Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Katrs sākums ir grūts

Ceturtdiena 09/05/2013

Līga Veikšāne, Trikātas pamatskolas angļu valodas skolotāja

Iespējams, esmu viena no retajām skolotājām, kura saņēmusi visu iespējamo atbalstu, lai varētu kļūt par profesionālu, atvērtu un radošu skolotāju. Palīdzība un atbalsts man ir nācis gan no savu vecāku puses, gan no kolēģu puses, gan no skolēniem un viņu vecākiem, gan mana pagasta priekšsēdētājas (2005) un iedzīvotājiem. Bet nu visu pēc kārtas!
Visu savu bērnību zināju, ka būšu skolotāja, tāpēc nevienam nebija liels pārsteigums, ka pēc ģimnāzijas beigšanas iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Droši vien arī manas mammas profesija – skolotāja – deva savu artavu manā izvēlē.
Jau studiju laikā izcēlos ar to, ka manas stundas bija saplānotas izcili un es varēju tās novadīt bez aizķeršanās, tāpēc no pasniedzējiem nereti dzirdēju apgalvojumu, ka esmu dzimusi skolotāja.
Dzīves apstākļu spiesta, savas darba gaitas uzsāku vēl būdama 4.kursa studente. Man paveicās, jo 2004.gada 26.janvārī tiku uzņemta Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas kolektīvā. Man uzticēja audzināt un mācīt 2.klases skolēnus. Daudzas lietas, kuras izmantoju savā darbā biju aizguvusi gan no savā skolas laikā pieredzētā, gan no prakses laikā redzētā, gan no mācītā augstskolā. Ar skolēniem braucām ekskursijās, rīkojām klases pasākumus un, protams, mācījāmies. Bet šī mācīšanās notika abpusēji, jo mācījās ne tikai mani skolēni, bet mācījos arī es. Atceros, ka biju ļoti stingra skolotāja un nonāca pat tik tālu, ka viena audzēkne man to aizrādīja. Domāju, ka tajā brīdī sapratu, ka ar pavēlēm un paceltu balsi ne vienmēr var panākt visu.
Spilgtā atmiņā palikusi mājturības stunda, kurā ar skolēniem gatavojām salātus. Dažas dienas vēlāk satiku skolēna mammu, kura man priecīgā balsī pavēstīja, ka viņas dēls mājās uztaisījis visai ģimenei salātus. Tas varbūt nebūtu tas pārsteidzošākais, bet viņš tos salātus bija arī pats ēdis, ko nekad agrāk nebija darījis.
Pēc augstskolas beigšanas biju ieplānojusi vēl gadu nodzīvot Rīgā, jo savus audzināmos gribēju „aizvest” līdz 5.klasei. Tomēr Liktenis reizēm izlemj mūsu vietā, un tā nu nedēļu pirms 1.septembra paliku bez mitekļa Rīgā un man vajadzēja meklēt dzīvesvietu citur. Sapratu, ka Rīgā palikt negribu, tāpēc ņēmu rokās laikrakstu „Izglītība un Kultūra”, atšķīru sludinājumu lapu, izvēlējos trīs skolas Vidzemes pusē un sāku zvanīt. Pirmā atbilde skanēja šādi: „Kur jūs bijāt vakar?” – tātad – nokavēts. Par nākamās skolas atrašanās vietu manam tētim bija savs viedoklis. Viņš teica: „Esmu tur bijis. Māju tur maz, bet skolu vispār neesmu redzējis”. Nolēmu turp nemaz nezvanīt. Atlika vēl pēdējā vieta – Trikāta. Atceros, ka uz turieni zvanīju pēc pulksten deviņiem piektdienas vakarā, bet man tomēr paveicās. Vai varbūt tomēr Liktenis? Svētdien norunājām satikties pie Trikātas skolas. Grūti aprakstīt to sajūtu, kas pārņēma, kad mani ieveda plašā, gaišā klasē ar oranžām sienām un teica: „Šis būs tavs kabinets un mēs gribam, lai tu audzini 8b klasi. Vai esi ar mieru?” Mana atbilde, protams, bija: „Jā!”
Tas bija laiks, kad skolās varēja strādāt skolotāji tikai ar „kārtīgiem papīriem”, tāpēc skolas mācību daļa man vēl pārjautāja, vai tiešām manā diplomā ir rakstīts, ka es varu mācīt angļu valodu pamatskolā. Tā kā mana atbilde bija apstiprinoša, tad vienojāmies, ka ar 2005.gada 1.septembri es uzsākšu darbu Trikātas pamatskolā.
Bet ar to mana pirmā viesošanās reize Trikātā nebeidzās. Pēc skolas apskates man bija tikšanās ar pagasta priekšsēdētāju, kura man parādīja dzīvokli. Viņa pastāstīja, ka dzīvoklis tiks izremontēts un tikai tad es varēšu tajā iekārtoties. Tā nu pirmo pus gadu es nodzīvoju skolā. Un jāsaka – tas bija ļoti parocīgi. No rīta, kā cēlos, tā klasē iekšā. Pēcpusdienā pēc stundām – uzreiz „mājās”. Jāsaka gan man par labu, ka ar skolas gariņu satikām ļoti draudzīgi, ja neskaita tās dažās reizes, kad skolā pēkšņi iedarbojās signalizācija.
Atminos kādu aukstu ziemas rītu, kad ar grāmatām un burtnīcām rokās iznācu no sava pagaidu mitekļa, bet kolēģi uz mani tā dīvaini paskatījās un vaicāja, ko tad es mācīšot, jo laukā taču –25 grādi.
Priecājos arī par to, ka mūzikas skolotāja mani pašā pirmajā dienā uzaicināja dziedāt pagasta korī, ko daru vēl joprojām.
Liels bija mans pārsteigums, kad mēnesi pēc ierašanās Trikātā man piezvanīja kāda Rīgas skolēna mamma un visu vecāku vārdā aicināja atgriezties. Viņi man pat dzīvesvietu bija atraduši, bet manu sirdi jau bija nozagusi Trikātas skola ar tās skolēniem, jaunie kolēģi un mana jaunā dzīvesvieta Abula krastā. Tā nu es dzīvoju Trikātā joprojām. Esmu apprecējusies, man ir dēliņš, kurš apmeklē Trikātas bērnudārzu, mana vīra meita mācās Trikātas pamatskolas 5.klasē. Esam nopirkuši manu „dienesta” dzīvokli un arī blakusdzīvokli. Mana dzīve rit pilnā sparā un tikai šogad esmu sākusi aizdomāties, vai skolotāja darbs joprojām ir mans aicinājums. Varbūt pie vainas ir zemais atalgojums, skolēnu attieksme mācību stundās, vecāku kūtrums vai mana profesionālā „izdegšana”. Priekšā vasara, atvaļinājuma laiks, tāpēc es ceru rast atbildi uz sev tik svarīgo jautājumu.