Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Mācību līdzekļu nodrošinājums Latvijas skolās

Pirmdiena 05/11/2012

Arodbiedrības un laikraksta „Izglītība un Kultūra” rīkotajā diskusijā „Mācību līdzekļu nodrošinājums Latvijas skolās” piedalījās IZM Izglītības departamenta vecākais referents vispārējā izglītībā Ēriks Sīka, VISC Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītājs Imants Vasmanis, LIZDA priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško, LIZDA speciāliste vispārējās izglītības jautājumos Baiba Bašķere, tiesībsargs Juris Jansons, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, Bauskas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Aija Spriņķe, Ulbrokas vidusskolas bibliotekāre Astrīda Cimure, LIZDA sabiedrisko attiecību speciālists Edgars Grigorjevs, laikraksta galvenā redaktore Daiga Kļanska.

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) šomēnes ar sociālajiem partneriem apspriedīs grozījumus normatīvajos aktos par to mācību līdzekļu kopumu, ko skolēniem mācību satura apgūšanai turpmāk finansēs valsts, un kādi mācību līdzekļi būs saviem bērniem jānodrošina vecākiem. Normatīvā akta projektu 1. decembrī plānots iesniegt valsts sekretāru sanāksmei. IZM plāno 2014. gada budžetā katram skolēnam mācību līdzekļu iegādei paredzēt 14 latus. Savukārt nākamā gada budžeta projektā mācību grāmatām plānoti vien 1,7 lati vienam skolēnam, lai gan vasaras vidū bija iecere, ka 2013. gadā šim mērķim no valsts budžeta tiks lūgts 1 miljons latu visiem skolēniem jeb 7 lati katram.

Kāds patlaban ir nodrošinājums ar mācību literatūru konkrēti Ulbrokas vidusskolā?

Astrīda Cimure: Šogad, pateicoties Stopiņu novada domei, kura šogad mācību grāmatu iegādei atvēlēja 7000 latu, mācību literatūras fondu bija iespējams ļoti labi nokomplektēt. Sākumskolas un pamatskolas skolēni ar mācību grāmatām ir nodrošināti, izņemot angļu valodas mācību komplektus, ko skolēni iegādājas paši, jo tajos viņi pilda uzdevumus. Jau trešo gadu Stopiņu novada dome visiem 1. klases skolēniem, sākot skolas gaitas, dāvina visus nepieciešamos mācību līdzekļus un šie izdevumi netiek iekļauti bibliotēkai paredzētajā finansējumā. Šogad man bija iespēja iegādāties dārgās mācību grāmatas arī vidusskolēniem, un nedaudz varēšu nopirkt par atlikušo naudu arī daiļliteratūru, lai gan prioritāras mums ir mācību grāmatas. Ņemot vērā, ka daudzi vidusskolēni izvēlas mācības turpināt Rīgā, lai viņus motivētu palikt mūsu skolā, mēs viņiem piedāvāsim mācību grāmatas.

Kāda ir tā proporcija: cik naudas mācību grāmatu iegādei piešķir valsts un cik pašvaldība?

A. Cimure: No valsts budžeta līdz šim esam saņēmuši nedaudz vairāk par 1100 latiem, bet no pašvaldības – 7000 latu. Ja nebūtu pašvaldības finansējuma mācību grāmatām, tad situācija būtu ļoti bēdīga.

Cik gadus jūsu skolā tiek lietota viena mācību grāmata?

A. Cimure: Tas ir ļoti sāpīgs jautājums. Kad man bija 3000 latu, es visas vajadzīgās grāmatas nevarēju iegādāties, tagad, kad visas ir iegādātas, jau ir jāiegādājas jaunas.

Kādēļ tas ir jādara – tās ir nolietojušās, mainījies saturs vai skolotājs vēlas strādāt ar jaunāku mācību līdzekli?

A. Cimure: Piemēram, dabaszinātnēs vidusskolai bija L. Sausiņas grāmata trijās daļās, bet tagad jau ir iznākusi šīs autores publicētā grāmata četrās daļās. Līdzīga situācija ir ar matemātikas grāmatu 6. klases skolēniem. Palielinoties skolēnu skaitam 6. klasē, vienai klasei vajadzēja papildus iegādāties šīs grāmatas, taču izdevēji jau ir pārtraukuši to drukāšanu, to vietā piedāvājot jaunāku izdevumu.
Imants Vasmanis: Es tomēr nesaprotu – kādēļ šogad visiem vajadzēja pirkt jaunas grāmatas?
A. Cimure: Jo dabaszinātnēs ir mainījies mācību saturs, un skolotāja strādā pēc četrdaļīgās grāmatas.
I. Vasmanis: Skolā ir jābūt direktora saskaņotam mācību līdzekļu sarakstam. Nedrīkst būt tāda situācija, ka skolotājs pasaka: šogad man neder esošās mācību grāmatas. Es domāju, ka šajā gadījumā klibo skolas iekšējā plānošana.
A. Cimure: Es negribētu piekrist, jo mēs strikti skatāmies, lai grāmatas nemainītos ik pēc gada, bet lai būtu ievērots piecu gadu intervāls, kad mainās mācību līdzekļi. Mums šogad arī 1. klases ābecītes pietrūka, jo izdevniecība vienkārši tās vairs neizdod.
I. Vasmanis: Bet bērni taču bez grāmatām nepaliks? Būs tāda vai šāda, bet grāmata taču būs.
A. Cimure: Jā, nu no finanšu viedokļa raugoties, protams, ka būs un bērni bez grāmatām nepaliks, taču no saturiskā viedokļa raugoties...
I. Vasmanis: Nav taču tā, ka, tiklīdz iznāk kāda jauna grāmata, tā uzreiz ir jāpērk?
A. Cimure: Nē, protams, ka tā nav.

Kāda ir Bauskas novada skolu pieredze, nodrošinot skolēnus ar mācību grāmatām?

Aija Spriņķe: Šī gada budžetā pirmsskolas izglītības programmas īstenošanai katram bērnam mācību līdzekļiem bija atvēlēti 12 lati, un uzskatu, ka tas ir absolūti pietiekami. Vispārizglītojošām skolām uz katru skolēnu bija 5 lati, taču tā nav pietiekama summa, un nākamā gada budžetā plānosim to lielāku. Mācību līdzekļu dārdzība pieaug, lai arī ievērojam, kā jau iepriekš kolēģe teica, piecu gadu principu, ka mācību līdzekļi, ja programma nemainās, var tikt izmantoti trīs līdz piecus gadus. Taču, tā kā pamatizglītībā mainījās mācību saturs dabaszinātņu priekšmetos 7.–9. klasei un arī vidusskolai mainījās, tad te, protams, bija nepieciešami papildu līdzekļi.
Taču vēl ir kāds aspekts, par kuru mēs nerunājam, bet vairāk koncentrējamies uz mācību grāmatām, līdzekļiem. Mēs novadā sakārtojām jautājumu par mācību ekskursiju organizēšanu. Ir metode, kuru plaši pielieto un kuru stipri praktizēja – vecāku līdzfinansējums, kuru it kā nevar ņemt. Lai nodrošinātu bērniem iespēju divas reizes gadā doties mācību ekskursijās, kas arī ir paredzēta mācību standartā. Būtu jādomā, lai arī šiem pasākumiem būtu ieplānota nauda skolas budžetā.

Vai Izglītības un zinātnes ministrijā jau ir definēts, kas ir mācību līdzekļu grozā un cik tas maksās?

Ēriks Sīka: Jāatzīst, ka to ir problemātiski izdarīt, jo ir dažāda mācību procesa organizācija. Valsts izglītības satura centrs (VISC) ir atsūtījis pirmo informāciju, bet mēs mēģinām pašlaik definēt vispār mācību līdzekļu kopumu, lai ne tikai mēs, bet arī cilvēki, kas ir mazāk saistīti ar izglītību, saprot, cik daudz tomēr prasa mūsdienu mācību process.

Kad plānots šo normatīvo aktu virzīt uz Valsts sekretāru sanāksmi?

Ē. Sīka: Ir vienošanās, ka normatīvā akta grozījumu projekts uz Valsts sekretāru sanāksmi tiks virzīts šī gada 1. decembrī. Novembrī mēs šī normatīvā akta projektu apspriedīsim ar sociālajiem partneriem.

Varbūt lielos vilcienos varat pastāstīt, ko tad šie grozījumi paredzēs?

Ē. Sīka: Būtība ir tāda, ka tiktu precizēts, kas ir jādara un tātad arī jāfinansē valstij. No otras puses, tiktu skaidri pateikts, ka arī vecākiem ir jāsedz individuālo mācību līdzekļu iegāde, kas ir skolēnu personīgās lietošanas priekšmeti. Mēs vēl strādājam ar šo definīciju, bet vecākiem nav jāfinansē mācību grāmatas, bet skolas soma, rakstāmpiederumi, apģērbs, apavi, higiēnas priekšmeti. Kad abas šīs atbildības būs skaidri definētas, tad iesim ar grozījumu priekšlikumiem uz valdību.

Un kas valstij būtu jāpiedāvā?

Ē. Sīka: Darba hipotēze ir tāda, ka valstij pilnībā būtu jānosedz tie izdevumi, kas nepieciešami skolu bibliotēku fondu atjaunošanai ar vairākus gadus lietojamiem mācību līdzekļiem, mācību grāmatām, pirmkārt.
 
Ministru kabineta 2001. gadā apstiprinātajos noteikumos Bibliotēku darbībai nepieciešamā finansējuma normatīvi noteikts, ka pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestāžu bibliotēkās (atbilstoši īstenojamai izglītības programmai) ir ne mazāk kā septiņi lati uz vienu izglītojamo un pedagogu, taču šis finansējums līdz šim nekad nav nodrošināts.

Ē. Sīka: Tas ir jāsaņem skolēnam kā valsts un pašvaldības finansējums kopā. Un aprēķināt mēs varam visu kaut ko, bet paliek jautājums, kādas ir budžeta iespējas samaksāt. Mūsu vēlme pašlaik ir 2014. gadā sasniegt 14 latus uz vienu skolēnu. Esam apņēmušies nosūtīt vēstuli Kultūras ministrijai tieši par šādu finansējumu bibliotēku fondiem, tostarp mācību grāmatām, jo tās ir pamatā bibliotēku fondiem.

Vai nākamajā gadā vienam skolēnam paliek līdzšinējie 1,98 lati?

Ē. Sīka: 2013. gada budžetā ir pieprasīti 1,7 lati uz vienu skolēnu, taču par naudas apjomu vēl lems Saeimas deputāti. Ministrijā visās pozīcijās trūkst naudas līdzekļu, katra joma regulāri nesaņem pilnu nepieciešamo finansējuma apjomu.
Juris Jansons: Vēstulē no IZM saņēmām norādījumus, ka Civillikumā ir norāde, ka vecāki ir atbildīgi par saviem bērniem. Acīmredzot IZM viedoklis ir tāds, ka, ja mums nav kādu mācību līdzekļu, mēs vecākiem varam atgādināt, ka bērni tomēr ir viņu atbildība.
Es cerēju, ka šodien mēs varēsim apspriest projektu, ko gatavo IZM, kas ietilpst bezmaksas izglītības grozā – kas jāapmaksā valstij, pašvaldībai un vecākiem. Kāpēc šis projekts ir slepens, ka to sabiedrība tā izstrādes procesā nevar apspriest?
Ē. Sīka: Pašlaik normatīvais akts vēl ir izstrādes procesā un nav apspriests ar sociālajiem partneriem, tādēļ tas netiek plaši publiskots; manuprāt, tā ir normāla, saprotama prakse. Šie noteikumi būs visiem pieejami tajā brīdī, kad tie nonāks valsts sekretāru sanāksmē.
J. Jansons: Vai nebūtu prātīgāk, ja pirms virzīšanas uz valsts sekretāru sanāksmi tie tiktu apspriesti sabiedrībā? Varbūt nevajag atstāt sekundārā lomā sabiedrību, jo, manuprāt, ikviens viedoklis, pat nepatīkams, būtu vērtējams. Brīdī, kad priekšlikumi nonāk valsts sekretāru kompetencē, izskanēs paziņojums: ziniet, mēs tur vairs neko nevaram mainīt.
Ingrīda Mikiško: Es domāju, ka tas ir ļoti smags jautājums, kurš neskar tikai vecākus, bērnus un pedagogus, bet kopumā izglītības kvalitāti. Nerisinot šo jautājumu un skatot 2013.–2014. gada budžetu projektus, kur nekas nemainās, faktiski mēs ar vienu roku virzām reformas, ar otru – apturam tās ar finansējuma trūkumu. Šajā situācijā gan skolu direktori, gan skolotāji nonāk ķīlnieku lomā. Mēs kā arodbiedrība redzam šo situāciju tā, ka no pedagoga prasām nodrošināt izglītības kvalitāti, bet bibliotekārs atbild, ka grāmatas nav, jo nav naudas. Tāpēc pašvaldībām jāsaka milzīgs paldies, pretējā gadījumā visu atbildību vajadzētu uzlikt uz vecāku pleciem. Tāpēc vajag skaidri un gaiši pateikt, ko no katras iesaistītās puses gaidām.
Un ministrijai es negribētu piekrist – ja būtu pajautāts skolām vai izglītības pārvaldēm, jūs saņemtu ļoti objektīvu informāciju par to, kādi mācību līdzekļi nepieciešami un kas tos finansē.
J. Jansons: Faktiski mēs sākām pagājušā gada jūnijā saraksti ar IZM. Ir pagājis pusotrs gads, un mēs vēl runājam par kaut ko, kas nav rādāms sabiedrībai.
A. Spriņķe: Skatoties no pašvaldības viedokļa, es gribēju atgādināt, ka tuvojas nākamais budžeta gads. Pašlaik tiek veidoti budžeti. Mēs ļoti gaidām šī groza definējumu, lai saprastu, kādu groza daļu iedos valsts un kas būs jāpieliek pašvaldībai. Gada vidū ir ļoti grūti kaut ko ieplānot un mainīt.

Kādus viedokļus ņēmāt vērā, veidojot šo normatīvā akta projektu?

Ē. Sīka: Personīgi es esmu konsultējies ar skolu direktoriem. Un mēs gatavojamies līdz 1. decembrim diskutēsim ar sociālajiem partneriem, tajā skaitā arī ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību.
A. Spriņķe: Es, redzot šo projektu, nevarētu teikt, ka tur bija kaut kas nepārdomāts vai slepens. Apraksts mācību līdzekļu grozam bija diezgan skaidri izveidots aprakstošā un uzskaitījuma formā. Kā atsevišķa sadaļa bija izdalīti mācību materiāli un mācību līdzekļi. Man šķiet, ka virzība ir ļoti laba, jo var redzēt jau, kas tad ir šie personīgās lietošanas priekšmeti.

Vai pašvaldībai no šī projekta ir tapis skaidrs, ar ko tai jārēķinās nākamajā gadā, plānojot budžetu?

A. Spriņķe: Nē. Ja runa ir par summu, tad vairāk neko par diviem latiem es nedzirdu. Pašlaik ir nodefinēts tikai grozs, bet naudas apjoms nav skaidrs.

Laikā, kad IZM veido budžeta pieprasījumu Finanšu ministrijai, tā pamato, kādām vajadzībām un cik lielas naudas summas būs vajadzīgas. Vai šādi aprēķini ir bijuši?

Ē. Sīka: Tas tika izdarīts jau vairākus gadus atpakaļ. Finanšu ministrija to jau zina; tiesa, summa bija nedaudz mazāka, kādu mēs ieplānojām.

Tas nozīmē, ka arī nākamgad finansējums būs tikai atbilstoši budžeta iespēju robežām, nevis atbilstoši vajadzībām.

A. Spriņķe: Bet tad jau nav jēgas vispār formulēt to grozu, ja mēs viņam nenodrošinām finansējumu.
D. Kļanska: Ministrijas atbildība tomēr būtu, pirmkārt, pierādīt Finanšu ministrijai un pēc tam parlamentā deputātiem, ka, lai īstenotu mācību standartu, ir nepieciešama konkrēta summa konkrētiem mācību līdzekļiem. Nevis samierināties ar to summu, kas paliks pāri – pēc budžeta iespējām.
J. Jansons: Man ir tāds jautājums. Kas regulē to, ka mācību līdzekļu digitalizācija ir ministrijas kompetencē, nevis vecāku?
Ē. Sīka: To nenosaka normatīvais akts. Šīs aktivitātes iet saskaņā ar pasaulē notiekošajiem procesiem, turklāt tam ir Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējums, ko regulē atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.

Bet, ja mums ir elektroniskās tāfeles, mums taču ir kaut kas nepieciešams, lai varētu ar tām strādāt. Kur līdzekļi programmatūrām, metodiskajiem materiāliem?

I. Vasmanis: Ja runā par dabaszinātņu projektu, tad materiāli digitālajām tāfelēm radās kopā ar tehnisko nodrošinājumu, to visi ļoti labi zina.
J. Jansons: Jā, es to atbalstu, mums ir jāiet līdzi pasaulei, taču man bija jautājums: kas to regulē? Satversmē ir noteikta bezmaksas izglītība, bet mēs par to diskutējam, taču tur, kur ir fondu nauda, mēs izmantojam pasaules praksi.
I. Vasmanis: Es domāju, ka ceļš caur ESF bija optimālais risinājums, jo vienlaicīgi notika gan tehnikas iegāde, gan apmācība, gan mācību līdzekļu izveide. Un pašlaik ir jau skolu tīkls, kas var palīdzēt citām skolām. 
J. Jansons: Jā, es tikai jautājumu uzdevu par tiesisko dimensiju, kura man nav skaidra.
I. Mikiško: Un vēl – mēs esam kaut kādā absurdā situācijā. Mēs it kā redzam mācību līdzekļu grozu, kuram vajadzētu 14 latus uz vienu skolēnu, un varētu diskutēt, vai tas ir pietiekoši vai nē, bet skaidri redzam, ka tam nav pretī finansējuma. Esam izvērtējuši situāciju, mums ir labā griba, un konstatējuši – nesanāca, jo nezinām, kā to realizēt. Mēs neejam uz priekšu! 
Edgars Grigorjevs: Mēs, arodbiedrība, veicām aptauju par to, cik skolotāji iztērē, lai nodrošinātu mācību procesu. 84% no aptaujātajiem skolotājiem ir atzinuši, ka viņi mācību gada laikā iztērē 50 līdz 100 latus papīra iegādei, kopējot pārbaudes darbus utt., tāpēc, mūsuprāt, pie šī mācību līdzekļu groza ir jāskatās ne tikai mācību līdzekļu nodrošinājums skolēniem.
A. Cimure: Mācību grāmatām piešķirtā nauda ir paredzēta skolēnam, un es kā bibliotekāre nevaru par šo naudu nopirkt dārgos metodiskos materiālus skolotāju darbam: piemēram, ļoti dārgi ir materiāli interaktīvajām tāfelēm 2. klasei latviešu valodā, bet es tos nevaru nopirkt skolotājam no valsts budžeta, atliek tikai pašvaldības budžets.
I. Vasmanis: No kurienes jums tāda informācija, nedrīkstat iegādāties par valsts budžeta naudu materiālus skolotājiem? Mērķdotācija ir ne tikai skolēnam, bet arī skolotājam paredzēta. Valsts apstiprinātos mācību līdzekļus drīkst iegādāties par valsts mērķdotāciju.
Ē. Sīka: Mēs varam sarakstīt uz papīra visvēlamākās, visideālākās summas, bet nebūs tā, ka, jo lielāku summu mēs uzrakstām, jo proporcionāli lielāks atlikums būs valsts budžetā. Tā nekad nenotiek. Vienkārši tiek izsvītrots. Mūsu uzdevums ir sagatavot pamatojumu – ne tikai finansiālu, bet arī argumentācijas pamatojumu, kas attiecas uz mācību procesu. Bet sacīt, ka tas uzreiz radīs automātiskas sekas konkrētajos latos valsts budžetā, – man tāda pieredze līdz šim nav bijusi, vairāk nekā 5 gadus strādājot IZM.
Tie ir strīdi Saeimā, un ir jādara jebkas, kas var veicināt lielāku izglītības finansējuma nodrošinājumu.
D. Kļanska: Bet, manuprāt, nav runa par lielāku finansējumu. Ir runa par nepieciešamo finansējumu, lai varētu apgūt standartu.
I. Vasmanis: Ir šķietami viegli uzrakstīt nepieciešamo mācību līdzekļu sarakstu – līdz brīdim, kad jāuzraksta, kas nepieciešams katrā mācību priekšmetā. Es saprotu, ka visi to gaida, bet pateikt, ka tas ir ārkārtīgi vienkārši, es nevaru. Es saprotu arī tiesībsargu, kurš pasaka, ka bezmaksas izglītība ir tad, kad nevienam nekas nav jāmaksā. Taču prakse pasaulē ir ļoti dažāda, par ko un kurā vecumposmā katrs no izglītošanās procesā iesaistītajiem maksā. Tāpēc mums Latvijā ir svarīgi nodefinēt, kas mūsu gadījumā ir bezmaksas izglītība. Bet tas nav vienkārši un ātri izdarāms.

Bet kā tad tika noteikts, kas nepieciešams dabaszinātņu izglītības programmas maiņai?

I. Vasmanis: Tas bija projekts un finansējums, kurā jāiekļaujas. Turklāt bija pilotskolas, kas izmēģināja, kas īsti ir nepieciešams.

Bet kāpēc ķīmijas skolotāji pēc dabaszinātņu projekta saka, ka piegādātās mēģenes nav ne nepieciešamas laboratorijas darbiem, ne kvalitatīvas?

I. Vasmanis: Tur ir jāskatās katrs gadījums individuāli. Es nepiekrītu, ka nauda ir izlietota nelietderīgi. Mans viedoklis balstās uz tiem skolotājiem, kas piedalījās projektā un bija apmierināti, ka vispār notiek kaut kāda virzība mācību kabinetu modernizācijā.
Ē. Sīka: Es vēl gribētu atbildēt uz ironiju, ko sadzirdu ik pa brīdim. Procesi ir ilglaicīgi, ir jāsakrāj pieredze, pedagogi, viņu tālākizglītotāji. Tas notiek ilgstoši, pēctecīgi. Ja mēs jūtam, ka Latvija sāk atpalikt, tad neatkarīgi no tā, cik situācija ir kritiska, mēs cenšamies apturēt šo atpalikšanu. Ja mēs turpināsim stāvēt dīkstāvē un domāt par to, kā nodrošināt minimumu, un neiesim tālāk, tad Latvija grims neglābjami. Mums kaut kā ir jāiegūst pieredze, lai brīdī, kad pret izglītībai paredzēto finansējumu attieksme vairs nebūs tik cieta un mums nepieciešamais finansējums tiks atvēlēts, mēs prastu to izmantot.

Un no kādiem rādītājiem jūs secināt, ka Latvija kaut kur atpaliek pasaules kontekstā?

Ē. Sīka: Uzturot kontaktus ar ārzemju kolēģiem citās valstīs, sajūtam to.
I. Vasmanis: Pašlaik mēs ļoti ievērojami atpaliekam tajos resursos, kas ir nepieciešami mācību grāmatu iegādei. Nevar salīdzināt mūsu latu ar santīmiem ar tiem 30–40 eiro (21–28 lati), ko kaimiņvalstis tērē katram skolēnam. Protams, nevarētu teikt, ka tas izraisa katastrofālu atpalicību sasniegumos. Trūkstošo summu kompensē pašvaldības, vecāki.
A. Spriņķe: Es vēl gribēju piebilst, ka IZM iet uz satura reformu – un mēs tādas esam pārdzīvojuši jau diezgan daudz –, tad tai līdzi noteikti ir jāiet materiālajam nodrošinājumam. Ja mēs patlaban sakām, cik labi mums ir izdevies vidusskolas posmā dabaszinātņu projekts, tad 7.–9. klasē mums iedeva tikai mācību materiālus. Taču materiāltehniskā bāze nebija, tas palika uz pašvaldības atbildību. 

Cik no šiem jaunajiem materiāliem, kuru izveidei ir iedalīti 300 tūkstošu latu, ir aprobēti un būs kvalitatīvi mācību līdzekļi skolotājiem? Un vēl gribēju saprast – ja mums ir uzstādījums veidot digitālos mācību līdzekļus, vai ir kāds plāns, kuros mācību priekšmetos mums ir šie līdzekļi un kuros vēl tiem jābūt?

I. Vasmanis: VISC mājaslapā ir šis saraksts un var ar to iepazīties, tur ir uzskaitīti digitālie resursi: gan interneta vidē atrodamie, gan dažādos datu nesējos izstrādāti.
Projektu, kur tika ieguldīti 300 tūkstoši latu, es īpaši negribētu komentēt, jo tas ir citas institūcijas kompetencē, bet, ņemot vērā ierobežotos finanšu līdzekļus un ierobežoto laiku, domāju, ka piedalīties projektā pieteicās tie, kam jau bija sagataves, – un ar finansējumu varēja novest savas izstrādes līdz galam.

Vai mums ir plāns, kādus digitālos mācību līdzekļus kādā vecumposmā mums vajag?

Ē. Sīka: Ir pāragri teikt „mums vajag”. Ir ģimenes, kurās nav datora, kurās ir viens dators, un tādas, kurās katram ģimenes loceklim ir savs dators. Digitālie mācību līdzekļi nav tie, kas aizstās tuvākajā laikā mācību grāmatas un mācību komplektus. Tās ir savstarpēji papildinošas lietas mācību procesā.
I. Mikišo: Domājot par šiem noteikumiem, kuri pašlaik top, gribētu ļoti skaidri redzēt, ka plāns ir ne tikai līdz 2014. gadam, bet arī tālākam periodam. Tad mēs zinātu, kā līdz 2014. gadam nodrošinām mācību līdzekļus, teiksim, 70% apmērā pamatskolai, nākamajā periodā – nākošajām pakāpēm. Es tikai brītiņu redzēju priekšlikumu prezentāciju, un tā bija ļoti izplūdusi.
Ē. Sīka: Ar ikgadējo finansējumu mēs visus mācību līdzekļus nevaram nodrošināt. Daļa materiālu jau ir skolām, bibliotēkām, atjaunošanās periods ir dažāds. Tas nav tik vienkārši. Pašlaik mēs runājam par summu, kas būtu pietiekama, lai skolas mācību metodiskais nodrošinājums divus trīs gadus pēc kārtas tiktu normāli atjaunots.
Baiba Bašķere: Es domāju, ka šajā sarunā mēs esam aizmirsuši skolotāja profesionālismu. Galvenais ir mācību standarts, un skolotājs izvēlas, pēc kāda mācību līdzekļa to apgūt visefektīvāk. Tad ir svarīgs skolas materiāltehniskais nodrošinājums. Es nesaku, ka mācību grāmata vienmēr ir vajadzīga mājās. Bet es nesaprotu, par ko mēs runājam: par mācību līdzekļu finansējumu, par valsts pārvaldes organizēšanu vai par valsts attieksmi pret izglītības sistēmu?
Es piekrītu, ka ir jānodefinē mācību līdzekļu grozs un nepieciešamais finansējuma daudzums, bet es baidos, ka to patiešām nav iespējams tā konkrēti izdarīt katram vecumposmam. Drīzāk izglītības programmām tas kaut kādā mērā ir nosakāms. Es nezinu, vai fakts, ka es kā skolotāja varu atrast konkrētus digitālos materiālus, veidos manu profesionālismu vai cels izglītības kvalitāti.
Laila Grāvere: Kā var būt situācija, ka nav nekādas nojausmas, cik maksā standarta īstenošana? Praktiķiem, īstenojot izglītības programmu, taču ir zināms, cik izmaksā konkrētā klasē konkrēti mācību līdzekļi! Kā tad skolotājs zina teikt bērnu vecākiem, kas jānopērk?
B. Bašķere: No tā izriet, ka mācību priekšmetu metodiskā komisija skolā darbojas ķeksīša pēc. Izejot no mācību priekšmeta standarta, skola izlemj, pēc kādiem mācību līdzekļiem strādās un kādiem mērķiem. Aprēķins arī ir skaidrs – kaut vai minimālais, jo maksimālo nekad nevar iegūt.
L. Grāvere: Un kā tad ministrija prasa naudu, lai paskaidrotu, kam tā vispār ir vajadzīga?
B. Bašķere: Pašvaldībai, skolas administrācijai arī ir savi aprēķini, cik naudas ir nepieciešams, lai nodrošinātu mācību procesu izglītības iestādē. Tad tas viss būtu tikai kopā jāsaliek un jānodefinē minimums. Gaidīt normatīvos dokumentus, kas paskaidrotu, ar kādu mācību grāmatu es drīkstu strādāt, šajā gadsimtā ir pilnīgi naivi!
I. Vasmanis: Tad ir jautājums par izmaksām. Vai katram skolotājam vajag visus mācību līdzekļus, kas ir iznākuši uz katru bērnu?
B. Bašķere: Nē! Metodiskā komisija un paši skolotāji vienojas, kādi būtu piemērotākie mācību līdzekļi.
A. Spriņķe: Vēl jau ir pamatbāze skolās, kuru katru gadu jaunu nepērk, piemēram, mājturības kabinetā darba galdi, datori, interaktīvās tāfeles utt. – vai grozā liekam iekšā arī šīs lielās lietas? Jo skolas ir atšķirīgās situācijās: ir skolas, kuras aprīkotas ļoti labā līmenī, un ir skolas, kur jāsāk no nulles, jo viss ir novecojis.
I. Vasmanis: Tātad tas, ko mēs gribam noskaidrot: cik izmaksā mācību process 4. klases skolēnam viena mācību gada garumā? Protams, ka tur rēķina arī lielās tehnikas nolietojuma izmaksas. Piemēram, dabaszinātņu programma ir visdārgākā, un speciālisti ir aprēķinājuši, ka summa katru gadu mainās, tā nav konsekventa.
Ē. Sīka: Mēs esam par to visu domājuši, bet lieta ir tāda, ka skolotājs mācību procesu nereducē tikai uz mācību standarta izpildīšanu. Skolotājs cenšas procesu padarīt pēc iespējas pilnvērtīgāku, nevis uz minimuma balstītu. Tāpēc mēs uzskatām, ka nodarboties ar minimuma definēšanu, nav pats produktīvākais ceļš. Turklāt, ja nav pārliecības par to mazo minimumu, kas šobrīd jau ir... Summas jau var sarēķināt, bet tās būs diskutablas, un viss būs atkarīgs no pašvaldībām, kas ir ļoti atšķirīgas. Un, tiklīdz parādīsies kaut viena grāmatvedības norma, pašvaldība pateiks: bet kāpēc dot vairāk, ja valsts ir noteikusi, ka tik un tik vajag? Manuprāt, mācību process ir jābalsta uz visām iespējām, nereducējot to uz minimālo standarta prasību izpildi, jo tās var izpildīt ar krītu un tāfeli un radošu skolotāju.
L. Grāvere: Es jums nepiekrītu. Standarts mums ir ļoti augsts, un tas paredz gan operas, gan teātra apmeklējumu. Un neviens nav teicis, ka vajag zināt kaut kādu minimumu. Ir vajadzīgs zināt, cik optimāli izmaksā mūsu labā un pilnīgā standarta īstenošana.
I. Vasmanis: Kāds būtu labākais variants bezmaksas izglītības īstenošanai Latvijai?
L. Grāvere: Latvijā būtu jāpanāk tas, lai izglītība vieno, nevis šķeļ sabiedrību pēc kaut kādām sociālām nevienlīdzībām. Ja bērni iet valsts un pašvaldības skolās, tad bērniem standarts būtu jāapgūst vienādi – neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa.


Paldies visiem diskusijas dalībniekiem par aktīvu viedokļa izteikšanu!