Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Diskusija: Skolēnu agresiju izglītības iestādēs varētu mazināt vecāku izglītošana

Ceturtdiena 20/06/2013

Pēc tam, kad 22. aprīlī Jaunjelgavas vidusskolā 5. klases skolnieki tualetes telpās smagi piekāva 1. klases zēnu, sabiedrībā tika aktualizēts jautājums par agresīvu uzvedību skolās, kas nereti rada arī vardarbību ar smagām sekām. Kad par incidentu skolā sāka informēt visi plašsaziņas līdzekļi, atbildīgās institūcijas operatīvi pārbaudīja skolas normatīvos aktus un atklāja nepilnības, tādēļ skolas direktorei Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) ir piemērojis naudas sodu. Taču sakārtota normatīvo aktu bāze gan valstī, gan skolā negarantēs to, ka skolēni nelamāsies, nekausies, viens otru nepazemos, jo katrs no viņiem skolā ierodas ar savu iepriekšējo dzīves pieredzi, kas var kardināli atšķirties. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) un laikraksta „Izglītība un Kultūra” rīkotās diskusijas „Pedagoga loma vardarbības mazināšanā skolā” dalībnieki atzina, ka par bērnu audzināšanas jautājumiem vispirms ir jāizglīto vecāki, nepieciešama arī veiksmīgāka institūcija sadarbība problēmu risināšanā. Kā to darīt, lai būtu redzams efekts? Pagaidām vienotas pieejas valstī nav. IKVD vadītāja Inita Juhņēviča diskusijas noslēgumā teica viedus vārdus – ka vecāki neuzrodas ne no kurienes, tādēļ ļoti rūpīgi jādomā, kādas vērtības un dzīves prasmes skolēniem mācām pašlaik. Vai pietiek ar atsevišķiem projektiem, vai tomēr ir vajadzīga nopietna audzināšanas programma, kas visiem paredz noteiktu prasību ievērošanu un pārkāpšanas gadījumā arī vienādas sekas? Viens no pieaugošās agresijas cēloņiem nenoliedzami ir arī valsts sociāli ekonomiskā situācijā, kuras dēļ daudzi bērni ir spiesti izaugt vecvecāku, svešu cilvēku, arī skolotāju, aprūpē, jo vecāki ir devušies uz ārzemēm strādāt. Eiropas Savienības statistikas biroja „Eurostat” dati liecina, ka nabadzības un sociālās atstumtības risks Latvijā apdraud 43,6 % bērnu vecumā līdz 18 gadiem. Vēl bēdīgākā situācijā ir tikai bērni Bulgārijā un Rumānijā.

Diskusijas dalībnieki:

Inga Millere (Inga M.), VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore
Kaija Muceniece (K. M), Valmieras jaunatnes centra „Vinda” palīdzības biroja vadītāja
Sabīne Kasparsone (S. K.), Rīgas 40. vidusskolas skolotāja
Laila Grāvere (Laila G.), Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja
Inita Juhņēviča (I. J.), IKVD vadītāja
Gunta Kraģe (G. K.), Latvijas Vecāku foruma pārstāve, LU ESF projekta „Atbalsta programmu izstrāde un īstenošana sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu atbalsta sistēmas izveidei” vadītāja
Lilita Grīnberga (L. G.), Rīgas 41. vidusskolas sociālā pedagoģe
Modra Jansone (M. J.), LIZDA eksperte vispārējās izglītības jautājumos
Ingrīda Mikiško (I. M.), LIZDA priekšsēdētāja
Baiba Bašķere (B. B.), IZM Izglītības departamenta direktora vietniece pedagogu un pieaugušo izglītības jomā
Edīte Bišere (E. B.), Jelgavas Amatu vidusskolas direktore

Kādas vardarbības tendences pēdējos trīs gados ir vērojamas izglītības iestādēs?

Inga M.: Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā (VBTAI) saskaramies ar vardarbības gadījumiem, kam ir ļoti smagas sekas, un tie pakāpeniski pieaug – no 10 līdz 12 gadā. Tie gan ir atsevišķi gadījumi, kurus nav varējusi atrisināt izglītības iestāde, tādēļ grūti runāt par tendenci. Agresīvo bērnu rīcība ir reāli draudi gan vienaudžiem, gan skolu pedagogiem. Vecums, kurā bērniem ir smagi uzvedības traucējumi, strauji samazinās. Pirms pieciem gadiem runājām par pusaudžiem, pašlaik saskaramies ar smagām situācijām jau pirmsskolas izglītības iestādēs. Pirmsskolas pedagogi un vadītāji jūtas nedroši attiecībās ar vecākiem, jo aizrādot viņi sāk uzvesties izaicinoši, agresīvi, draud ar sūdzībām, aizliedz iejaukties privātajās (ģimenes) attiecībās. Nereti vecāki izsaka draudus, ka pedagogi pēc šādām vecāku sūdzībām varētu zaudēt darbu. Atceros gadījumu pirms vairākiem gadiem, kad 1. septembrī zvanīja kāda pieredzējusi vidusskolas direktore un inspekcijas pārstāvjiem lūdza palīdzību. 1. klasē mācības bija sācis puisēns, kurš, ienākot klasē, izmētāja krēslus un ar savu rīcību radīja draudus savai, citu bērnu un pedagogu drošībai. Apjuka konkrētais pedagogs un arī skolas vadītāja, neizprotot, kāpēc par iespējamo zēna rīcību nav informējusi pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja – notikums risinājās nelielā pašvaldībā. Zinot, ka būs šāds skolnieks, skola jau laikus, vasarā, būtu noorganizējusi atbalsta pasākumus, lai citi bērni justos drošībā. Šis piemērs varētu būt atgādinājums arī speciālistiem, ka nevar vērtēt tikai uzvedības traucējumus, – šā bērna uzvedības pamatā bija citi veselības traucējumi, kas pastiprināja uzvedības problēmas. Vecāki bija apgalvojuši, ka mājās viss ir kārtībā un uzvedība mainās tikai bērnudārzā, kas, protams, tā nevar būt.
Secināt, vai vardarbība pieaug, ir grūti, svarīgi, vai pedagogi laikus ievēro sākotnējās pazīmes, kas dažkārt var šķist kā nevainīga grūstīšanās, apsaukāšanās.
Pozitīvi, ka sabiedrība, citu bērnu vecāki vairs neklusē, ja redz, ka skola neiesaistās konfliktu risināšanā vai nespēj to atrisināt, vēršas pēc palīdzības citās iestādēs.

Kādi trauksmes signāli par vardarbību nonāk IKVD, Tiesībsarga birojā?

Laila G.: Nepārstāvu institūciju, kur šādos gadījumos būtu jāvēršas vispirms, vairāk sekojam, kā darbojas vai nedarbojas valstī izveidotais tiesību aizsardzības mehānisms. Esam secinājuši, ka problēma ir preventīvajā darbā, tiklīdz parādās pirmie bērnu uzvedības traucējumi. Skolas uz pārkāpumiem reaģē novēloti, piemēram, verbālu vardarbību stundu laikā neievēro, bet sāk iesaistīties tikai tad, ja kādam nodarīti miesas bojājumi. Pareizi ir reaģēt uzreiz, tikko kāds kādu aizskar emocionāli, traucē stundu, aizskar skolotājus vai savus vienaudžus. Svarīga ir konsekventa – vienota un vienāda – visu pedagogu pieeja, nevis situācija, kad pie viena pedagoga drīkst atļauties tādu uzvedību, pie cita nedrīkst. Aizrādījumam jāseko uzreiz un no ikkatra pedagoga! Konstatēts, ka vispārizglītojošajās skolās bērni ar uzvedības traucējumiem ir gandrīz katrā klasē. Viņu uzvedība var radīt prettiesisku rīcību. Skolas pienākums nav uzvedības korekcija, bet gan izglītošana un audzināšana. Skolai ir jāaudzina, izmantojot savus resursus un piesaistot atbalsta personālu. Ja skola to nespēj, pēc palīdzības jāvēršas pašvaldībā, kuras atbildīgo iestāžu pienākums ir izstrādāt bērnam uzvedības sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmu. Prakse rāda, ka visās pašvaldībās šīs programmas netiek atbilstoši izstrādātas. Tieši laikus uzsākta preventīvā darba trūkums izraisa smagākas vardarbības gadījumus.
I. J.: IKVD šogad esam saņēmuši piecas sūdzības par ļoti smagiem gadījumiem, kuri atspoguļoti arī plašsaziņas līdzekļos.
No mazāk smagiem gadījiem iesniegumos parādās informācija par skolēniem, kuri klasē neklausa skolotāju, traucē darbu arī citiem. To var traktēt kā emocionālu vardarbību pret pārējiem. Atbilstoši kompetencei izvērtējam, vai skola ir ievērojusi normatīvos aktus, vai skolotājs un iestādes vadītājs ir rīkojies, kā paredz Ministru kabineta noteikumi un skolas iekšējie normatīvie akti. Manuprāt, lai šos jautājumus risinātu pēc būtības, jāizvērtē, pirmkārt, vai konkrētajā situācijā visi ir atbilstoši reaģējuši, otrkārt, vai skolotāju rokās esam devuši visus līdzekļus, lai to novērstu, vai normatīvajos aktos atrunāta kārtība, kā skola var rīkoties. Svarīgi, ka skolas laikus zina savas tiesības, kā mazināt vardarbību un izvairīties no šādiem gadījumiem.

Vai arī LIZDA nonāk signāli ar lūgumu palīdzēt gadījumos, kad skola un skolotāji nespēj palīdzēt bērnam?

I. M.: Bieži darbojas princips – nedrīkst strīdus nest ārā no mājas, un skolas pašas cenšas atrisināt šos jautājumus. Vienīgi gadījumos, kad pedagogi nejūtas tik droši un nav veikts preventīvais darbs, sekas redzamas jau plašākā sabiedrībā, plašsaziņas līdzekļos. Parasti skolas vaicā juristam, kā rīkoties. Jau pērn, rudenī, konferencē par stresu un vardarbību skolā sākām runāt, kā pasargāt pedagogus. Jāsadarbojas institūcijām, jo ir sociālie pedagogi, sociālie darbinieki, pašvaldības policija un vēl citas institūcijas, kuru pārstāvjiem pat bez uzaicinājuma biežāk būtu jāierodas skolās un jāapvaicājas, vai nav nepieciešama palīdzība, – tad problēmas varētu atrisināt laikus un veiksmīgāk. Manuprāt, ir nepamatoti norādīt, ka pedagogs nav laikus reaģējis. Tiesībsarga biroja pārstāve pareizi uzsvēra, ka pedagoga uzdevums ir izglītot un audzināt bērnus un nevar viņam uzdot pildīt visas citu dienestu funkcijas. Savukārt sadarbība un tas, kā tā tiek veicināta, ir katras skolas rokās.
Izglītojošajos pedagogu kursos runā par stundu saturu, bet vairāk vajadzētu runāt par problēmsituāciju risināšanu, jo bieži skolotāji tām nav gatavi, nezina savas tiesības, viņiem ir bail no vecākiem, pretuzbrukumiem. Par to jādomā un tas jārisina visiem kopā.
M. J.: Sarunā tika akcentēta pašvaldības, citu institūciju loma, bet bērns aug ģimenē. Lielākā ietekme uz viņa attīstību ir tieši ģimenē, tādēļ visos šajos gadījumos jāaktualizē vecāku loma un atbildība. Manuprāt, sabiedrībai jāiesaistās, jāuzstāj uz vecāku atbildību, tās pastiprināšanu bērna audzināšanas jautājumos. Kad smagos gadījumos iesaistījās vecāki, jautājumi tika atrisināti; kad tā nebija – palika bez risinājuma. Visbiežāk risinājums bija skolas maiņa. Bērna sociālo iemaņu izveidē, attīstībā bez vecāku līdzdalības nekas nav iespējams. To varu apgalvot pēc savas iepriekšējās darba pieredzes. Nav man gatavas receptes, kas būtu jāmaina normatīvajos aktos, lai pastiprinātu vecāku atbildību, bet to uzskatu par vienu no būtiskajiem jautājumiem.

Vai vecāku apvienība arī diskutē par šiem jautājumiem, izglīto vecākus, lai viņi būtu ieinteresēti sava bērna uzvedībā, attīstībā, pozitīvās prasmēs dzīvot sabiedrībā? Vai vecāki lūdz padomu?

G. K.: Varu runāt tikai to vecāku vārdā, kas ir ieinteresēti skolas mikroklimata veidošanā un problēmsituāciju risināšanā. Vecāku nevalstiskās organizācijas ir apvienojušās Latvijas Vecāku forumā, lai šīs izglītošanas lietas arī veiktu, tikai jāmeklē resursi. Pedagogu, bērnu, vecāku, pašvaldības institūciju sadarbība ir diezgan sarežģīta, vispirms jābūt vēlmei runāt un sadarboties. Manuprāt, normatīvo aktu bāze ir pietiekami sakārtota, tikai jautājums, kā to ievērojam. Klupšanas akmens ir mehānismi, kas liktu kļūt atbildīgākiem vecākiem, kuri līdz šim tādi nav bijuši. Iespējams, pašvaldībām varētu būt risinājumi, piemēram, vecākiem, kuri šo funkciju neveic, neizmaksā pabalstu. Bieži uz jautājumu par vecāku atbildību izskan pretjautājums, cik valsts ir atbildīga pret bērnu, vecāku, ģimeni. Kur ir robeža starp mūsu profesionālo un individuālo – vecāku – atbildību? Būtiski ir sadarboties ar visām mērķgrupām, kā tas notiek Latvijas Universitātes (LU) projekta atbalsta programmā, kur sadarbība notiek ar visām ieinteresētajām pusēm. Ir pedagogi, kuri nezina, kam un kur jāziņo par starpgadījumu. Svarīgi ir strādāt preventīvi un atspoguļot veicamās darbības, lai situācija neattīstās līdz nopietnam gadījumam, kad jau jāiesaistās pašvaldības institūcijām, piemēram, modulis „Rūpju bērns” e-klasē, kurā var izsekot notikumu attīstībai, lai mazais gadījums neizaugtu par lielu.

Cik reāls ir e-projekts, kura sistēmā būtu saslēgtas visas skolas?

G. K.: Pašlaik projektā ir iesaistītas 15 pašvaldības un 39 skolas. Tas ir risināms jautājums, jo e-klasi skolas izmanto, – tā kā modelis jau ir, tas jāievieš, jāturpina darboties.

Kam vēl valsts mērogā vajadzētu iesaistīties?

G. K.: Projekta laikā sadarbojāmies visos līmeņos ar skolām un pašvaldībām, bet valsts mērogā starpministriju ziņā ir tas, kā projekta rezultātus izmantot citās pašvaldībās un skolās, kā veidot nacionāla līmeņa programmu. Manuprāt, ja preventīvajā darbā iesaistītos visas ieinteresētās puses – Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), Labklājības ministrija, Vides un reģionālās attīstības ministrija, Latvijas Pašvaldību savienība, tad drīzā nākotnē ar sekām būtu jācīnās daudz mazāk un valsts izvirzītie cilvēka labklājības un izaugsmes mērķi būtu sasniedzami veiksmīgāk. Ar saviem priekšlikumiem dosimies uz Pārresoru koordinācijas centra tikšanos, tad varēsim dot atbildi, kā šie jautājumi tiek risināti.

Kā skolās izjūtat skolēnu uzvedības problēmas? Kādi ir cēloņi – kāpēc daudzi skolēni kļūst agresīvi un nespēj ievērot noteikumus?

S. K.: Piekrītu, ka daudz kas atkarīgs no ģimenes, no vecāku izvirzītajām audzināšanas prioritātēm, jo – kas vienā ģimenē ir nepieņemami, to otrā uztver kā dzīves normu.
Bērni, kuru mājās vecāki viens uz otru kliedz, saprot tikai kliegšanas un rupjas izturēšanās mehānismu. Ja viņam pieklājīgi un mīļi centies pateikt, lai otru neaiztiek, jo otram sāp, viņš uz tevi skatās lielām acīm – kā, tā taču ir norma… ko jūs no manis gribat… – vai arī pagriežas un aiziet, jo teikto nesaprot. Skolotājs nonāk strupceļā, nezina, ko ar šo bērnu iesākt. Vai runāt viņam saprotami vai tomēr censties pārliecināt, lai viņa audzināšanas normas tiktu transformētas uz sabiedrībā pieņemtajām. Senāk rakstījām katra skolēna raksturojumu, tagad to vairs nedara. No pirmsskolas iestādēm skolās nenonāk informācija par problēmām, jo tā skaitoties personīga un to nedrīkst sniegt. Taču bez tās nevar tik ātri atklāt cēloņus. Bieži reakcija ir pārsteidzīga vai pat nepareiza. Ja zinātu priekšvēsturi, reakcija būtu citāda.
Nākamais klupšanas akmens – vecāki paziņo, ka bērnam nekāda palīdzība nav nepieciešama. Daudzi vecāki neizprot atšķirību starp psihiatru un psihologu, atsakās no psihologa palīdzības, un mēs šo procesu vairs nevaram ietekmēt.
Nereti šādos gadījumos vecāki sūdzas citās instancēs, ka skola kaut ko nav darījusi pareizi. Vissarežģītākais: ja vecāki nesaprot, ka viņu bērnam ir vajadzīga palīdzība, ka ar bērnu ir jāstrādā.
Diemžēl daudzi bērni ir pamesti. Kādreiz visiem bija mīloši vecvecāki, tuvinieki, tagad bērni ir pamesti, jau sākot ar 1. klasi. Vecāki paziņo: esi patstāvīgs, atnāksi mājās, tevi pabarosim, un viss. Agresija ir veids, kā pievērst sev uzmanību – es taču arī esmu te, vēlos, lai mani samīļo! Ne mazums ir gadījumu, kad vecāki devušies katrs uz savu pasaules malu, bet bērns atstāts pie slimas vecmāmiņas, kas knapi spējīga viņu pabarot. Viņi jūtas nevienam nevajadzīgi un sabiedrotos atrod uz ielas, pārņemot no šiem draugiem ne visai pozitīvus piemērus, arī vardarbību un apgūto izmantojot arī skolā.
G. K.: Varu piekrist jūsu teiktajam, ka faktiski ļoti daudzi bērni ir atstāti vieni paši un skolai jāuzņemas arī otra funkcija – tā kļūst par ģimeni, kuras citādi nav. Ja domājam, kāda izaugs nākamā paaudze, – šajā ziņā skolai ir ļoti liela audzinoša loma.
Inga M.: Skolas loma tikai pieaug, varu tam piekrist un pedagogi skolā ar bērnu pavada daudz ilgāku laiku nekā vecāki mājās, tādēļ var pat labāk ievērot bērnu uzvedības izmaiņas.
Kam galvenokārt pievēršam uzmanību – palaidņiem, agresīvai uzvedībai, bet speciālisti norāda, ka pieaug arī bērnu depresijas gadījumi. Depresijas pazīmes ir ne mazāk būtiskas, un arī tās ir jāpazīst.
Skolas uzdevums ir izglītot un audzināt, tam varu piekrist, bet, kolēģi, skola ir izglītības iestāde, kurā ir milzīgi daudz informācijas, un neviena atbildīgā institūcija nevar par tām uzzināt, ja nepastāsta.
E. B.: Dažādās sanāksmēs un konferencēs runājam par daudz un dažādām kvalitātēm, bet pavisam maz par cilvēka spēju mācīties.

Ko darīt, ja fakti liecina, ka ar katru gadu pasliktinās bērnu fiziskā un garīgā veselība? Varbūt
IZM jārisina jautājums par šīs informācijas pieejamību skolās, lai tā nebūtu konfidenciāla cilvēkiem, kuri strādā ar konkrētajiem bērniem?


B. B.: Klausoties teikto, esmu pārsteigta, jo pirms 10 gadiem, kad strādāju skolā, par katru bērnu bija pieejama šāda informācija, kas, protams, tālāk netika izplatīta. Iespējams, lielās skolās ir svarīgi, kā tiek menedžētas attiecības ar vecākiem.
Otra lieta – jāpārskata jauno pedagogu sagatavošanas programmas, lai uzmanība tiktu pievērsta ne tik daudz saturam, bet vairāk cilvēka psiholoģijas izpratnei un zināšanām un prasmēm risināt konfliktsituācijas. Pašlaik, saskaņojot pedagogu profesionālās pilnveides programmas, piemēram, Rīgas skolotāju izglītības centrs piedāvā programmas, kā pedagogiem strādāt ar vecākiem, kam pievērst uzmanību, kad manītas vardarbības izpausmes.
Uzskatu, ka Latvijas pedagogi ir tik profesionāli, ka vismaz preventīvi var diagnosticēt, piemēram, uztveres traucējumus u. tml.
Manuprāt, svarīga ir neklusēšana un savstarpējā informācijas apmaiņa – gan skolotājam ar vecākiem, gan skolās, pārejot no vienas izglītības pakāpes uz otru, gan pašvaldībā, lai skolotājiem nav jābaidās un problēmas jānoklusē, bet varētu drosmīgi runāt, kā tās laikus novērst.
L. G.: Bērni, kuriem piemīt vardarbības izpausmes, parasti nāk no nepilnām ģimenēm. Viena no tendencēm – vecāki neievēro, piemēram, ieteikumu sūtīt bērnu uz speciālu izglītības iestādi un patvaļīgi izvēlas vispārizglītojošo skolu, tas arī rada problēmas.

Ja bērni, kuriem ir nepieciešama medikamentoza uzraudzība, nonāk vispārizglītojošā skolā, vai viņi saņem nepieciešamo medicīnisko palīdzību?

L. G.: Ja ir hroniska saslimšana, jebkurā speciālās izglītības iestādē pēc medicīniski pedagoģiskās komisijas ieteikuma ir jānodrošina medicīniskā palīdzība, un bērnam ir tiesības mācīties atbilstoši savām spējām. Piekrītu, ka ir nepareizi, ja bērnam jāmācās pēc speciālas programmas, bet viņš mācās pēc vispārējās, citādi mērķis ir attīstīt iekļaujošo izglītību.
I. J.: Piekrītu, ka bērnam ir jāsaņem savām vajadzībām atbilstoša izglītība: ja kāds savā skolā uzņem bērnu ar speciālām vajadzībām, tad ir jānodrošina paredzētā speciālā programma. Tas nenozīmē tikai tās uzrakstīšanu un licencēšanu, bet arī papildu atbalsta pasākumus, atbalsta personālu. Pašvaldībām jāzina: ja pašvaldības skolā šāda programma tiks īstenota, pašvaldība uzņemas arī materiālo atbildību, ka tiks nodrošināts viss nepieciešamais programmas īstenošanai.
Tas, ka daudzās vispārizglītojošajās skolās šīs programmas tiek licencētas, ir pozitīvi, diemžēl ne visās tās tiek īstenotas atbilstošā līmenī. Arī pašvaldības neizvērtē savas iespējas pilnībā nodrošināt programmu realizāciju. No valsts puses tiek nodrošināts papildu finansējums – tas ir par 60 % lielāks nekā parastajām programmām.
L. G.: Ja bērnam ar garīgās veselības traucējumiem ir nozīmēta speciāla izglītības programma, bet vecāki tomēr izvēlas viņu sūtīt vispārizglītojošā skolā, bērns cieš, raisās vardarbība un citas neadekvātas uzvedības izpausmes, jo viņš nespēj sekot līdzi mācībām, rodas mazvērtības apziņa. Sākas nesekmība, klaiņošana un arī vardarbība.
Inga M.: Arī šādās situācijās skola tomēr nav bezspēcīga, ja saņem informāciju, ka pedagoģiski medicīniskā komisija pieņēmusi lēmumu un ir noteikta diagnoze. Uz vecākiem lielu iespaidu atstāj vārds „rekomendācija” – tas ir ieteikums. Galēji smagos gadījumos vecāki parasti noliedz problēmu vai arī neatzīst skolas maiņu un bieži konstatējam, ka pašiem vecākiem ir problēmas adekvātu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz bērnu. Šādos gadījumos rekomendēju skolām neklusēt, bet vērsties bāriņtiesā, jo šai institūcijai ir tiesības pieņemt lēmumus bērnu interesēs. Ir gadījumi, kas iztiesāti līdz pat Augstākajai tiesai, kas atzina, ka bāriņtiesas lēmums ir pamatots.
Protams, secinām, ka nepieciešama sadarbība, ka ir jārīkojas. Visiem būtu jāsaprot, ka neviena izglītības iestāde necīnās pret, bet gan par bērnu, kuram ir uzvedības problēmas, – lai viņš mācītos atbilstoši spējām.
Ja turpināsies finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam”, netrūks arī skolu, kam ir pat izdevīgi, ja bērns, kuram ir uzvedības problēmas, nenāk uz skolu. No šādas pieejas gan būtu jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk.
Gadu no gada cenšos pedagogus iedrošināt nebaidīties, tomēr joprojām ir situācijas, kad izglītības iestādes mēģina problēmas noklusēt. Jārēķinās – noklusētā problēma ir kā sniega bumba, kas veļas arvien lielāka. Problēma ar lielu skandālu tomēr agri vai vēlu atklāsies, jo citu bērnu vecāki neklusēs un meklēs palīdzību, tostarp plašsaziņas līdzekļos.
I. M.: Vēlos uzsvērt skolas vadības atbildību. Nesen biju pieredzes apmaiņas braucienā Norvēģijā, tur skolotājam ir palīgs, kurš atsevišķā telpā strādā ar vienu vai vairākiem bērniem, kuri traucē stundu vai nevar tikt līdzi mācību vielai utt. Ja skolotājam klasē ir 33 bērni, viņš viens netiek galā. Jāpaceļ balss vai traucētājs jāizraida no klases. Lai gan IZM no mērķdotācijām 3 % izdalīja atbalsta personālam, ne visas skolas to izmanto – būtu jāseko, vai to dara.
B. B.: Ko darīt ar agresīviem bērniem, kā rīkoties, ja skolās nav iespēju nodrošināt atsevišķu telpu vai ir citādas problēmas, – par to ir jāinformē, lai zinātu, kādus soļus spert tālāk, kā risināt.
Biežāk jārunā ar vecākiem – kādi ir bērni, kādas ir situācijas. Vecāku dienās ne tikai audzinātājai, bet visiem skolotājiem jāinformē ne tikai par skolēna sekmēm, bet arī par veselību, izturēšanos un uzvedību gan attiecībās ar skolotājiem, gan klasesbiedriem.
G. K.: Vēlos informēt par vienu no iepriekš minētā projekta rezultātiem – atbalsta programmas apakšprogrammā „Atbalsts pozitīvai uzvedībai” tapusi arī rokasgrāmata, kurā ir jau pieminētais vienotības princips – viss skolas kolektīvs vienojas par skolas iekšējās kārtības noteikumiem. Bērniem un jauniešiem tiek demonstrēts, kas ir laba uzvedība, kā būtu jārīkojas konkrētajā situācijā, tiek veicināta pozitīva uzvedība un pozitīva attieksme. Tas ir viens no veidiem, kā varam mainīt uzvedību un attieksmi, lai arī skolās reizēm ir grūti savstarpēji vienoties. Šāda vienošanās sekmē vides un mikroklimata uzlabošanos, sadarbību ar vecākiem, un tās pamatā ir savstarpējā uzticēšanās un pārliecība, ka katrs veic savu darbu atbildīgi un ar atdevi, ka dzīvojam un strādājam vienā kopīgā telpā un vēlamies sadarboties.
B. B.: No savas pedagoģiskās pieredzes varu teikt, ka vienā no skolām, kurā strādāju, bija tolerances diena, kad rakstījām, kas jāievēro savstarpējā saskarsmē, un tam bija ļoti pozitīvs efekts. Bērni bija ieinteresēti un tika iesaistīti dažādos projektos. Citā skolā tika iedibināta sava veida filozofija – nedari otram to, ko negribi, lai tev dara. Šī filozofija darbojās lieliski, un bērnu savstarpējās attiecības bija fantastiskas. Protams, netrūka arī konfliktu, ko izraisīja kāda skolēna rakstura iezīmes, garastāvoklis, bet savstarpējās attiecības starp bērniem, bērniem un skolotājiem, starp skolotājiem risinājās pietiekami normālā gaisotnē. Netrūka arī bērnu no nepilnām ģimenēm, daudzu vecāki bija aizbraukuši uz ārvalstīm, bet ar šo situāciju ir jāsāk rēķināties. Nevaram problēmu nocirst saknē, bet bērniem ir jāpalīdz, jo viena no skolotāja misijām ir paredzēt savu izglītojamo nākamo dzīvi.
M. J.: Jūs runājāt par toleranci, tas vairāk attiecas uz prevenciju, kad skolā veido mikroklimatu, kas bērniem rāda citu uzvedības modeli. Ir arī piemēri, kādas metodes pielietot, kad tomēr ir nopietnāki uzvedības traucējumi. Šāds piemērs ir sociālās korekcijas pamatizglītības programma Rīgas 41. vidusskolā.
L. G.: Jā, mūsu skolā jau trešo gadu ir sociālās korekcijas klase. 8. klasē vienu reizi nedēļā ir arodapmācība. Pērn no divpadsmit bērniem skolu beidza deviņi, trīs turpināja mācības vidusskolā. Starp viņiem ir puiši, kas reizēm brūķē muti, nevēlas mācīties, bet ar sajūsmu strādā praktiski, izpalīdz saimniecības darbos. Šogad atkal 8. klasē ir skolēni no visām Rīgas malām – viņiem nevedas mācības, viņi ir no dažādām ģimenēm, bet viņi ir pozitīvi mainījušies, salīdzinot ar to, kādi ieradās. Diemžēl ir viens zēns, kuru nekas neietekmē, un visas mūsu pūles izrādījušās veltas.
I. M.: Mana interese ir aizstāvēt pedagogus. Nezinu, vai vērsties VBTAI vai pie tiesībsarga, vai Iekšlietu ministrijā. Ir muļķīgi ierindas skolotājam stāvēt klases priekšā un runāt par vardarbības tēmu. Varbūt ir kāds gatavs videomateriāls, kuru demonstrēt veselības mācības vai audzināšanas stundās, – ka atliek, piemēram, ar dūri iesist pa sirdi, lai cilvēks zaudētu dzīvību. Droši vien nepanāksim, ka neviens nekaujas, bet vismaz varam likt aizdomāties par rīcības sekām un apzināties, cik tas var būt bīstami. Šādi materiāli palīdzētu klases audzinātājiem runāt ar vecākiem un bērniem – esiet uzmanīgi, domājiet, ko darāt. Iespējams, IZM var piesaistīt Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļus un veidot šāda rakstura filmas, kurās izskaidrotu dažādas situācijas.
Inga M.: Varbūt labāk apkopot resursus, kas jau pašlaik mums ir.
E. B.: Kolēģe sacīja, ka viņas skolā trešo gadu ir korekcijas klase, bet mūsu skolā jau septiņus gadus uzņemam audzēkņus ar 7. un 8. klašu izglītību profesionālās sociālās korekcijas programmā „Pavāra palīgs” un „Montāžas darba atslēdznieks” – 16 jauniešus katrā grupā. 9. klasē viņi kārto vispārējās pamatizglītības programmas pārbaudījumus un iegūst pirmo profesionālās kvalifikācijas līmeni specialitātē. Viņiem ir uzvedības, atbildības traucējumi, grūti nosēdēt uz vietas, bet solīti pa solītim pārbaudījumus izdodas nokārtot gandrīz visiem, izņemot dažus, kuri nonāk uz apsūdzēto sola. Ja mēs zinātu, ka skolā ierodas bērns ar dažādiem veselības traucējumiem, tad arī zinātu, kā ar viņu strādāt un viņam palīdzēt, problēmu nebūtu arī citiem skolotājiem.
G. K.: Projektā tika veikta to faktoru izpēte, kuri rada sociālo atstumtību, uz pētījuma bāzes tika veidota atbalsta programma, kas tieši pašlaik Latvijas skolās ir nepieciešama, lai mainītu situāciju. Pētījumā konstatēts, ka bērniem parasti ir vairāk nekā viens traucējums, un tos ir grūti pamanīt. Izveidota pedagogu anketa, taps rokasgrāmata, lai pedagogi skolās var pazīt traucējumu veidus. Pētījumā konstatētas arī sociāli emocionālās problēmas – bērni neizprot paši sevi, nepazīst emocijas citos, neprot risināt konfliktus. 1. līdz 12. klases audzinātājiem izstrādāta sociāli emocionālās audzināšanas programma ar mērķi sekmēt skolēnu emocionālā intelekta attīstību, skolotājiem – rokasgrāmata ar stundu plāniem un sagatavotiem papildmateriāliem (CD ar intervijām, situācijām, lomu spēlēm u. tml.). Projekts turpināsies līdz decembrim, pašlaik darbu turpinām projektā iesaistītajās skolās: skolotāji materiālus aprobēja, tie tiek pilnveidoti un vēlāk būs pieejami.

Kāda skolēnu pārkāpumu profilakses pieredze ir Valmieras skolās?

K. M.: Valmieras skolās ir atbalsta personāls, skolotājiem būs rokasgrāmata, kas palīdzēs strādāt ar skolēniem, bet kaut kur tomēr pazūd vecāku loma. Viņiem trūkst zināšanu par bērnu emocionālo audzināšanu, un par atbalstu vecākiem šajā jomā, manuprāt, domāts ļoti maz. Mēs esam pedagogi, esam studējuši pedagoģiju, psiholoģiju, bet liela daļa vecāku no tā visa neko nezina. Viņi ir apjukuši un nelaimīgi, jo nezina, kādas ir pieļaujamās robežas audzināšanā, ko ar bērnu iesākt. Izglītības iestādes saņem bērnu, kuram nav nekādu robežu.
Man nav gatavas atbildes, kā emocionālās izglītošanas grupās iesaistīt vecākus, kuriem tas ir visvairāk vajadzīgs. Viens no variantiem – tā varētu būt sociālā dienesta atbildība, jo viņu speciālisti strādā ar šīm mērķa grupām, kur bērniem ir dažāda veida traucējumi, uzvedības problēmas.
G. K.: Piekrītu, ka darbs ar vecākiem ir ļoti fragmentārs. LU projektā ir licencēta vecāku kompetences pilnveides programma, bet tā sasniegs tikai vecākus, kuri dodas uz skolu un sadarbojas. Varbūt valsts līmenī vajag iedibināt mehānismu, ka jau pirmsskolas izglītības iestādēs notiek ciešāka sadarbība ar vecākiem, tematiskas nodarbības, pakāpeniski to turpinot skolā, kad ar vecākiem runā par dažādiem jautājumiem.
K. M.: Bērnudārzā var novērot, kurš bērns klausa un ģērbjas pats, bet kurš mammas klātbūtnē atsakās vilkt apavus…
E. B.: Manuprāt, tie ir risināmi jautājumi, bet izglītības sistēmā trūkst iespēju bērnus nodarbināt, radināt pie kārtības. Skolā nedrīkst likt uzkopt telpas, jo to dara apkopējas. Profesionālās vidusskolas absolventi pārsvarā strādās apkalpojošajā sfērā, un viņiem elementāri jāsāk ar savas darba vietas sakārtošanu, taču ir audzēkņi, kas sūdzas, ka skolotāja likusi sakārtot kabinetu, nolikt instrumentus. Par šiem jautājumiem jādomā, jāmaina vispārējā attieksme.
B. B.: Izglītības likumā ir teikts, ka skolēnam ir jāpiedalās izglītības iestādes vides uzkopšanā un sakārtošanā.
K. M.: Kad viens no maniem bērniem sāka mācības 1. klasē, pirmajā vecāku sapulcē klases audzinātāja bijīgi jautāja, ko stundās darīt ar bērnu mobilajiem tālruņiem. Vēlos, lai mans bērns apmeklē skolu, kur ir skaidri zināmi iekšējās kārtības noteikumi. Es, mamma, justos ļoti labi – zinu, uz kurieni viņš ir aizgājis, un arī skolotājai būtu ērtāk, ja būtu skaidri noteikumi. Arī bērnam būtu skaidrs, ka tālrunis pirms stundām jāizslēdz un to paņemt var tikai pēc stundu beigām. Tā jārisina daudzi citi jautājumi.
B. B.: Noteikumi vienādi jārespektē visiem – skolotājiem, skolēniem un vecākiem.
K. M.: Uzreiz jāizstrādā rīcības modelis: ko darīt, ja skolas noteikumi tiek pārkāpti.
G. K.: Projektā pozitīvas uzvedības atbalstam ir rakstīts, kas seko, ja ir aizrādījums vienreiz, otrreiz. Izveidota seku sistēma.
K. M.: Mans ieteikums pedagogiem – tikpat droši un pārliecinoši, kā strādājat ar bērniem, esiet saskarsmē ar vecākiem.
L. G.: Esmu sociālā pedagoģe un klases audzinātāja parastā un sociālās korekcijas klasē. Mūsu skolas iekšējās kārtības noteikumi paredz, ka tehniskos palīglīdzekļus stundas laikā nedrīkst lietot vai tie jāatsāj mājās. Savukārt arodskolas audzēkņi zina noteikumus – darba vieta ir jāsakārto.
E. B.: Es pieminēju gadījumu savā skolā, bet pie mums mācās audzēkņi, kuriem trūkst atbildības izjūtas, vairākumam vecāku nav vai no viņiem neko labu nav varējuši iemācīties.
Inga M.: Koncentrēsimies uz to, ko varam darīt, nevis uz negatīvo. Atgriezīsimies pie vecāku izglītošanas. Par psiholoģijas pamatiem, vecāku atbildību un pienākumiem, manuprāt, jārunā jau pirmsskolas izglītības iestādēs.
Par skolas sapulcēm bieži no vecākiem dzirdēts, ka tās ir neinteresantas, bezpersoniskas, runā tikai par saimniecības lietām. Jādomā, kāpēc vēlāk zaudējam sadarbībai motivētus skolēnus un vecākus, kādi viņi pārsvarā ierodas 1. klases 1. septembrī. Nav tā, ka ir tikai neieinteresēti vecāki, ir arī citi apstākļi. Ne vienmēr izdodas izveidot vienam ar otru pozitīvu saskarsmi. Ar valsts un pašvaldības atbalstu jārod iespēja uz sapulcēm uzaicināt speciālistus, citu institūciju pārstāvjus, lai sarunas būtu saturīgas.
Jārunā par skolotāju nedrošību, neziņu, ko īsti drīkst un ko nedrīkst, jo mīti par bērnu tiesībām ir stipri iesakņojušies un dzīvīgi. Kopīgi jāplāno, kā šo mītu nozīmi samazināt.
K. M.: Bieži vien skolu psihologi necenšas nekavējoties iejaukties konfliktu risināšanā, jo uzskata: lai varētu strādāt ar bērnu, ir nepieciešama vecāku atļauja. Taču te nav runa par ilgstošām terapeitiskām nodarbībām ar bērnu, bet gan par psihologa zināšanu un prasmju pielietošanu skolēnu un skolēnu, skolēnu un skolotāju attiecību stabilizēšanā, un šāda nepieciešamība skolas vidē var rasties ik brīdi. Ar to es domāju, ka skolas psihologam jābūt pieejamam skolā no pirmās līdz pēdējai mācību stundai, arī sociālajam pedagogam.
Inga M.: Realitāte ir skarba: daudzās pašvaldību skolās nav ne psihologa, ne sociālā pedagoga vai arī ir viens uz četrām iestādēm.
I. M.: Eksistē bezmaksas konsultatīvie tālruņi, uz kuriem var zvanīt pedagogi un vecāki, lai jautātu, ko darīt konkrētā situācijā.
Inga M.: Mūsu iestādē ir bērnu un jauniešu uzticības tālrunis, zvana arī pedagogi un iestāžu vadītāji. Vienmēr mudinu pedagogus piezvanīt mirkli pirms – kad konflikts vēl tikai briest, tad vieglāk sniegt padomu, kā labāk rīkoties.
E. B.: Vadu profesionālo vidusskolu, un visās vecāku sapulcēs tiek pieaicināti speciālisti. Bijuši arī ļoti smagi gadījumi, piemēram, audzēknis fiziski uzbruka skolotājam. Esam runājuši par tādām problēmām kā narkotiku un alkohola lietošana, manuprāt, pedagogi dara visu iespējamo, bet iekšlietu instances bieži neuzņemas atbildību, kas ir viņu tiešā kompetence.
G. K.: Katrā skolā ir skolas padome, kurā ir arī vecāku padome, kuras pārstāvji palīdzētu piesaistīt citus vecākus, lai mainītu attieksmi, veidotu pozitīvu skolas vidi.
M. J.: Manā pedagoga praksē ir pozitīvi piemēri, kad skolas dzīvē un konfliktu risināšanā brīvprātīgi iesaistās vecāki, bet ir arī bijuši gadījumi, kad sadarbība izvērtusies ar mīnusa zīmi. Tas ir jūtīgs jautājums. Manuprāt, profesionāls pedagogs izjūt, vai vecāki varēs vai arī nevarēs palīdzēt. Pedagogam jābūt gudrākam, zinošākam.
I. J.: Domāju, no kurienes rodas vecāki, viņi taču ir bijušie skolu audzēkņi. Kāpēc viņi nesadarbojas? Varbūt jāpievērš uzmanība tiem bērniem, kuri sēž skolas solā pašlaik un būs vecāki pēc vairākiem gadiem. Skola ir vieta, kur māca sadarbības, komunikācijas prasmes, domāt, analizēt utt.
K. M.: Skolās pietrūkst mācību priekšmeta dzīves mācības.
B. B.: Nevajag jaunu mācību priekšmetu, visa savstarpējā sadarbība skolā ir dzīve. Piekrītu, ka vairāk jāiegulda bērnos, kas pašlaik apmeklē skolu, mācās, kļūst par pilsoņiem, mācās savstarpējās attiecības. Skolās sapulces pārsvarā ir formālas, tādēļ vecāki uz tām neierodas; ir jāpārliecina par pretējo – ka iegūs vērtīgu un nozīmīgu informāciju. Pašvaldībām jāiegulda līdzekļi, lai uzaicinātu lektorus.
S. K.: Vidusskolas klasēs visās stundās uzsvars tiek likts uz zinātņu pamatiem un karjeras izglītību, bet aizmirstas cilvēciskās vērtības. Skolēniem ir daudz informācijas, taču viņi nespēj to grupēt, tādēļ vismaz audzināšanas stundās vajadzētu atgādināt, ka arī viņi kļūs vecāki un radīs bērnus. Daudzu bērnu prātā aizķeras skolā izteikta frāze, un viņi to atceras visu mūžu.
K. M.: Mums ir sagatavota anketa ar priekšlikumiem, par kādām tēmām vēlētos runāt. Pārsvarā visi skolēni atzīmē ailīti „attiecības”.
Inga M.: Par to liecina arī uz uzticības tālruni saņemtie zvani – runa pārsvarā ir par savstarpējām attiecībām.
G. K.: Aprobējot sociāli emocionālo audzināšanas programmu projektā, klases audzinātājas atzina, ka par to stundās maz tiek runāts, ka bērni ar lielu interesi iesaistās sarunās, modelē, ko un kā runāt, kā rīkoties. Acīmredzot, stundās neatliek laika runāt par attiecībām, par dzīvi, par ģimeni, par to, kas pusaudžus visvairāk interesē.
Inga M.: Bērni savas vajadzības pasaka priekšā, tikai jāprot to sadzirdēt.
Pedagogiem, kuri ar bērniem pavada kopā visvairāk laika, atliek kopīgās aktivitātēs iesaistīt vecākus un mācīties visiem kopā.
Inga M.: Sabiedrību tracina, ka skolotāji sev piemēra upura lomu. Iesaku pedagogiem uz bērnu, kuram ir problēmas, skatīties plašākā kontekstā, saukt palīgā citus un dalīties atbildībā.

Ar visu diskusiju aicinām iepazīties laikraksta „Izglītība un Kultūra” mājas lapā!