas minimumam.
Vēlamies piebilst arī par IZM projektu pedagogu konkurētspējas veicināšanai. Projekta nolikumā izvirzītie kritēriji un piedāvājumi tikai minimāli spēj palīdzēt pedagogiem pārkvalificēties vai uzlabot savu konkurētspēju  mūsdienu konkurences apstākļos. Piedāvāto programmu klāstā galvenokārt ir kursi un specialitātes, kurās jau sen piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Praktiski netiek piedāvāta papildus valodu apguve. Mūsdienu skolotājs, ikdienā gatavojoties mācību stundām, izmanto interneta resursus, tātad absolūti nepieciešamas ir angļu valodas zināšanas. Diemžēl lielākā skolotāju daļa ir vecumā pēc 45 gadiem, pie līdzšinējā atalgojuma un darba slodzes retais ir varējis apmaksāt individuālos angļu vai citas svešvalodas kursus, nemaz nerunājot par regulāriem ceļojumiem uz ārzemēm praktiskai valodas apguvei. Te būtu iespēja strādāt plašāk, dziļāk, modernāk, bet piedāvāto papildus specialitāšu sarakstā angļu valodas apguves iespēju (īpaši cilvēkiem bez šīs valodas priekšzināšanām) praktiski nav. Nu kāda gan te konkurētspējas veicināšana?
Mēs, kas esam skolā, te būsim, kamēr te būs mūsu skolēni, bet ministri – tie nāk un iet, katrs nes ko jaunu, un ļoti retais nes atbildību par paveikto, tā teikt, līdz 12. klases izlaidumam.