Pēdējā gada laikā vismaz 51% no Latvijas izglītības iestāžu vadītājiem vairākkārt ir domājuši par aiziešanu no profesijas. Vēl 20 % vadītāju gada laikā šādu soli ir apsvēruši vismaz vienu reizi. Tas nozīmē, ka vairāk kā divas trešdaļas Latvijas izglītības iestāžu vadītāju šobrīd nejūtas apmierināti ar savu darba ikdienu un būtu gatavi pamest nozari. Par to liecina Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) veiktā aptauja, kurā piedalījušies 518 direktori un kas tika analizēta šīsdienas Padomes sēdē.
Par to, ka nenovērtēti un uz izdegšanas robežas jūtas liela daļa Latvijas pedagogu, tiek runāts bieži, taču LIZDA aptauja apliecina, ka līdzīgi jūtas arī izglītības iestāžu vadītāji. Aptaujas, kurā piedalījās respondenti no visas Latvijas un no visām izglītības pakāpes izņemot augstskolas, mērķis bija saprast- kā jūtas izglītības iestāžu vadītāji un kādi atbalsta mehānismi būtu nepieciešami problēmu risināšanai.
Lai gan daļa vadītāju aptaujā uzsvēra, ka viņi jūtas apņēmības pilni, ieinteresēti, taču divreiz lielāks respondentu skaits minēja, ka daudz lielākā mērā viņi savā darba ikdienā jūtas norūpējušies, pārsātināts ar visu, pārslogoti ar birokrātijas slogu, ka viņi jūtas bezspēcīgi sadarbībā ar skolēnu vecākiem, cīņā ar skolēnu neieinteresētību un pedagogu trūkumu.
LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga, komentējot pētījuma datus, uzsver: “Šis ir nopietns signāls pašvaldībām, izglītības pārvaldēm, izglītības ministrijai, jo, ja izdegs līderis, kurš tālāk vadīs komandu? Tā ir spilgta trauksmes lampiņa. To redzam arī praksē. Arvien biežāk nākas secināt, ka izdeg ne vien pedagogi, bet arī direktori. Arvien biežāk redzam vakances ne tikai pedagogu, bet arī direktoru, viņu vietnieku līmenī. Redzam, ka skolas ilgstoši nevar atrast spēcīgus līderus.”
Galvenās problēmas
Daudzi aptaujas dalībnieki akcentēja, ka viņu darbu apgrūtina milzīgais birokrātiskais slogs, nepārtraukta “papīru un plānu ražošana” un atbalsta personāla trūkums, kā rezultātā no direktoriem tiek pieprasīta prasme būt par menedžeri saimnieciskos, juridiskos u.c. jautājumos. Direktoriem tiek “uzkrauti” netiešie darba pienākumi: lietvedība, arhīvs, atskaites un aptaujas īsos termiņos, vecāku sūdzības, to izskatīšanas process, grāmatvedība. Kā problēma tika minēta arī nepārtrauktā valdības lēmumu maiņa, neskaidrība par nākotni, stabilitātes un ilgtspējīgas attīstības trūkums, ārējo normatīvo aktu nepārtraukta grozīšana, grozījumu kavēšanās vai pieņemto normu atsaukšana.
Direktori īpaši akcentē vecāku bezatbildību, necienīgu attieksmi pret pedagogiem un tehniskajiem darbiniekiem, vecāku ambīcijas un noteikumu trūkumu attiecībā pret vecāku pienākumiem un tiesībām. Izglītības iestāžu vadītāju ikdienu apgrūtina arī pedagogu trūkums, esošo pedagogu pārslodze, darbinieku “izdegšana”.
Uzliek menedžmenta slogu
To, ka izglītības nozarē arvien nekomfortablāk jūtas ne vien pedagogi, bet arī direktori, atzina arī LIZDA Padomes viesis, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidents Rūdolfs Kalvāns, kurš akcentēja: galvenā problēma ir tajā, ka valsts, pašvaldība no izglītības iestādes vadītāja sagaida nevis būšanu par līderi –, kurš iedvesmo, ģenerē idejas, veido stratēģiju, bet būšanu par menedžeri -, kurš ir stundu aizvietotājs, normatīvo aktu pārzinātājs, iepirkumu, remontu veicējs. Direktoriem netiek dota iespēja būt radošiem, tiek ierobežota viņu autonomija, kas būtiski ietekmē vadītāju labbūtību un vēlmi palikt nozarē.
Apliecina gatavību risināt problēmas
Tikmēr LR Saeimas priekšsēdētājas biedre, politiķe, pedagoģe, izglītības eksperte un Saeimas Izglītības komisijas deputāte Antoņina Ņenaševa , uzrunājot klātesošos, pauda: “izglītības iestādes darbu var salīdzināt ar orķestri, kurā skan vairāki instrumenti, ir dažādas skaņas, kas, sanākot kopā, veido skaistu melodiju. Protams, ka katram orķestrim ļoti svarīgais ir diriģents, kurš dzird, redz, saprot visus instrumentus un var veidot brīnišķīgu melodiju. Labs diriģents ir tas, kurš izprot kopējo melodijas noskaņojumu un var noskaņot orķestri. Direktori redz un jūt dažādos sava kolektīva instrumentus un var izveidot brīnišķīgu skaņdarbu. Bet, ja direktoram pa ceļam mainās mūzikas kanoni, pazūd instrumenti, tas viss rada lielus izaicinājumus un šķēršļus. Es ticu, ka sadarbojoties ne tikai skolas ietvaros, bet kopumā sistēmā, mēs spēsim sasniegt labāko rezultātu. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vārdā gribu apliecināt, ka mēs redzam un saprotam tos izaicinājumus, ar kuriem saskaras izglītības iestāžu direktori kā diriģenti. Gribu novēlēt mums visiem, lai izglītība tik pat viegli kā mūzika ieplūstu mūsu sirdīs un prātos, veidojot labāku nākotnes vidi.”
