Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Variācijas par tēmu "Zinātne un Izglītība"

Ceturtdiena 17/01/2013

Aivars Lorencs, Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks (lorencs@edi.lv)

Plašsaziņas līdzekļos lasāmi šādi saukļi:
„Jāreformē izglītības sistēma, jo mūsu sabiedrība saņem nekvalitatīvu izglītību!”
„Jāveic studiju programmu izvērtējums, piesaistot ārzemju ekspertus!”
„Jāpanāk, lai kāda mūsu augstskola pēc reitinga iekļūtu pirmajā simtniekā!”
„Jāveic pētniecisko institūtu izvērtējums, balstot to uz ārzemju ekspertu sniegtu vērtējumu!”
„Jāpārtrauc atbalstīt nekvalitatīvas studiju programmas un nekvalitatīvus pētījumu projektus!”

Ēnā paliek jautājumi, kuri veido visu iecerēto reformu racionālo pamatu, t.i., tā sauktais conditio sine qua non jeb nepieciešamais priekšnoteikums. Vispirms būtu jānodefinē kvalitatīvas izglītības jēdziena saturs. Ministra vai ekspertu izteikumiem par izglītības kvalitāti ir graša vērtība, ja nav sniegts dziļi pamatots šī fenomena skaidrojums. Turklāt ir aplam identificēt katra indivīda saņemto izglītību ar mācību iestādes sniegtā izglītības procesa potenciālu. Ja persona „R” saņēmusi Kembridžas universitātes beidzēja diplomu, tas nebūt nenozīmē, ka persona „R” ir apguvusi attiecīgās zinātņu nozares pēdējos sasniegumus. Var izrādīties, ka beidzēja izpratnes līmenis par saņemtajām zināšanām ir visai viduvējs. Turklāt izglītība, kuru sniedz kāda augsta līmeņa universitāte, ir ļoti kvalitatīva ne jau visās disciplīnās. Ārkārtīgi spilgts piemērs te ir Illinoisas universitāte ar saviem ekonomikas studiju docētājiem. Nobela prēmijas laureāta M.Frīdmana audzēkņiem bija „izcila loma” Čīles diktatora Pinočeta realizētajā valsts saimnieciskās sistēmas pārveidē. Šo lomu spilgti apraksta N.Kleina savā grāmatā „Šoka doktrīna: katastrofu kapitālisma uznāciens”. Smieklīgi ir atsevišķu latviešu cilmes ārzemju augstskolu studentu apgalvojumi, ka Latvijas augstskolas nespēj sagatavot konkurētspējīgus beidzējus. Atstājot pagaidām neatbildētu jautājumu par izglītības kvalitāti vispār, aizrādīsim uz šādu apgalvojumu aprobežotību. Konkurētspēja nevar un nedrīkst būt izšķirošais kritērijs izglītības kvalitātes vērtējumam. Pat profesionālajai izglītībai nav obligāti jābūt konkurētspējīgai, tai vienkārši jābūt tādai, kas garantē piedāvāto darbavietu prasību jeb amata pienākumu kvalitatīvu izpildi. Mūsu medicīnas koledžas sagatavo prasmīgas medmāsas, un viņām nav obligāti jākonkurē ar citām, ja vakanču skaits ir lielāks par pretendentu skaitu. Tas, ka viņas tiek pieprasītas arī Norvēģijā, liecina par viņu izglītības kvalitāti. Bet mūsu Mūzikas akadēmijas audzēkņi veiksmīgi startē starptautiskos konkursos un saņem augstas vietas, balstot šos panākumus vispirms uz mājās saņemto izglītību. Tas, ka viņi papildina savas zināšanas, paaugstina savu meistarību ārzemju pedagogu vadībā, ir tikai normāli un pieder pie vispāratzītas prakses. Tāpat pie vispāratzītas prakses pieder vadošo augstskolu docētāju izvēles politika, pieaicinot augsti kvalificētus zinātniekus kā viesprofesorus noteiktu tēmu dziļākai apguvei. Tikai jāievēro, ka katra šāda viesprofesora lekcija “maksā bargu naudu”, kuru mūsu augstskolu patukšajās kabatās būs neiespējami sagrabināt. Tātad, ja universitātes tiek sarindotas pēc zinātniskiem rādītājiem, tiem piešķirot īpaši lielu svaru, mūsu trūcīgajām augstskolām būs neglābjami zemas vietas šo reitingu tabulās. Ja šos rādītājus normētu, t.i., dalītu ar naudas daudzumu, kas ir šo sasniegumu pamatā, aina varbūt izrādītos pavisam citāda.
Nez kāpēc atsevišķi mūsu politiķi ir tendēti bārstīt nievājošus vērtējumus par mūsu izglītības sistēmu kopumā, ignorējot gan pozitīvos piemērus, gan finansiālo bāzi. Viņi rūgti maldās, ja domā, ka tādējādi parāda dziļu izpratni par mūsu valsts izglītības sistēmas plusiem un mīnusiem, par mūsu zinātnieku faktisko kvalifikāciju. Diemžēl muļķību slavinošajam korim nereti piebalso visnotaļ cienījamas personas no zinātnieku vidus. Tā, bijušais Valsts ministrs zinātnes jautājumos P.Cimdiņš savulaik deklarēja, ka zinātnes attīstībai Latvijā nav nepieciešama stratēģiska pieeja; profesors I.Kalviņš savulaik noraidīja Akadēmijas arodorganizācijas sagatavoto rezolūciju, kas valdības realizēto zinātnes politiku novērtēja kā tādu, kas grauj zinātnes attīstības pēctecību. Akadēmiķis A.Siliņš kā ļoti pareizu un vērtīgu uzskata ārzemju ekspertu līdzdalību zinātnisko projektu izvērtēšanā un pētniecisko institūtu novērtējumā, vienlaikus ignorējot faktu, ka šis pasākums prasa atbilstošu laika un finanšu kapacitāti. Pieteikto zinātnisko projektu izvērtēšana, kurai vajadzēja būt pabeigtai 2012. gada novembrī, tagad pārcelta uz 2013. gada janvāri. Bāzes finansējuma piešķiršana pētnieciskajiem institūtiem minētās kapacitātes trūkuma dēļ nav sagaidāma agrāk par 2013. gada maiju. Lieki atgādināt, ka bez šiem projektu un institūtu iecerētajiem vērtējumiem finansiālais atbalsts no valsts budžeta mūsu zinātniekiem ir liegts. Šādos apstākļos normāla pētnieciska darbība ir neiespējama, it īpaši, ja to attiecinām uz jaunajiem zinātniekiem. Lūdzu, piesaistiet zinātnei jaunos talantus, veiciet Pasaules līmeņa pētījumus bez finansējuma vai ar trūcīgu finansējumu! Jaunais LZA prezidents O.Spārītis iesaka zinātniekiem paciesties, gan jau naudu saņemšot ar uzviju. Taču atskaites par paveikto, lūdzu, iesniedziet precīzi paredzētajos termiņos. Eksperimentiem plānotos materiālus pērciet par savu naudu, ja jums tāda ir!
Ņemot vērā šādu un līdzīgu situāciju atkārtošanos, būtu vēlams pieņemt likumu, kas noteiktu soda sankcijas finansiālā veidā atbildīgajai institūcijai par termiņu pārkāpumiem. Tad patiešām zinātnieki sev pienākošos naudu saņemtu ar uzviju, tomēr neloloju ilūzijas, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt. Tagad ministrs R.Ķīļa kungs iestājas par zinātnei paredzētā finansējuma būtisku palielinājumu jau 2014. gadā. Taču zinātnieki ar šādiem vai tamlīdzīgiem paziņojumiem tikuši „baroti” jau agrāk. Lai atceramies Saeimā pieņemto likumu par zinātnes finansējuma palielināšanu par 0,15% no IKP ik gadu.
Būtisks trūkums diskusijās par izglītības kvalitāti un zinātni ir tas, ka nemaz vai gandrīz nemaz netiek nopietni iztirzāta abu šo darbības jomu mijiedarbība. Nevar cerēt, ka zinātnieku rindas tiks sistemātiski atjaunotas vai papildinātas, ja valsts izglītības sistēma funkcionēs ar trūkumiem. Tāpat nevar cerēt, ka izglītības sistēma saņems labus pedagogus, labus augstskolas docētājus, ja nebūs zinātnieku, kas apgūst un pārvalda jaunākās atziņas dabaszinātņu, inženierzinātņu, medicīnas, humanitāro un sociālo zinātņu jomās, kas producē jaunas zināšanas šajās nozarēs.
Zinot, cik svarīga ir vidējās izglītības loma, cik svarīgi ir, ka šajā laukā strādā pedagogi ar augstu kvalifikāciju, tādas valstis kā Šveice, Zviedrija, Somija un citas šiem pedagogiem maksā algas, kas konkurē ar augstskolu docētāju algām. Latvijā diemžēl politiķi cer, ka šajā laukā lieliskus rezultātus var sasniegt ar „zelta pildspalvām” un apkopēju līmeņa algām. Paaugstiniet efektivitāti, tad jums paaugstinās atalgojumu! Tāda bija izglītības un zinātnes ministra R.Ķīļa reakcija uz pedagogu prasību par algu paaugstināšanu. Nez kāpēc šodien „astronomiskais” algu palielinājums valsts kapitālsabiedrību valdes locekļiem tiek motivēts otrādi: algas jāpaaugstina, lai viņi efektīvi strādātu. Protams, nevaram sagaidīt, ka trīskārtīgu pedagogu algu palielinājumu valsts budžets šobrīd spēj nodrošināt. Taču tam nevajadzētu palikt pašreizējā līmenī ar 10% pieaugumu.
Liekulīga ir pļāpāšana par dzimumu līdztiesības nodrošināšanu, ja labi zināms, ka tieši sievietes ar augstāko izglītību ir dominējošais kontingents bērnudārzos, skolās, bibliotēkās un virknē citu nozaru ar zemu atalgojumu. Nebūs lieki piebilst, ka arī jauno zinātnieku kontingentu šodien arvien vairāk pārstāv sievietes. Lai pārskatām pēdējo gadu aizstāvēto disertāciju autoru sarakstus. Bet nevaram teikt, ka jaunās zinātnieces varētu lepoties ar augstu atalgojumu. It īpaši tas sakāms par humanitāro zinātņu jomu.

Ditirambs par ārzemju ekspertīzi

Gadu mija nu ir klāt,
Tādēļ varam skandināt:
Ak, cik labi mums nu būs,
Ārzemnieki vētīs mūs!
Rakstīs tie, ka veiksmes stāsts –
Latvju sasniegumu klāsts;
Kaut ar minimālu naudu
Strādā šie ar lielu jaudu.
Pasaul's līmeni tie sniegs,
Strādāt tiem ir tīrais prieks!
Lai tie stalti turētos,
Eirotēvi kruķus dos.