Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Inga Vanaga un viņas vietniece Irina Avdejeva darba vizītē viesojās Norvēģijā, lai projekta “Sociālā dialoga uzlabošana izglītībā – Norvēģijas un Latvijas pieredze” (Projekta Nr.2019/101867) ietvaros kopā ar Norvēģijas, Igaunijas un Lietuvas kolēģiem piedalītos pieredzes apmaiņas seminārā par arodbiedrības darbībai būtiskiem jautājumiem.
Tikšanās darba kārtībā bija jautājumi par sociālā dialoga un koplīgumu nozīmi, kas sevī ietver darba laika un algu noteikšanu, prasmju un nodarbinātības saglabāšanu, darbinieku (tostarp viesstrādnieku un nepilnas slodzes darbinieku) apmācību un kvalifikāciju, arodveselības un darba drošības veicināšanu darba vietās, kā arī par gados jaunu arodbiedrības biedru piesaisti.
Norvēģijā sociālai dialogs tiek balstīts uz uzticēšanos un caurspīdīgumu. Norvēģu valodā vārds “tillit” nozīmē – uzticēties, par ko norvēģi saka: “Šis vārds ir vienādi lasāms no abām pusēm, kas raksturo sociālā dialoga būtību – ieguvums no uzticēšanās ir abām pusēm!”
Norvēģijas arodbiedrību modelis ir tipisks Ziemeļvalstu arodbiedrību modelis, kas balstās uz trim pīlāriem – ekonomisks menedžments, nodrošināts darba un privātās dzīves līdzsvars un sabiedrības labklājība, ko caurvij spēcīga sadarbība. Ja atskatāmies pagātnē, tad 100 gadus atpakaļ Norvēģijā bija visvairāk streiku pasaulē, rēķinot attiecībā pret iedzīvotāju skaitu.
Kāds varētu iebilst, sakot, ka labklājība ir panākta pateicoties naftas ieguvei, taču norvēģi atgādina, ka sabiedrības labklājība ir tikusi panākta pirms tika atrasta nafta. No tautsaimniecības viedokļa raugoties, Norvēgijai ir svarīgi 4 sektori, ja kāds kļūtu dominējošs, tas apdraudētu Norvēģijas ekonomiku, līdz ar to arī naftas ieguve ir tikai viens no sektoriem un tas nav dominējošs. Pamatlīgums starp sociālajiem partneriem tika noslēgts 1935.gadā, tāpat kā Dānijā un Zviedrijā. Galvenokārt tas noteica to, ka līguma darbības laikā strādājošie nevar streikot. Darba koplīguma vienošanās sarunu procesā piedalās un diskutē 2 grupas – juristi un sarunu vadītāji. 1995.gadā tika panākta vienošanās par tālākizglītību ar apmaksātu mācību atvaļinājumu. Attiecīgi Norvēģijā ir salīdzinoši augsts izglītības līmenis.
Norvēģijā augstākā izglītības ir bezmaksas, taču pēdējo 10 gadu laikā valdība jau četras reizes ir mēģinājusi panākt maksas izglītību. Darba devēji ļoti atbalsta izglītību, tā, piemēram, uzņēmumi pat apmaksā studijas Oksfordas vai Kembridžas universitātē, bet tas nav obligāts nosacījums, ka atgriežoties Norvēģijā obligāti būtu jāstrādā tajā pašā uzņēmumā, kurš ir apmaksājis studijas. Izaicinājums ir augstais tehnoloģiju līmenis un tam atbilstoša izglītība. Tāpat kā Latvijā, Norvēģijā ir augsts profesionālo izglītību pametušo īpatsvars, vidējie tie ir 30%, kuri nepabeidz mācības profesionālajā izglītībā. Profesionālās izglītības iestādēs ir padomes, kur piedalās arī arodbiedrības. Privātais sektors atbalsta arī profesionālās izglītības audzēkņus (50 000 eiro uz katru studentu 2 gadiem). Studenti prakses laikā saņem atalgojumu, kurš pieaug otrajā kursā līdz ar darba ražīguma pieaugumu.
Norvēgijas darba tirgū nav būtiskas starpības starp sabiedriskajā un privātajā sektorā nodarbināto atalgojumu. Tāpat, atšķirībā no Latvijas, Norvēģijā arodbiedrības biedru maksa tiek ieskaitīta attaisnotajos izdevumos. Pavisam Norvēģijā ir četru veidu arodbiedrības biedru iemaksas – parastā arodbiedrības biedru dalības maksa, studentu dalības maksa, mācekļu jeb profesionālās izglītības audzēkņu dalības maksa un augstskolas, koledžu studentu dalības maksa (bezmaksas).
Norvēģijas arodbiedrību konfederācijai LO ir savs izpētes institūts. LO ir 11 filiāles un katrā no tām darbojas studentu apvienības, katrs reģions saņem finansiālu atbalstu no LO. Norvēģijas arodbiedrības organizē arī ikgadējas kampaņas, lai piesaistītu jaunus biedrus. Tā pagājušās kampaņas laikā 293 jaunieši apmeklēja 5257 uzņēmumus. Kaut arī kopējais arodbiedrības biedru skaits Norvēģijā samazinās, attiecībā uz biedru skaitu tieši starp studentiem ir novērojama pozitīva tendence. Studenti var saņemt atbalstu arī no arodbiedrības. Taču galvenie “rekrutētāji” ir tieši vecāki, kas dalās ar savu pieredzi par arodbiedrības nozīmi un vēsturiski panākto darba apstākļu uzlabošanā, kas šodien šķiet pašsaprotams.
Savukārt Norvēģijas darba devēju konfederācijai NHO ir 13 reģionālie centri. To uzdevums ir risināt un nodarboties ar politiku. NHO ir dibināta 1900.gadā, pirmā ģenerālvienošanās tika noslēgta 1907.gadā, pašreizējā vienošanās joprojām satur tādus pašus nosacījumus attiecībā uz dažiem aspektiem. Kolektīvās pārrunas galvenokārt notiek nozaru līmenī, reģionālās pārrunas jeb vienošanās nav plaši izplatītas. Darba devēji arī uzsver galveno darba koplīgumu nozīmi – kamēr tie ir spēkā, arodbiedrībām nav tiesību streikot. Kaut arī individuālie darba strīdi notiek parastajās tiesās, kolektīvos strīdus izskata darba tiesas, kuras sastāv no septiņiem tiesnešiem, starp tiem – divi no arodbiedrībām, divi – no darba devējiem. Darba koplīgumus slēdz starp LO un NHO, darba koplīguma pārrunas notiek ik pēc četriem gadiem, pavisam kopā ir ap 200 darba koplīgumiem. Galvenie normatīvie akti, kuri regulē darba koplīgumu pārrunas ir Darba strīdu akts un Darba vides akts. Darba strīdu gadījumā paziņojuma termiņš ir divas nedēļas, paziņojums jānosūta valsts mediatoram, kura uzdevums ir sasaukt un noturēt mediācijas procesu.
Paši norvēģi uzsver, ka pamatlīgumam starp LO un NHO joprojām ir neizsmelts potenciāls un atsevišķās jomās tas varētu darboties labāk. Norvēģijā ir noslēgtas un darbojas deviņas ģenerālvienošanās. Norvēģi apsver arī tādus jautājumus – vai darbaspēka migrācija nav drauds Ziemeļvalstu darba tirgus modelim, pagaidām lielus draudus norvēģi nesaskata, bet piesardzīgi raugās nākotnē, jo tas var novest pie sociālā dempinga.
Norvēģijā viena no prioritārajām nozarēm ir izglītība, būtiski ir visi izglītības posmi, taču īpaša uzmanība tiek pievērsta pirmsskolas un karjeras izglītībai, mūžizglītībai. Piemēram, Norvēģijā pirmsskolā uz trīs bērniem vecumā no 1-3 gadiem ir viens pieaugušais, vecumā no 3-5 gadiem uz 5 bērniem ir viens pieaugušais. Tas pierāda, cik svarīgi ir pirmie izglītības soļi, lai varētu veicināt katra bērna izaugsmi, katram individualizētu pieeju.
Kopumā jāsecina, ka Norvēģijā lēmumi tiek pieņemti, lai maksimāli iegūtu gan darba ņēmēji, gan darba devēji, būtiska ir normatīvo aktu, noslēgto vienošanās, koplīgumu, ģenerālvienošanās pildīšana. Un NHO pārstāvis uzsvēra, ka sociālajā dialogā sociālajiem partneriem ir jābūt kā deju partneri, nevis pretiniekiem boksa ringā!
Pēc šīs vizītes jāsecina, ka Latvijā jāstiprina sociālā dialoga kultūra, jāveicina izpratne par sociālo dialogu, sociālajiem partneriem, arodbiedrības lomu, pilsonisko līdzdalību, lai Latvijas iedzīvotāju profesionālā darba dzīves kvalitāte būtu augstāka un Latvija varētu kādreiz pretendēt uz labklājības valsts statusu!