Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Nekad nesaki "nekad"...

Ceturtdiena 09/05/2013

Sanita Novožilova, Valmieras 2. vidusskolas struktūrvienības – Vakara (maiņu) vidusskolas – bioloģijas un ķīmijas skolotāja

Prologs
Cilvēks domā un rīkojas, meklējot savu ceļu, bieži vien pat nenojaušot, ka viņa ceļš ir daļa no kāda lielāka plāna un ka kāds visu dzīvi iet pa priekšu, nolasot akmeņus no šī ceļa...

Viņa – klusa, noslēgta, kautrīga, nepārliecināta un ne ar ko neievērojama meitene – varēja iedomāties sevi strādājam laboratorijā, kādā nacionālajā parkā, zooloģiskajā dārzā vai mežā, bet nekad ar cilvēkiem. Taču dzīves ceļi viņu aizveda tieši tur, kur viņa nekad nebūtu domājusi, – uz skolu.
Viņa mīl dabu – mežs, kukaiņi, smaržīga pieneņu pļava, putni, strauts, ķirzakas, čiekuri, ezers, ziedošas smilgas ir viņas rotaļu biedri un draugi jau kopš bērnības, vēlāk daba kļūst par apbrīnas un iedvesmas avotu. Tādēļ nāk izvēle studēt bioloģiju. Viņa nemaz nenojauš, ka jau pēc viena studiju gada sāks strādāt skolā un ka ar to viņas dzīvē sāksies patiešām aizraujošs, radošs, izaicinājumu un pārbaudījumu pilns laiks.
Viņa, kas gribēja noslēpties no visiem, tagad klases priekšā stāsta jauniešiem, kas ir tikai par dažiem gadiem jaunāki nekā viņa pati, par procesiem dabā, par pārsteidzošo augu un dzīvnieku pasauli, par dabas unikalitāti un cilvēka vietu un lomu tajā visā.
Taču šis sākums nav viegls un lielākā cīņa viņai jāizcīna ar sevi. Nav viegli būt uzmanības centrā, nav viegli runāt auditorijas priekšā, plānot, radīt, atbalstīt, uzmundrināt, smaidīt, kad gribas raudāt, runāt, kad gribas klusēt, būt stiprai, kad nav spēka, tomēr viņa zina, ka tāds ir dabas likums: jebkura uzvara nāk caur grūtībām. Vai tad putnēnam ir viegli izšķilties no olas vai tauriņam ir viegli atbrīvoties no kūniņas važām un doties pirmajā lidojumā, vai strautam ir viegli izgrauzt sev ceļu klintī, vai asnam – spraukties caur augsni pretī gaismai? Grūtības ir dabisks ceļš uz izaugsmi un panākumiem. Un viņai ir no kā smelties sev spēku – daba un Dievs.
Un kāds visu laiku parūpējās, lai šajā ceļā viņa nebūtu viena, vienmēr blakus bija kāds cilvēks, uz ko varēja paļauties, tie bija atsevišķi kolēģi, kas sākumā ļoti palīdzēja ar padomu un iedrošināja, jo jaunajam skolotājam tas ir galvenais, vismaz viņai tas bija galvenais, lai kāds pateiktu – tu vari, tev izdodies. Viņa neticēja saviem spēkiem, bet skolas direktore ticēja un iedrošināja sākt šo darbu.
Nostrādājot gadu vienkārši par skolotāju, viņai tika dots jauns izaicinājums – audzināt vidusskolas klasi. Tā ir milzīga atbildība. Tev vienlaicīgi jābūt skolotājai, draugam, uzticamības personai, tu nedrīksti pievilt, tevi vēro un pārbauda. Jo, ne tikai tu meklē savu ceļu, arī šie jaunieši to meklē un tieši tu esi tas, kas palīdz šim asnam spraukties pretī gaismai, tu esi tā, kas nolasa asus akmeņus, irdina augsni un aplaista. Tas ir sākums. Pēc tam nāk gandarījums – apsveikuma kartīte Ziemassvētkos, skolēnu labie vārdi un draudzīgs atbalsts, kad jūties paguris, konfekte uz galda, kopīgi jautri pasākumi, pārgājieni dabā, sarunas par dzīvi un – visbeidzot – paldies izlaidumā. Viss kā dabā – zieds piedzīvo, kā zaigo rasa ziedlapās, saulei austot, putnēns uzdrošinās pamest ligzdu, un viņam pieder viss debesu plašums, strauts atrod ceļu un savienojas ar upi, kļūstot par daļu no kaut kā lielāka. Tāpat arī cilvēks savā vietā ir daļa no kāda lielāka plāna, kā maza vienība lielā mehānismā, kas var darboties tikai tad, kad visas šīs vienības darbojas saskaņoti. Darot savu darbu tajā vietā, kur esi, sākumā pat neredzi, kāda tam visam ir nozīme, bet pēc mēnešiem un gadiem, atskatoties uz satiktajiem cilvēkiem un notikumiem, saproti, ka nekas nav nejauši.
Darbs skolā prasa no tevis pilnu atdevi – tev nemitīgi jāmācās mīlēt cilvēkus, jāpieņem viņi tādi, kādi ir. Tas liek pilnveidot sevi, savu raksturu un īpašības. Bieži vien tev jāparāda cieņa un mīlestība un vienkārši jābūt devējam, pretī nesaņemot to pašu. Taču pārsteidzoši ir tas, ka ar laiku sagrūst pat viscietākās klintis – tikai tev pie tā būs jāstrādā. Skola tev nemitīgi liek augt, būt radošai un mainīties spējīgai.
Cilvēki tevi māca mīlēt. Pie šādas atziņas viņa ir nonākusi, strādājot skolā.
Šodien, atskatoties uz nostrādāto laiku, viņa var teikt – man nav, ko nožēlot. Esmu savā vietā, mīlu savu darbu, un man patīk strādāt ar cilvēkiem.
Šodien viņa nevar iedomāties sevi vientuļi strādājam laboratorijā vai mežā. Šodien viņa māca cilvēkiem skatīties dabā, vērot, domāt un saudzīgi izturēties pret šo vērtību. Vislielākais gandarījums ir aizvest jauniešus uz mežu vai purva takām, pavadīt dabā visu dienu, vērojot putnus, kukaiņus vai rāpuļus. Reizēm atgriezties mājās pat salijušiem vai sabristām kājām, bet tas nespēj izdzēst dzirksteli jauniešu acīs, kas ir radusies, kad pašiem bijusi iespēja vērot savvaļas zirgus, turēt rokās ķirzakas un zalkšus, mācīties saklausīt putnus, ieraudzīt, kāda pārsteidzoša pasaule paveras pļavā, kur sākotnēji liekas – nekā nav. Un jaunieši prasa: kad atkal brauksim?

Epilogs
Tikai esot harmonijā ar sevi, dabu un Dievu, cilvēks var mērot savu ceļu un kļūt bagāts dodot...


Daiga Ramata, direktora vietniece izglītības jomā

Jaunā pedagoga darba grūtības un izaicinājumi… Kā ir vairāk?
Sanitai noteikti – izaicinājumu. Un kā gan nē – strādāt tajā pašā skolā, kuru tikko esi absolvējis, nav ne vienkārši, ne arī viegli.
Bet Sanitai tas ir izdevies. Viņa prot atkāpties, kad tas ir nepieciešams, un pasteidzināt, ja redz tuvojamies finiša taisnei. Skolas pedagogu kolektīvs, kas ir bijis blakus visus darba gadus, atzīst – ir viegli sastrādāties, ir patīkami sarunāties un kopīgus darbus darīt. Un ir viegli sniegt atbalstu, ja tu redzi, ka otrs ieklausās un dara. Pats dara. Un izdara labi.
Atbalsta sniegšanas formas laikam gan dažādās skolās īpaši neatšķiras – tāpat kā visur, arī šeit gan direktore, gan apkārtējie kolēģi uzmundrināja, iedrošināja, ieteica. Toreiz vēl nebija mentoru kustības, bet atbalsts un pleca sajūta bija tāpat: gan metodikas, gan klasvadības, gan vienkārši skolas sadzīves jautājumos bija atsevišķi kolēģi, kuri biežāk pienāca klāt, pajautāja – kā tev klājas? Un reizēm arī palīdzēja nejautājot.
Sanitai ir skolotāja ķēriens, un šajā gadījumā ir veiksmīgi sakritis tā, ka pedagogs ir ne vien Pedagogs, bet arī Cilvēks.
Un zināt, kas to vislabāk apliecina? Tas, ka skolēni un kolēģi viņai seko. Un agrākie atbalstītāji šobrīd ir draugi, domubiedri un paši šad tad pajautā pēc pieredzes.