Aptauja
Vai pedagoģiskā izglītība, ko šobrīd piedāvā augstākās izglītības iestādes Latvijā, nodrošina pedagogus ar visām darbam nepieciešamajām kompetencēm?
noteikti jā
drīzāk jā, nekā nē
drīzāk nē, nekā jā
noteikti nē
grūti pateikt
[Rezultāti] [Arhīvs]

  View arodbiedriba's profile on slideshare 






   









Viesītes skolotāju atkalredzēšanās vērojumi

Ceturtdiena 20/06/2013

Rita Sirmoviča

Viesītes vidusskolas skolotāju kolektīvam ir tradīcija Skolotāju dienā un mācību gada beigās doties ekskursijās. Reizēm šķiet, ka vai visa zemīte izbraukāta un izstaigāta. Tā ir gan skaista atpūta, gan kopābūšana un lieliska atslodze pēc skolas dzīves. Nu jau otru gadu esam aizsākuši jaunu tradīciju – braucam uz skolotāju bijušajām darbavietām. Tā patīkamo apvienojam ar lietderīgo, jo katra tikšanās ar kolēģiem citā skolā ir arī pieredzes apmaiņa, kas bieži vien izvēršas nopietnās diskusijās.
Šogad devāmies uz angļu valodas skolotājas Vinetas Tutānes  un mūzikas skolotājas Zinas Pomjalovas  pirmajām darbavietām: Atašienes vidusskolu un Mētrienas pamatskolu.
Atašienē esmu bijusi vairākkārt, tāpēc neko īpašu negaidīju. Bet, kad ieraudzīju Vinetas emocijas un saviļņojumu, arī man kaklā sakāpa tāds dīvains kamols... Sāku uz Atašieni skatīties it kā citām acīm, jo redzētajam klāt nāca emocijas un Vinetas stāstījums. Skatot mākslas skolā jaukos darbus, Vineta stāsta, kā viņa te saimniekojusi, kā dzīvojusi. Staigājot pa skolu, iedomājos, kā viņa te pa īstam naktīs baidījusies (spoki, noslēpumaini trokšņi – kā jau pilī tas mēdz būt), kā mierīgā snaudā laidusies tikai pēc trijiem naktī, kad sākuši rosīties kurinātāji...
Laiks aizskrēja nemanot. Parunājāmies, atcerējāmies, domājām un līdzpārdzīvojām.
Jau brauciens uz Atašieni likās garš, it kā arvien tālāk un tālāk no civilizācijas. Bet Mētriena! Šķita, ka dodamies uz vistālāko nostūri. Vienā brīdī pat pazibēja doma: kāpēc es te braucu? Un tad...
Mētrienas pamatskola pēkšņi iznirst kā pārsteigums: liela, skaista un sakopta. Mirkli stāvam skolas priekšā un redzam, ka pāri laukumam nāk sapucējies pavecāks  neliela auguma vīrs. Zina atskatās un apmulst, tā kā apjūk. Un tad viņi satiekas. Izrādās tas ir Ilmārs Grudulis. Daudzus gadus bijis Mētrienas ciema padomes priekšsēdētājs. Zina tik paspēj piebilst, ka īsts Mētrienas patriots, kad no skolas mums pretī nāk  skolas bijusī direktore Melita Grudule un Astra Kraukle. Mēs tikai iepazīstamies un skatāmies, kā tiekas kādreizējās kolēģes... Un atkal tas jocīgais emociju kamols kaklā  ir klāt... Pārsteigumi nebeidzas, jo mums ir klāts kafijas galds ar pašceptām smaržīgām un ļoti garšīgām smalkmaizītēm. Skan ģitāra, un divas balsis dzied: „ Virs galvas mūžīgs Piena ceļš, un mūžīgs ceļš zem kājām. Tas ved uz zemi laimīgo, un izrādās – uz mājām.” Cienājamies, runājamies, Zina ar jaunības kolēģēm Melitu un Astru atceras, bet mums kā klausītājiem nav garlaicīgi: tāda ļoti sirsnīga un atraisīta gaisotne šodienas atmiņu ceļos mūs pavada.
Pastaiga pa Mētrienu: sakopta vieta, visur jūtams čaklu ļaužu roku darbs. Atjaunotais, sapostais un sakoptais priecē un pārsteidz. Ejam no autobusu pieturas pa platu bruģētu gājēju celiņu cauri visai Mētrienai. Un mani pārņem skaudība. Ir atrasti līdzekļi, uzbūvēts gājēju ceļš, rūpējoties par iedzīvotājiem. Zina saka, ka te aiz šīm mājām ceļa otrā pusē tūlīt būs kādreizējās kolhoza garāžas. Bet skatam paveras plašs zālājs, kurā aug liepiņas. Centrā liels akmens, līdz tam ejam pa aleju. Redzams, ka uz akmens ir uzraksts, bet esam pārāk tālu, lai rakstīto izlasītu. Sarunājoties pieejam tuvāk un  pārsteigti lasām: „Visiem, kas dzīvojuši Mētrienā”. Cik vienkārši, iespaidīgi, sirsnīgi un mīļi. Zina pusskriešus ir pie akmens. Bet man atkal kaklā tas emociju kamols. Ideja tik vienkārša. Ieguldīts darbs, un lūžņu vietā emociju un atmiņu akmens. Ilmārs pastāsta, ka kociņus pagrūti ieaudzēt, jo augsnē gadiem krājušās eļļas, smērvielas un citi ar auto ekspluatāciju saistītie „nelabumi”. Bet, būdams meža tehniķis, viņš rod risinājumu. Un Mētrienas ciemiņiem tā ir mīļa vieta.
Pagasta bibliotēkā noskatāmies skaistu videofilmu par Mētrienu, ieejam tautas namā. Te mūsu Zina dziedājusi, dejojusi, ballējusies. Un mums arī top Viesītes – Mētrienas „koris”. Zina ir starojoša, atmiņu samīļota un atzīstas: „Šī ir mana diena.”
Tā ir arī mūsu diena – līdzdzīvojot, priecājoties un baudot Mētrienas kolēģu silto uzņemšanu. Atpakaļceļā bez pretestības padodamies Zinas mudinājumam iegriezties Silmalās. Nē, peintbolu gan nespēlējām, bet mierīgi pasēdējām un aprunājāmies, atkal baudot mājasmātes, Zinas bijušās kolēģes un draudzenes, Lidas Pušmucānes labestību un atvērtību.
Tās ir manas emocijas un izjūtas, bet – ko saka Zina?
„Mētrienā par dziedāšanas skolotāju strādāju no 1975. Līdz 1980.gadam. Te arī uzsāku savas gaitas pašdarbībā, vadot sieviešu ansambli kultūras namā, kurā dziedāja Irēna, Ritma, Renāte, Laima, Maruta, Lita, Vaļa, Vēsma (piedodiet, ja kādu piemirsu), kā arī tika apgūti deju soļi tautas deju kolektīvā. Ar Mētrienu man saistās skaistais jaunības laiks, jauks un draudzīgs skolotāju kolektīvs un, protams, daudzi kultūras dzīves pasākumi.
Kas mani pārsteidza, ierodoties Mētrienā pēc 33 gadiem? Tīrība un sakoptība, pozitīvas pārmaiņas ik uz soļa: skolai sava aktu zāle; restaurēta ēka, kurā kādreiz dzīvoju; saposts kultūras nams un bibliotēka. Vislielāko emocionālo pārsteigumu man radīja Ilmāra lolotais sapnis, kas kļuvis par realitāti – „piemineklis” visiem, kas dzīvojuši Mētrienā, tātad arī man.
Visu kolēģu vārdā liels paldies Astrai, Melitai un Ilmāram, kā arī pārējiem, kas piedalījās mūsu uzņemšanā un atrada laiku būt ar mums kopā. Paldies par viesmīlību, atmiņām un prieka asarām.”
Atpakaļceļā domāju par to, uz kuru no skolām es varu aizvest savus kolēģus? Uz dāņiem pārdoto bijušo Saukas pamatskolu? Uz tukšo, kluso, postā ejošo Saukas arodvidusskolu? Uz skumstošo Elkšņu pamatskolu? Trīs manas darbavietas, kuru nav. Bet Atašienē un Mētrienā ir pratuši skolas saglabāt. Ja arī turpmāk tas izdosies, viņi būs tikai ieguvēji. Un daudziem šo skolu absolventiem būs vietiņa „salidošanai”.

Foto: Zina Pomjalova