Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Valsts finansējuma nepalielināšana apdraud zinātnes un augstākās izglītības nākotni

Piektdiena 25/01/2013

Latvijas zinātnieki valsts augstākajām amatpersonām, Saeimā pārstāvēto partiju frakcijām un plašsaziņas līdzekļiem mēneša sākumā nosūtīja atklātu vēstuli, kurā pauda bažas par valsts pārvaldes attieksmi, kas novedusi nacionālo zinātni līdz krīzei, kādu tā valsts neatkarības 20 gados nav pieredzējusi. Nepilnu gadu tiek runāts par nepieciešamību starptautiski izvērtēt zinātnisko institūciju reģistrā esošās institūcijas, taču tehniskais līgums ar Ziemeļu Ministru padomi vēl joprojām nav parakstīts. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) šīs izvērtēšanas rezultātus plāno izmantot valsts budžeta sadalījumam augstāk novērtētajām zinātniskajām institūcijām 2014.gadā. Patlaban no valsts budžeta zinātnei atvēlētais bāzes finansējums ir 21% apmērā no valsts likumdošanā noteiktā. Savukārt Latvijas Zinātnes padomes (LZP) ekselences grantu finansējumam kopumā, pēc administratīvās kārtas rezultātiem, nepieciešami vismaz 15 miljoni latu, bet paredzēti vien 3,3 miljoni latu – tikpat, cik iepriekšējos gados. Zinātnieki norāda: nepalielinot finansējumu, pastāv draudi, ka tiks apturētas valstij būtiskas pētniecības jomas, jo zinātnieki ir atstāti neziņā par turpmāko finansējumu, viņi spiesti doties bezalgas atvaļinājumā.

LIZDA un laikraksta "Izglītība un Kultūra" rīkotajā diskusijā piedalījās:

Baiba Rivža (B. R.), Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķe;
Daina Lāce (D. L.), Latvijas Jauno zinātnieku apvienības un Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece;
Dmitrijs Kuļšs (D. K.), IZM valsts sekretāra vietnieks, Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors;
Elmīra Boikova (E. B.), Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūta Jūras ekoloģijas laboratorijas vadītāja;
Guntis Gerhards (G. G.), LU Vēstures institūta Bioarheoloģijas nodaļas vadītājs;
Ieva Garda-Rozenberga (I. G.-R.), LU Filozofijas un socioloģijas institūta pārstāve;
Ilze Trapenciere (I. T.), Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības speciāliste augstākās izglītības un zinātnes jautājumos;
Ina Druviete (I. D.), Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja un Latviešu valodas institūta vadošā pētniece;
Jānis Rižikovs (J. R.), Koksnes ķīmijas institūts;
Māra Kazubierne (M. K.), LZA Arodorganizāciju padomes priekšsēdētāja;
Uldis Grāvītis (U. G.), Latvijas Zinātnieku savienības valdes priekšsēdētājs.

Kādēļ ir nepieciešama zinātnisko institūciju starptautiska izvērtēšana, ja LZA jau 2011.gadā veikusi institūciju izvērtējumu, iesniegusi secinājumus IZM, taču nekāda turpmāka IZM rīcība nav sekojusi?


D. K.: Pēdējo reizi šāds izvērtējums veikts 1992. gadā, bet laiku pa laikam jānoskaidro, cik esam efektīvi.

Vai likumdevējs ir noteicis, cik bieži šāds izvērtējums jāveic, vai to nosaka kārtējais izglītības ministrs?

D. K.: Likumdevējs ir noteicis, ka izvērtēšana jāveic ik pēc sešiem gadiem.

Kādēļ atkārtots izvērtējums nav bijis kopš 1992. gada?

I. T.: Zinātniskās darbības likumā ir noteikts, ka ir nepieciešams izvērtēt valsts zinātniskās institūcijas, jāveic arī starptautisks izvērtējums, un uz tā pamata var saņemt bāzes finansējumu no valsts budžeta, tāpēc šim izvērtējumam jau vajadzēja notikt 2011. gada beigās vai 2012. gada sākumā. Pēc IZM lūguma jau 2011. gadā institūcijas sagatavoja pašvērtējuma ziņojumu, kuros uzrādīja visus sasniegumus.

Kas tālāk ir darīts ar saņemtajiem pašnovērtējumu ziņojumiem?

D. K.: Tos izmantos starptautiskajā izvērtējumā.
U. G.: Zinātniskās darbības likuma 38. panta 3. daļa skan sekojoši: „Zinātniskiem institūtiem, kuri saņem bāzes finansējumu, ik pēc sešiem gadiem jāsaņem to darbības starptautiskais vērtējums”, nevis zinātniskos institūtus jāizvērtē starptautiskiem ekspertiem. Katru gadu, saņemot bāzes finansējumu, IZM jau novērtēja starptautisko darbību pēc publikācijām, līgumiem. Bāzes finansējumu piešķīra pēc izvērtējumiem – A, B, C, saskaitot attiecīgās balles pēc Ministru kabineta (MK) noteikumiem. Vai summa, kuru gatavojas ieguldīt, atlīdzinot starptautisko ekspertu iesaisti, pēc tam būs attaisnojama? Vai ir apsvērts, ka varbūt iegūsim tikai to, ko zinām jau šodien?
E. B.: Vai starptautiskam izvērtējumam būs pievienots arī IZM dokuments par to, kā finanses kopš 1992. gada ir mainījušās pa gadiem, reizinot uz attiecīgu projektu, grantu skaitu, uz zinātnieku vidējo vecumu, doktorantūru utt., jo tā ir tikai viena daļa no izvērtējuma, ja, piemēram, izvērtē zinātniskās publikācijas? Nebūtu labi, ja atkārtotos iepriekšējā pieredze, ka pēc dāņu ekspertu novērtējuma iegūtās balles uzzinājām tikai pēc trim gadiem, kad pieredzējušie zinātnieki salīdzinājumā ar jaunajiem saņēma ļoti zemas balles, par ko ilgu laiku tika noklusēts.
D. K.: Diemžēl datu apkopojums nenotiek tik ātri, kā vēlētos, bet ar iegūto informāciju iepazīstināsim pēc iespējas ātrāk. Nesaskatu problēmas, kāpēc nevarētu pievienot finansējuma piešķīrumu kopš 1992. gada.
E. M.: Es arī nesaskatu problēmas, jo grantu vadītāji līdz 31. janvārim nodod atskaites IZM elektroniskā veidā ekseļformāta tabulās, tādēļ rezultātus var apkopot nedēļas laikā, nevis likt gaidīt gadu.
D. K.: Gadu nenāksies gaidīt, jo bāzes finansējums 2013. gadam jau ir piešķirts.

Kāds ir finansējums, vai tas ir samazinājies?

D. K.: Bāzes finansējums ir 7 miljoni 939 tūkstoši latu, salīdzinot ar 2012. gadu, mazāks par 200 tūkstošiem latu. Faktiski finansējums ir iepriekšējā gada līmenī, tomēr IZM izdevās pērn piesaistīt papildu 200 tūkstošu latu budžeta grozījumus.

E. B.: Kā to saprast, ja premjers apgalvo, ka valsts ekonomiskie rādītāji pieaug, Eiropa var no mums mācīties, bet zinātnes finansējums samazinās? Rēķina no iekšzemes kopprodukta (IKP).

D. K.: Salīdzinot ar 2009. gadu, kad zinātnes finansējums bija 37 miljoni, tas krasi tika samazināts līdz 17 miljoniem. Piekrītu, ka situācija nav normāla; salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā zinātnei aprēķinātais finansējums no IKP ir viens no zemākajiem.

Vai IZM ir prasījusi valdībai palielināt finansējumu zinātnei, kāds ir arguments, ka tas tika samazināts par 200 000 latu?

D. K.: IZM ir atbildīga par piecām jomām, ne tikai zinātnes, tādēļ tas vienmēr ir politiskais kompromiss. Zinātnei piešķirtais finansējums nav tikai valsts budžeta nauda, bet arī piesaistītās investīcijas no citiem avotiem. Esam panākuši, ka piešķirti arī Eiropas struktūrfondu līdzekļi – vairāk nekā 20 miljoni latu.

D. L.: Kāds bija IZM aprēķins par nepieciešamo bāzes finansējumu zinātniskajiem institūtiem? Vai varat, lūdzu, nosaukt skaitli?


D. K.: Pirms veikts izvērtējums, nevaru nosaukt šo skaitli.
B. R.: Zinātnes padomes aprēķins ir 36 miljoni. Uzskatu, ka zinātnei ir jāmeklē papildu līdzekļi. Pamatojums, ar kuru izglītības un zinātnes ministrs varētu vērsties pie premjera un finanšu ministra, ir tas, ka pieteikti 350 granti. Šiem projektiem nepieciešami vismaz 15 miljoni latu, bet reāli ir 2,3 miljoni latu. Humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir 40 granti, reāli varēsim atbalstīt tikai sešus. 12 000 latu gadā, ja darbs rit trīs gadus; summa ir niecīga. Visus grantus vērtēja trīs, dažus pat četri un pieci starptautiski eksperti. Varam lepoties, ka vērtējums ir ļoti pozitīvs. Spēcīgs arguments prasīt paaugstināt finansējumu, jo daļējs ārzemju ekspertu vērtējums jau ir noticis.
Manuprāt, jāatturas no riska, kas pieredzēts, izvērtējot augstskolu studiju programmas, – ka vēlamies, lai būtu pēc iespējas kritiskāk un sliktāk. Jāvērtē objektīvi, un šis grantu novērtējums jāņem vērā zinātnisko institūciju izvērtējumā.
D. L.: Pieminētie 350 granti ir ar starptautiski indeksētām trim publikācijām. Vērtēšana ir aizkavējusies, granti novērtēti tikai lauksaimniekiem, bet pārējie zinātnieki vēl gaida, vai grants 2013. gadā vispār būs. Valsts pētījumu programmas iepriekšējos gados reāli sāka strādāt tikai jūnijā.
M. K.: Ja budžetu veido pēc politiskā kompromisa, vai ir nozīme arī pieņemtajiem likumiem un valdības noteikumiem, īpaši par finansējuma palielinājumu par 0,15% no IKP katru gadu zinātnei, līdz tas sasniedz 1% no IKP? Ja veic budžeta grozījumus, tad, manuprāt, jāņem vērā likumā noteiktā kārtība.
D. K.: Atzinīgi vērtēju lielo grantu skaitu un to, ka tiek veikta starptautiskā ekspertīze. Piekrītu, ka likums jāpilda, bet vēsturiskā statistika iepriekšējos gados liecina par ko citu.
B. R.: Bet, Kuļša kungs, vai jūs kā departamenta direktors ar mūsu minētajiem argumentiem dosieties pie izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa, viņš tālāk – pie finanšu ministra Andra Vilka un premjera Valda Dombrovska? Zinātnei pa šiem krīzes un pēckrīzes gadiem ir finanšu samazinājums par 63%!
D. L.: Latvijas Jauno zinātnieku apvienībai ir dati, ka vairākiem institūtiem samazinājums ir pat 75%.

E. B.: 2012. gadā, kad skolotājiem bija jāpalielina algas par 10%, R. Ķīlis atklāti pateica: „Es šo naudu no valdības neprasīšu, es 4,5 miljonus latu paņemšu no IZM rezervēm. Kādas šodien ir iekšējās rezerves? Jums taču ir zināma budžeta summa un rezerves skaitļi?

D. K.: Ne kopējās rezerves, ne finansējumu pārējām nozarēm uzreiz nosaukt nevaru.
I. D.: Sarunai ir maza jēga, ja klāt nav ministra. Svarīga ir politiskā griba, ko vēlos attiecināt uz ministru, nevis koalīciju, komisiju vai valdību, jo nav noslēpums, ka mūsu viedokļi ne vienmēr saskan. Jāsāk ar kardinālu jautājumu: vai Latvijā vispār vajadzīga zinātne un kāda? No ministra izteikumiem esmu sapratusi, ka nav prognozējama skaidra pozitīva atbilde. Piemēram, fundamentālās zinātnes loma tiek apšaubīta, kas, manuprāt, ir nepareizi. Zinātnei nav lielu un mazu valstu, var būt talantīgi un mazāk talantīgi pētnieki. Latvija ir pierādījusi, ka var dot vērā ņemamu produkciju arī fundamentālās zinātnēs, turklāt pārsteidzoši labi, salīdzinot ar finanšu ieguldījumu. Un ir zinātnes, kas mums nepieciešamas kā nacionālai valstij. Piemēram, humanitāro zinātņu attīstība ir jautājums, kas nav apspriežams. Nevaram tikai orientēties uz lietišķajām zinātnēm jeb tirgus pētījumiem, jābūt pārstāvētām visām zinātņu nozarēm – kaut vai tādēļ, lai zinātu, kādu zinātnisko produkciju iepirkt. Nevajag aizmirst, ka ES ietvaros valstis konkurē. Es pastāvētu, ka Latvijā ir vajadzīga zinātne visā tās spektrā, visās nozarēs, sākot no fundamentālās līdz lietišķajai, un šī nostādne nebūtu apšaubāma arī valsts budžeta pieprasījumā.
Jautājāt, vai tika prasīts papildu finansējums zinātnei; zinām, ka netika prasīts. Man ir lielas aizdomas, ka speciāli tiek gaidīts, ka mūs kritiski izvērtēs, un tad jau naudas tik daudz nevajadzēs.
Ir jābūt kritiskai masai, kvantitātei, kas pāraug kvalitātē arī naudas izteiksmē. Latvija finansējuma ziņā zinātnei ir pašā apakšā: ne tikai ES, bet arī pasaules mērogā. No nekā nekas nerodas, tāpēc jāsaprot, ka govs vispirms ir jābaro, lai varētu slaukt. Uzsveru, ka slaukums ir ļoti kvalitatīvs.
Zinātnes politiku tomēr veidojam ar valsts budžetu, nevis Eiropas struktūrfondiem; tie ir kā desa uz maizes, bet stratēģiskos virzienus noteiksim mēs paši. To neviens cits nevar izdarīt kā vien IZM budžeta veidošanas procesā. Saeimas komisija prasīja šo naudu, bet „vilciens jau bija aizgājis”, LZA prasīja 24 miljonus, bet arī tos nesaņēma. Tik lielu summu gatavā budžetā atrast ir nereāli.
Saeimas komisijā neguvām ne mazāko skaidrību, kā izvērtējums notiks. Neesam nabaga radinieki, kas skatās uz Rietumiem ar apbrīnu, esam starptautiskā līmenī, lai ieņemtu akadēmiskus amatus, esam starptautiski izvērtēti, lai iegūtu starptautiskas publikācijas, jau notiek sadarbība, tādēļ arī nacionālās drošības dēļ nevaram pieļaut, ka zinātnisko institūciju izvērtējumu veiks tikai ārzemju eksperti. No šīs pozīcijas Saeimas komisija neatkāpsies.
Vai līgums ar Ziemeļu Ministru padomi ir noslēgts un vai tika respektēta lēmējinstitūcijas – Saeimas komisijas – pārstāvju prasība, lai tiktu nodrošināta un prasīta Latvijas ekspertu līdzdalība? Vai līgums ir publiski pieejams?
D. K.: Skats no malas vienmēr ir ļoti nozīmīgs. Ar Ziemeļu Ministru padomi līgums ir noslēgts, un viena no sadaļām paredz starptautisku izvērtējumu, kas ir apstiprināts valdībā. Vēl nav noslēgts tehniskais līgums, bet ar padomi saskaņotais līgums nosūtīts Iepirkumu uzraudzības birojam un Finanšu ministrijai. Tas nav konfidenciāls.

I. D.: Vai ir prasīts LZP, LZA viedoklis?

D. K.: Šāds atzinums formāli netika prasīts, tomēr esam apsprieduši ar LZP pārstāvjiem šāda izvērtējuma nepieciešamību, un attieksme ir pozitīva. Iebildes nav saņemtas, jo arī 1992. gada izvērtējums, ko veica Dānijas kolēģi, bija veiksmīgs. Diemžēl problēma ir tā, ka praktiski nav ņemtas vērā 1992. gadā veiktā izvērtējuma rekomendācijas. Latvijas puse izvērtējumā arī tiek iesaistīta, un eksperti tiksies ar zinātniekiem, tiks runāts un diskutēts.
I. D.: Sarunām, protams, jānotiek, bet vai Latvijas zinātnieku viedoklis tiks ņemts vērā kā līdzvērtīgs?
D. K.: Starptautiskie eksperti izsaka viedokli, bet lēmumu pieņem Latvijas valsts.

Kas ir „Latvijas valsts”, kas ir lēmumu pieņēmēji?

D. K.: Kārtību, kā tiek pieņemts bāzes finansējums, pēc kādiem principiem, apstiprina MK.
B. R.: Kāpēc pašlaik nevaram spert pirmos soļus, ja ir reāls novērtējums? Kāpēc nevar budžetā jau prasīt vairāk finanšu, lai iedzīvinātu vairāk grantu projektu, nevis atkal gadu gaidīt? Tas liecinātu, ka ministrs zinātni ir novērtējis.
E. B.: Mēs, zinātnieki, uzskatām, ka konkurss ir pat par „šerpu”. 1992. gadā mūs „izslaucīja” ekonomiskie faktori, daudzi zinātnieki pa šiem 20 gadiem sevi ir apliecinājuši, bet zinu, ka daudzas disciplīnas pazudīs, jo konkurss ir 1:10. Ne jau tie sliktākie nedabūs naudu.
Arī Somijā zinātnei 90. gadu sākumā klājās grūti, bet valsts piešķīra finansējumu, un viņi veica milzīgu izrāvienu. Igaunija mūs apsteidz, Lietuvā iegādāti divi zinātniski pētnieciskie kuģi. Grūti salīdzināt, kur ierēdniecība ir nolikusi Latvijas zinātni visās tās jomās. Ir pētnieki, kuri saņem 80 līdz 100 latu atalgojumu mēnesī, bet tās ir nacionāli svarīgas zinātņu nozares.
Kas uzņemsies morālu atbildību par disciplīnām, kas pazudīs šī finansējuma rezultātā, un par Latvijas zinātnes noplicināšanu?
B. R.: Ka atsevišķas zinātņu nozares pazudīs, ir ārkārtīgi būtisks jautājums. Humanitāro un sociālo zinātņu jomā 40 grantu vidū ir sociologi, valodnieki, filozofi, vēsturnieki, juristi... Pārstāvēti septiņi zinātņu virzieni, un, ja varam atbalstīt tikai četrus vai piecus, tad, lai kā gribēdami, nenosedzam visus virzienus.
I. G.-R.: Ja nav granta, nepienākas bāzes finansējums un „izkrīt” vismaz trīs gadi.
E. B.: Biologiem ir līdzīga situācija. Laboratorijas, kas pastāvējušas 20 līdz 40 gadus, kur ir datubāzes... tagad ir apdraudēta to pastāvēšana. Ar šādiem politiskiem kompromisiem IZM rada neuzticību Latvijas valstij kopumā.
G. G.: Pārstāvu humanitāro nozari, tāpat kā Druvietes kundze. Mani nebaida starptautisko ekspertu vērtējums, nebaidāmies arī par institūciju starptautisko izvērtēšanu, bet galvenais jau ir – kāds šim pasākumam ir mērķis, kādu gala rezultātu grib sasniegt? Kas ir valsts budžeta finansējums zinātnē? Tas taču nav tikai bāzes finansējums, tās ir valsts pētījumu programmas, granti, kurus zinātnieki iegūst konkursa kārtībā. Ar kādām tiesībām IZM zinātniekiem grib aizliegt piedalīties konkursos?
D. K.: Kāpēc jūs uzskatāt, ka IZM grib aizliegt piedalīties konkursos? Kāpēc redzat pretrunu starp pieteikšanos un uzvaru konkursā?
G. G.: Tāpēc, ka jūs deklarējat, ka valsts budžeta finansējumu saņems tikai institūcijas, kas tiks starptautiski novērtētas kā pašas labākās. Diskutēt varētu par bāzes finansējuma piešķiršanu, šie noteikumi ir jāmaina. Lai cik labi mēs strādātu, humanitārās zinātnes nesaņem maksimālo punktu skaitu, jo nav patentu un nav šķirņu. Uzskatu – ja netiks mainīti noteikumi par bāzes finansējuma piešķiršanu, būtu Satversmes tiesā jāiesniedz prasība par samērīguma principa neievērošanu.
D. K.: Man nav komentāru.

Vai jāsaprot, ka IZM ir apzināts mērķis iznīdēt Latvijas zinātni?

D. K.: Tas ir jūsu pieņēmums, es tam kategoriski nepiekrītu.
I. D.: Kas būs tas pozitīvais, ko ministrija darīs, lai novērstu šo katastrofālo situāciju, jo cilvēkiem ir jādzīvo?
I. T.: Kā var palīdzēt arodbiedrība?
D. K.: Piešķirtais gada budžets nemainās, aizkavēta vien grantu starptautiskā izvērtēšana. Piekrītu, ka nepieciešams papildu finansējums. Zinātnieka alga sastāv no divām daļām: bāze un iegūtā nauda, uzvarot konkursos. Ar arodbiedrību paredzēts slēgt memorandu un panākt, ka būs lielāks finansējums, un vienoties, kuros punktos to palielina – bāzes vai konkursa kārtībā. No 2009. līdz 2012. gadam finansējums nav mainījies. Saprotu, ka jūsu pacietībai ir mērs, jo politiķi apgalvo, ka krīze pārvarēta.

Kas traucēja memorandu noslēgt jau 2012. gada vasarā? Kāpēc nekas nav pavirzījies uz priekšu?


D. K.: Nepiekrītu, ka nekas nav pavirzījies uz priekšu. Neviens neredz smago darbu, kas tiek darīts, viss tiek reducēts uz naudu. Tiek apspriests memoranda projekts. Bija iebildumi par norādītajiem vidējiem atalgojumiem, pagāja pusotrs mēnesis, kamēr saņēmām no institūcijām aktuālo informāciju par reālo atalgojumu.
M. K.: Zinām, ka ierēdņi strādā ilgas stundas - pat līdz pulksten 19.00, 20.00 vakarā. Bet bieži nesaņemam atbildes uz ministrijai sūtītajām vēstulēm. Pērn 21. decembrī Rīgas Tehniskā universitāte izsūtīja vēstuli IZM par to, ka uzsākta valsts nozīmes pētījuma centra izveide, kurā iesaistīta arī LU, Fizikāli enerģētiskais institūts un Bioloģijas institūts, bet ir problēma ar līdzfinansējuma nepietiekamību. 2015. gadā Fizikālais enerģētikas institūts varēs apgūt tikai pusi no naudas, tāpat Bioloģijas institūtam vajag 40 000 latu līdzfinansējumu aparatūrai un infrastruktūrai. Biologi pat mēģinājuši ieķīlāt savu lauku pētījumu bāzi, bet tādējādi var iegūt tikai 25 000 latu, kas ir nepietiekams finansējums. Atbilde nav saņemta - ko lai šādā situācijā dara?
E. B.: Esam absurdā situācijā. Iegādājāmies ļoti vērtīgu aparatūru, piemēram, plūsmas citometru, kas tikai pērn jūlijā parādījās tirgū, un tajā brīdī mēs bijām trešie, kas atklāta konkursa kārtībā šo iekārtu ieguva, lai nodrošinātu daudzu bioloģijas nozaru pētniecības attīstību atbilstoši pasaules līmenim. Līdzfinansējums nav „nosegts”, institūts varēja samaksāt tikai iekārtas apdrošināšanu.
D. K.: Nezinu par konkrēto gadījumu, jo atbildes sniegšanas termiņš vēl nav pienācis, bet piekrītu, ka situācija ar līdzfinansējumu ir diezgan asa. Līdzfinansējumam pērn papildus no valsts budžeta piešķīra 200 000 latu, un to sadalījām starp visiem pieprasītājiem. Darījām atbilstoši normatīviem.

E.B.: Vai tad normatīvus nevar grozīt un papildināt? Institūcijas taču neizdomāja par līdzfinansējumu, bet par to valsts bija informēta?

I. T.: Tas bija ļoti precīzi aprēķināts, IZM vadošie darbinieki zinātņu akadēmijā sniedza vairākas prezentācijas, konkursa kārtībā tika izveidoti šie centri, nauda tika izrēķināta līdz pēdējam santīmam. IZM vismaz trīs gadus zināja, ar kādu naudu jārēķinās, tas bija iepriekš nopietni analizēts.
J. R.: Kad iepriekš jau diskutējām par Eiropas struktūrfondu finansējumu zinātnei, IZM tika prasīts, ka zinātniskajām institūcijām jāpiešķir līdzfinansējums, jo citiem pat nepietika gada budžeta, lai to ziedotu kā līdzfinansējumu Eiropas struktūrfondu līdzekļiem. 2010. un 2011. gadā cilvēku atalgojumu ziedoja līdzfinansējuma vietā Eiropas struktūrfondu projektiem, piemēram, Polimēru mehānikas institūts; Koksnes ķīmijas institūtā daudzi nesaņēma atalgojumu, nevarēja samaksāt par apkuri.

Kādas jau pašlaik ir samazinātā finansējuma sekas?

J. R.: Koksnes ķīmijas institūtā ripojam pa kalnu lejā kā akmens. Jau pirms četriem gadiem fundamentāliem pētījumiem samazināja finansējumu, visi tika apvienoti vienā. Eiropas projekti paaugstināja likmes, līdz ar to bāzes finansējums nokrities par 60 000 latu. Visu bāzes finansējumu nākas ieguldīt līdzfinansējumā, lai saņemtu divus Eiropas Savienības projektus.

D. K.: Vai nevar piesaistīt privātu līdzfinansējumu?

J. R.: No rūpniekiem jau saņemam, bet ar to nepietiek. Jaunu projektu cenšas iegūt, lai institūts varētu sevi uzturēt, jo 20% jāatvēl infrastruktūras uzturēšanai.
I. D.: Neesam runājuši par augstākās izglītības un zinātnes saistību. Kā nodrošināsim mācību spēku kvalifikāciju, eksperta statusu? Nevar iedomāties: ja samazināsim institūciju, pētījumu skaitu, varēsim stiprināt augstāko izglītību. Tie ir savienotie trauki. Tāpēc man arī ir bail no šo ārvalstu ekspertu pārāk izolēta skatījuma. Ekspertiem neviens neteiks, par kādu naudu iegūti rezultāti. Katrā valstī zinātniskā pieeja un filozofija ir cita, tādēļ uzsveru – ir kļūda, ka netiek veidota jaukta ekspertu grupa ar Latvijas zinātnieku klātbūtni.  
B. R.: Starptautisko studiju virzienu izvērtējumā no 28 virzieniem 11 ir eksaktie, kuri ir dārgi, jo vajadzīgi materiāli, instrumenti. Eksperti arī norādīja, ka piešķirtais finansējums ir par mazu, jo mums uz studentu ir 85% no minimālā normatīva. Ja tas turpināsies ilgtermiņā, neizbēgami atpaliksim, lai cik lieli entuziasti būtu mācībspēki.
M. K.: Liela valsts nauda tiek ieguldīta maģistru un doktoru sagatavošanā, bet, ja ir nestabila situācija, nav vairs projektu, tad jaunie speciālisti no institūtiem aiziet. Zinu konkrētu piemēru, ka jaunais zinātnieks aizgājis strādāt uz lielveikalu „Stockmann” par krāvēju, lai uzturētu ģimeni.
J. R.: Jāsecina, ka ražojam jaunos zinātniekus ārzemēm, jo viņi labprāt pieņem mūsu doktorus.

D. K.: Vai kāds no jums saņem atalgojumu, kas ir virs vidējā līmeņa – 500–600 lati? Vai tiešām apgalvojat, ka zinātnieks nevar sev nopelnīt labu iztiku ar zinātni?

I. G.-R.: Varu atbildēt no Filozofijas un socioloģijas institūta redzējuma. Daļa vadošo pētnieku strādā universitātēs par profesoriem, viņiem alga ir lielāka par 200 latiem, bet tie ir kādi četri līdz seši cilvēki, pārējie darbinieki saņem līdz 200 latiem. Esmu jaunā zinātniece, man bija doktorantūras stipendija, ieguvu doktora grādu pērn 10. janvārī, kopš šīs dienas vidēji gadā saņemu ap 160 latiem mēnesī. Esmu pētniece, vadu pētnieku grupu, bet jaunos pienākumus veicu par velti. Vēlos būt zinātniece, mācījos 10 gadus, nevaru aiziet, jo cita institūta Latvijā nav, nevaru kā grāmatvede izvēlēties citu firmu, kur maksā labāk. Mūsu institūtam ir bāzes finansējums, Valsts pētījuma programmas „Letonika” un LZP ekselences grantu finansējums. Maz ticams, ka mūsu joma, ņemot vērā grantiem piešķiramo finansējuma apjomu, iegūs grantu. Pašlaik esam jau uzrakstījuši trīs Eiropas projektus cerībā, ka tā izdzīvosim.
I. D.: Līdzīgi notiek Latviešu valodas institūtā, bet kur finansējumu lai rod latviešu fonētiķis?
E. B.: Jūs jautājāt, vai notiek sadarbība ar rūpniecības nozares pārstāvjiem, bet ir zinātņu nozares, kur šādu iespēju nevar izmantot. Bioloģijā, ekoloģijā, piemēram, jāpilda Latvijas valsts saistības attiecībā uz ūdeņu, putnu un aizsargājamo biotopu struktūrdirektīvām, jāveic monitorings un jāsniedz atskaites Eiropas Vides aģentūrai. Rezultātā var notikt tā, ka valsts būs spiesta samaksāt milzīgas soda naudas par kvalitatīvi neizdarītu darbu. Ārzemju ekonomisti savos izvērtējumos par zinātni norāda, ka pirmatnējā kapitālisma uzkrāšanas stadijā ir grūti runāt par mecenātismu vai filantropiju. Bez tam Latvijas valsts 90. gados likvidēja zinātniskās laboratorijas, kas sagatavoja izstrādes pirms to ieviešanas ražošanā, tā palielinot interesi un iespējas ražotājiem.
D. L.: Varbūt jāmaina likumdošana, lai stimulētu uzņēmējus ieguldīt zinātnē. Grūti runāt ar rūpniekiem, izskaidrot, ka ieguvums varbūt nav tiešs vai tūlīt, bet valsts budžetā atnāks vēlāk – caur citiem produktiem. Ja nevar uzreiz izrēķināt, tad prasa, kāds man no tā labums, negūšu peļņu.
I. D.: Tagad ir zinātnieks un ražotājs un nav starpposma, bet tā nav nekur citur pasaulē.
D. L.: Ražotājs grib, lai eksperiments uzreiz būtu ar pozitīvu rezultātu, nepieļauj domu, ka deviņi eksperimenti var būt arī ar negatīvu rezultātu, bet, iespējams, desmitais nesīs šos miljonus.
I. T.: Pirms gada no Socioloģijas un filozofijas institūta saņēmām sūdzību, kas bija tik šokējoša – nevarēja saņemt līgumdarba finansējumu, jo strādājošiem vidēji bija zema alga, lai arī Eiropas struktūrfondu projekts atbilda institūta pētnieku kvalifikācijai un pieredzei – par izglītību un nodarbinātību. Vidējam atalgojumam vajadzēja būt vismaz 70% no vidējā atalgojuma nozarē, 2011. gadā zinātnieku vidējais atalgojums bija 500 latu, bet viņu pētniekiem – tikai ap 270 latu. Viņi nekvalificējās pētījumā tikai tāpēc, ka viņiem bija pārāk zemas algas! Institūts prasību iesniedza Satversmes tiesā, tiesa ilga sešus mēnešus. Institūts uzvarēja, bet „vilciens bija aizgājis”. Kā lai palīdzam IZM saprast, ka budžetā steidzīgi jāveic grozījumi, lai palielinātu finansējumu zinātnei?
D. L.: Kas attiecas uz valodu, kultūru, identitāti, tad ar garantiju varam teikt, ka labākajā gadījumā atalgojums ir iztikas minimums. Daudzi pārvalda trīs svešvalodas un zinātniskās publikācijas arī raksta paši trīs svešvalodās, uzrakstījuši monogrāfijas, piedalās starptautiskās konferencēs, bet no piešķirtā institūta bāzes finansējuma šogad mēnesī saņems Ls 75,60, bet LZP ekselences granta nauda ir ar lielu jautājuma zīmi.
D. K.: Atvainojiet par salīdzinājumu, bet lielais uzņēmums vienmēr ir spēcīgāks nekā mazais, iespējams, vajag apvienot spēkus arī zinātniskajiem institūtiem.
I. D.: Bet pētniecības centri jau ir apvienojušies, šis darbs ir izdarīts. Zinātnei ir jābūt bāzei, uz kā izaugt izcilībai. Nozares ir daudz un plašas, un nevaram samazināt cilvēku potenciālu. Absolūtos skaitļos zinātnieku skaits ir kritiski zems, mēs nedrīkstam zaudēt nevienu cilvēku. Tieši tādēļ nepiekrītu, ja pateiks – no 100 atstājiet 10 un maksājiet viņiem cilvēka cienīgu algu. Tas nenodrošinās kvalitātes paaugstināšanu saistībā ar augstāko izglītību. Citādi jārod veids, kā nodrošināt cilvēka cienīgu finansējumu ne tikai tiem, kas jau ir, bet domāt, kā piesaistīt jaunus. Optimizācija jau sen ir notikusi, ir jādomā, kā augt. Sadarbība ir pavisam cita lieta.
D. K.: Pētniecības centri ir apvienojušies tikai virtuāli. Es nerunāju par zinātnieku skaita samazināšanu, bet gan par zinātnisko institūtu spēku konsolidēšanu.
B. R.: Neviena cita valsts, kurām arī ir ekonomiskās grūtības, tik dramatiski nav samazinājusi finansējumu zinātnei.
I. D.: IZM ir jāiet pie valdības, un nebūt nav tā, ka Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un finanšu ministrs Andris Vilks būtu krasi iestājušies, ka zinātnei naudu nepiešķirs. Runāsim atklāti – nauda netika prasīta. Tad, kad budžets tika iesniegts Saeimā, vilciens jau bija aizgājis. Jābūt ļoti stingrai zinātnieku sabiedrības aizmugurei, neizslēdzot radikālus pasākumus. Bet šajā gadījumā flagmanis ir ministrs. Man nav pārliecības, ka valda pareizā filozofija par nacionālās zinātnes lomu Latvijā, kas attiecas uz jebkuru nozari.

I. T.: Kad parakstīs memorandu ar arodbiedrību, jo galvenā prasība ir finansējuma palielināšana?

D. K.: Pēc darba grupas, kas satiekas regulāri, lēmuma.