Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Būs vai nebūs izdienas pensija pedagogiem?

Piektdiena 22/02/2013

Patlaban Labklājības ministrijai uzdots sagatavot priekšlikumus izdienas pensiju sistēmas pilnveidošanai līdz 2013.gada 1.martam un noteiktā kārtībā iesniegt Ministru kabinetā likumprojektu. Kā zināms, iecerētā izdienas pensiju sistēmas reforma varētu krietni iekavēties, jo labklājības ministre Ilze Viņķele plāno lūgt valdību pagarināt koncepcijas iesniegšanas termiņu līdz 1.septembrim. Ministre esot secinājusi, ka nepieciešams papildu laiks un konsultācijas ar iesaistītajām arodbiedrībām, lai iegūtu konstruktīvus priekšlikumus izmaiņu sagatavošanai.
Pedagoga profesija ir saistīta ar profesionālo iemaņu zudumu un „izdegšanas” sindromu, kura dēļ darbinieks nav spējīgs kvalitatīvi strādāt, turklāt viņa darba apstākļus nevar īpaši uzlabot. Tādēļ  Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) aicina Labklājības ministriju (LM) drīzumā atjaunot izdienas pensiju noteiktām pedagogu profesijām, kurās darba apstākļi ir īpaši sarežģīti – sporta skolotājiem, speciālās izglītības skolotājiem un pirmsskolas izglītības skolotājiem. LIZDA uzsver, ka izdienas pensiju piešķiršana pedagogiem liecinātu par valsts ieinteresētību skolotāju sociālajā aizsardzībā pēc ilglaicīga darba, kas viņiem radījis profesionālu „izdegšanu”. To pedagogu skaits, kas, iespējams, pieprasītu izdienas pensijas, nav liels un varētu būt 10–15% no attiecīgajā profesijā un noteiktajā vecumā strādājošo skaita.

Lai rastu iespējamo atbildi uz jautājumu – būs vai nebūs izdienas pensija pedagogiem, LIZDA kopā ar laikrakstu „Izglītība un Kultūra” rīkoja diskusiju ar nozares ekspertiem.

Diskusijas dalībnieki:
Ingrīda Mikiško (I. M.), LIZDA priekšsēdētāja;
Brigita Fricsone (B. F.), LIZDA juriskonsulte;
Laila Lapiņa (L. L.), Rīgas 1. speciālās internātpamatskolas direktore un sporta skolotāja;
Līvija Baļčūne (L. B.), Rīgas 13. pirmsskolas izglītības iestādes „Ābecītis” arodorganizācijas priekšsēdētāja;
Baiba Bašķere (B. B.), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktora vietniece pedagogu un pieaugušo izglītības jomā;
Jana Muižniece (J. M.), LM Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore;
Dace Trušinska (D. T.), LM Sociālās apdrošināšanas departamenta nozares vecākā eksperte pensiju un pabalstu politikas jautājumos;
Arvils Ašeradens (A. A.), Saeimas deputāts un LM parlamentārais sekretārs;
Irina Homko (I. H.), Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības eksperte sociālajos jautājumos.

I. M.: Mēs uzskatām, ka izdienas pensijas sākotnēji ir nepieciešams nodrošināt pirmsskolas izglītības iestāžu skolotājiem, speciālo izglītības iestāžu un sporta skolu pedagogiem. Izdienas pensiju nepieciešamība ir saistīta ne tik daudz ar tā dēvēto profesionālo izdegšanu, bet ar to, ka pamazām paaugstinās pensijas vecums un līdz ar to ir speciālisti, kuri veselības stāvokļa dēļ vairs nespēj pilnvērtīgi veikt savus profesionālos pienākumus. Tajā pašā laikā ir pārāk maz laika, lai viņi pārkvalificētos un spētu darīt kaut ko citu. Mēs gribam cīnīties par to, lai šīm trīs grupām izņēmuma kārtā būtu iespēja doties izdienas pensijā.

Kādas jau patlaban ir sociālās aizsardzības iespējas pedagogiem, kuru darbs ir saistīts ar nenovēršamiem darba riskiem?

B. B.: Ja darbinieks nespēj strādāt veselības problēmu dēļ, tad viņam ir darba nespējas lapa. Taču, iespējams, mūžizglītības kontekstā būtu iespējams izmācīties kaut ko citu un darbu pamainīt. Bet IZM līdz šim nav koordinēta šāda sistēma. Es arī nedomāju, ka tas būtu IZM kompetencē.
D. T.: Es gribētu atgādināt par aizsardzības mehānismiem, kas pašlaik darbojas. No 1997. gada ir iespēja saņemt atlīdzību par darba spēju zaudēšanu uz arodslimību pamata, ko apstiprina arodārsts. Protams, tā nav garantija mūža garumā, bet uz to laiku, kamēr cilvēks ir slims un nevar strādāt, tas var būt labs atbalsts. Šī atlīdzība ir atkarīga no zaudētajiem darbspēju procentiem un viņa algas. „Izdegšanas” sindroms arī ir arodslimība. Ir arī priekšlaicīgā pensija – tā ir divus gadus pirms vispārējā pensionēšanās vecuma, un saņemt to var, ja cilvēkam ir 30 gadu darba stāžs.

Arodbiedrība, cik bieži jums nākas saskarties ar jautājumiem, ka skolotājs ir zaudējis darbspēju un viņš gaida atbalstu no arodbiedrības?

I. M.: Šis jautājums saasinās ar katru gadu, jo mums nav vakanču izglītības sistēmā. Pat ja darbinieks beidz veikt savus tiešos pienākumus, vadītājam nav iespējas neko citu – vieglāku – piedāvāt. Turklāt IZM nedotē tālmācību 55, 60 gadus veciem cilvēkiem, tāpēc ka darba tirgū šāda vecuma cilvēki vairs nav sevišķi pieprasīti.
Es gan nevarētu teikt, ka šādas situācijas ir masveidā. Piemēram, vienā no novadiem no 34 sporta skolotājiem vecumā no 50 līdz pensijas gadiem ir 10 cilvēki. Ja būtu tāda iespēja doties izdienas pensijā, varbūt kāds to izmantotu. Piemēram, kādā no pirmsskolas izglītības iestādēm no 30 nodarbinātajiem četri izmantotu iespēju saņemt izdienas pensiju. Tas procentuāli ir ļoti maz, tāpēc nevaru teikt, ka tas ir masveidā. Cita situācija ir ar sporta skolotājiem: vienā no skolām 15% skolotāju būtu gatavi tūlīt aiziet, citā skolā – 43%. Tas ir saistīts ar traumām, profesionālo „izdegšanu”, vecumu un daudzām citām lietām. Taču, tā kā likumdošana nav sakārtota, mums ir ļoti grūti palīdzēt šiem cilvēkiem.
B. F.: Vēsturiski pedagogi no 1959. gada līdz 1993. gadam bija tiesīgi prasīt izdienas pensiju. Ja 30 gadus bija pastāvējusi šāda sociālās aizsardzības sistēma, atmiņā tas ir palicis un neizpratne, kādēļ tās vairs nepiešķir, saglabājusies. Otra lieta: 1996. gada janvārī tika atjaunotas izdienas pensijas tiem pedagogiem, kuriem tās tika piešķirtas līdz 1993. gadam, un izveidojās situācija, ka pedagogi, kuriem bija 25 gadu stāžs, paralēli algai saņēma arī izdienas pensiju, bet daļai, kas atbilda šīm prasībām, vairs nebija ne tiesību, ne iespēju šo izdienas pensiju saņemt. Cilvēki grib saņemt par savu ieguldīto darbu un veselību, tas ir bijis aktuāli visu laiku. Mēs esam saņēmuši ļoti daudzas vēstules ar lūgumiem palīdzēt šajā jautājumā. Un secinot varam teikt, ka visvairāk mums jautā pirmsskolas, sporta skolas un speciālo skolu speciālisti.
L. L.: Mums skolā pedagogu vidējais vecums ir 50 gadi. Lai arī bērni nāk ar aizvien smagākām problēmām, mūsu speciālisti, kuri ir jau nostrādājuši šeit 20, 25 gadus, nesūdzas par darbu ar bērniem. Sarežģīts ir darbs ar vecākiem. Tas ir milzīgs darbs, jo bērna izveseļošanās ir atkarīga no skolotāja un vecāka darba, kuru tomēr vada skolotājs. Skolotājam regulāri ir vajadzīga atpūta, bet viņš ir „iespiests” starp izdzīvošanas un profesionalitātes jautājumiem. Man kā direktorei ir jānodrošina kvalitatīvs darbs skolā, bet kā es to varu prasīt no skolotāja, kuram nevaru palīdzēt? Atstāt slodzi, un cilvēks nevar izdzīvot ar šo naudu? Protams, šādu cilvēku nav daudz, bet jautājums ir jārisina.
L. B.: Pirmsskolā nav vakanču, lai cilvēku palaistu uz vieglākiem darba apstākļiem. Līdz ar to cilvēki vecumā turpina strādāt, jo citas izejas nav. Mēs vienmēr pirmsskolā esam runājuši par to – lai sekmīgi noritētu mācīšanas un mācīšanās process, bērnam ir vajadzīga stabilitāte un drošība. Bet mums, pieaugušajiem, arī ir šī drošība un stabilitāte vajadzīga. Žests no valsts puses par pieejamu izdienas pensiju skolotājam jau šodien liktu justies stabilāk, jo skolotājs nezina, ko darīs un kā jutīsies pirmspensijas vecumā. Un nebūs jau tā, ka mirklī, kad izdienas pensijas piešķirs, būs tukšas pirmsskolas, neviens skolotājs pensijas vecumā, kurš jūtas spējīgs strādāt, no darba neaizies. Bet būs izdarīts labs darbs.

Kādi ir Labklājības ministrijas galvenie argumenti, kādēļ tomēr pedagogi tiek „izslēgti” no to profesiju loka, kam pienāktos izdienas pensija?

A. A.: Labklājības ministrija nenolemj, kam piešķirt izdienas pensijas. Latvijā izdienas pensijas tika atjaunotas iekšlietu darbiniekiem, militārpersonām, diplomātiem, prokuroriem, tiesnešiem, māksliniekiem un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbiniekiem. Attīstītajās valstīs to maksā strādājošajiem, kam darba dzīve ir pakļauta bīstamiem un smagiem darba apstākļiem, tiem, kam darbs ir saistīts ar augstu risku un izaicinājumiem, to profesiju pārstāvjiem, kas saistīti ar īpašu fizisku izveicību, un tiem cilvēkiem, kuriem ir zemas kvalitātes darba apstākļi.
Problēma no Latvijas valsts viedokļa ir tāda, ka, palielinoties iedzīvotāju vecumam, tiek pārskatīts arī pensionēšanās vecums. Otra problēma – ir 10 normatīvie akti, kas regulē izdienas pensiju piešķiršanu, līdz ar to nav kārtības šajā jautājumā. Trešā problēma – nav skaidrs, kam īsti pienākas izdienas pensijas, jo, piemēram, KNAB informāciju tehnoloģiju tehniķim vai grāmatvedei nav bīstams darbs, bet viņi saņem izdienas pensiju.
LM piedāvā sēsties pie galda arodbiedrībām, darba devējiem un LM un izrunāt vairākas lietas. Pirmā – kas notiek ar atalgojuma stratēģiju? Otrā – vai nozare veicina uzkrājumu veidošanu (te runa ir par trešo pensiju līmeni). Ir jāskatās plašāk uz atalgojumu sistēmu, jo, kamēr nav skatītas visas citas iespējas caur apdrošināšanas sistēmu, kā paaugstināt labklājību, no valsts budžeta nebūs pamatojuma prasīt izdienas pensijas. Turklāt, nākotnē skatoties, izdienas pensijas būs tikai tiem, kam darbs būs saistīts ar dzīvībai bīstamiem apstākļiem.
I. M.: Mēs noteikti nesēdētu pie šī galda, ja būtu kārtībā atalgojuma sistēma. Cilvēki saņem uz rokas 200 latus!
A. A.: Gada nogalē 35% cilvēku saņēma minimālo algu – tas ir pārāk liels „procents”. Parēķinot, kāda šiem cilvēkiem būs pensija, saprotam, ka 40% no algas. Ir pēdējais laiks runāt par nozares atalgojuma politiku.
B. B.: Tieši patlaban arī ir runa par pilnīgi citu atalgojuma sistēmu, kas balstīsies uz 40 darba stundām nedēļā. Risks ir zaudēt skolotājus.
A. A.: No sociālās attīstības viedokļa jau pašlaik ir mazāk nekā puse no iedzīvotājiem, kas strādā un uztur pārējos. Jauno cilvēku pieplūduma darba tirgū nav, tāpēc darba samaksa skolā būs absolūti prioritārs jautājums. Es tikai akcentēju, ka ir pēdējais laiks saprast, kādā veidā atalgojums attīstīsies.

Cik lielas ir izdienas pensijas?

A. A.: Tie ir 45–50% no pēdējos piecos gados saņemtās vidējās algas. Bet varbūt ir jāsāk ar to, ka arodbiedrībai ir jāuztur sarunas ar IZM par iespējām nodrošināt saviem biedriem labu atalgojumu?
J. M.: Jo te ir runa arī par robežām. Jebkura profesija var pierādīt to, ka ir nepieciešamas izdienas pensijas. Mēs nesen saņēmām no jumiķiem un no bērnu tiesību aizsardzības jomā strādājošajiem argumentus par izdienas pensiju nepieciešamību. Mēs neapšaubām to nepieciešamību, lēmumus pieņems Ministru kabinets. Bet kas maksās nodokļus, lai apmaksātu izdienas pensijas?
I. M.: Vai varētu būt kvotu variants? Citās valstīs ir pieredze, piemēram, ka LM katru gadu iedod 100 izdienas pensijas un komisija izlemj, kuriem tās dot.
A. A.: Redziet, arī iekšlietu darbinieku izdienas pensijas tiek saistītas ar Iekšlietu ministrijas budžetu. Ja vēlaties izglītības budžetu strukturēt šādi, dariet to! Katrā ziņā izdienas pensijas netiks maksātas no sociālās apdrošināšanas budžeta. 27 miljoni latu, kas „aiziet” izdienas pensijām pašlaik, nav LM budžets.

Pēc jūsu datiem, no kura vecuma skolotājam vajadzētu izdienas pensiju?

I. M.: No 58 gadiem, jo pēdējie gadi līdz pensijai ir tie grūtākie, kad darba tirgū nav iespējams sev atrast citu darbu. Aizejot bezdarbniekos, jau tiek tērēti tie paši līdzekļi no valsts budžeta. No vienas puses, paaugstinām pensionēšanās vecumu, bet kā mazu „bonusu” var piešķirt arī šo izdienas pensiju. Kāds būtu kompromiss?
I. H.: Diemžēl LM nav atbalstījusi to koncepcijas variantu par izdienas pensiju piešķiršanu, ko atbalstījušas arodbiedrības. Tur bija labas iespējas izrunāt vienotus kritērijus visu profesiju pārstāvjiem, kas pretendē uz izdienas pensijām. Jo mēs noteikti neskatāmies uz izdienas pensiju kā uz „bonusu” pie algas vai kādu sociālo garantiju, tāpēc jau mēs sakām – vajadzīgi strikti kritēriji, kam tā pienākas.
A. A.: Lai būtu strukturētāka saruna, jāskatās statistiski, cik ir pedagogu, kam nepieciešamas izdienas pensijas, un kādi ir iemesli, kāpēc viņiem nav darba spēju. Tad jāskatās jau sīkāk, kā to kompensēt.
Bet mēs esam ļoti bieži konstatējuši, ka ir problēmas, kurās arodbiedrības var palīdzēt pašas, valdība nevar izstāvēt līdzi katrai problēmai. Varbūt arodbiedrībām arī ir nedaudz vairāk jārunā ar darba devējiem – un dzīve pamainās?
I. M.: Arodbiedrībai ir apdrošināšanas fonds, no kura tiek maksāts traumu un nelaimes gadījumos. Bet mēs redzam, ka visu laiku to nevarēsim izdarīt un mums ir nepieciešama sadarbība, sociālais dialogs ar ministrijām. Ir jāparādās arī valsts daļai.

Patlaban IZM izstrādā vispārējās un profesionālās izglītības pedagogu motivācijas atalgojumu profesionālās darbības novērtēšanas sasaistes programmu. Kādā apjomā izdienas pensiju jautājums tajā varētu tikt iekļauts?

B. B.: Jā, mēs izstrādājam to sadarbībā ar sociālajiem partneriem un programmā ir iekļauts šis jautājums. Pirmkārt, atalgojuma sistēmas stratēģija ir ne tikai sākuma stadijā, bet jau procesā. Otra lieta ir diezgan sarežģīta – saglabāt visus strādājošos nozarē, paaugstināt visiem adekvātu atalgojumu un izveidot „bonusus” pensionēšanās iespējām. Šodien šķiet, ka mēs runājām par divām atšķirīgām lietām – nevis par izdienas, bet par vecuma pensiju. Droši vien saruna ir jāveido, saprotot, ka ir kaut kādai pozīcijai jāpiekrīt, lai atrisinātu nākamo. Mēs nevaram virzīties uz priekšu, ja nav atbalsta.
A. A.: Iespējams, uz šo jautājumu ir jāskatās drosmīgāk. Domājot par cilvēkiem, kas ir darbā, skatāmies, kā varam strādāt efektīvāk un kā varam viņiem maksāt vairāk. Tas, ka kādam no darba ir jāiet prom, nav problēma, mēs skatāmies tālāk, kā viņam palīdzēt – ir konkrētas sociālās programmas. Savādāk neizkustēsimies no vietas.