Apkopojot četrās reģionālajās konferencēs gūtos iespaidus un atziņas, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Inga Vanaga Rīgas diskusijā uzsvēra – sarunas ar kolēģiem bijušas produktīvas, dodot impulsu jauniem mājasdarbiem un radot jaunas apņemšanās. Konferenču gaitā tika secināts, ka galvenie priekšnoteikumi sekmīgam sociālajam dialogam ir izglītības iestāžu darbinieku līdzdalības un līdziesaistes sekmēšana, arodbiedrību stiprināšana, kā arī dialoga veicināšana starp izglītības iestāžu vadītājiem un kolektīviem un nebaidīšanās vērsties pie vietvarām ar savām iniciatīvām par koplīgumiem. Tāpat arī viens no spēcīgākajiem sociālā dialoga dzinuļiem ir kolēģu veiksmīgais piemērs no citām pašvaldībām un reģioniem.
Jāatgādina, ka ar mērķi pārņemt labo praksi un Latvijas reģionos stiprināt sociālo dialogu izglītības jomā, LIZDA ir realizējusi projektu “Sociālā dialoga uzlabošana izglītībā – Norvēģijas un Latvijas pieredze”, kurā tika organizēti četri sociālā dialoga forumi. Pirmais – Kurzemes – forums bija vērojams 5. maijā arodbiedrība “Facebook” kontā, bet otrais reģionālais forums 12. maijā viesojās Vidzemē. 19. maijā LIZDA eksperti, nozares ministriju pārstāvji, arodorganizāciju līderi uzrunāja kolēģus no Zemgales, 26. maijā uz sarunu tika aicināta Latgale, bet jūnija sākumā visu reģionu pārstāvji vienojās kopīgai diskusijai Rīgā.
Nepieciešama vienota pieeja visās pašvaldībās
Katrā no forumiem LIZDA vadītāja Inga Vanaga atgādina, ka tieši parakstīts koplīgums vai ģenerālvienošanās ir viens no galvenajiem veiksmīga, produktīva sociālā dialoga un sociālās partnerības pamatnosacījumiem. Diemžēl, koplīgumu pārklājums Latvijā ir viens no zemākajiem starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, tādēļ šajā jomā vēl tāls ceļš ejams. “Koplīgums ir rakstiska vienošanās, kas paredz darbiniekiem labvēlīgākus noteikumus nekā ir noteikts Darba likumā vai citos darba attiecības regulējošos dokumentos. Šie bonusi jeb labvēlīgākie nosacījumi var skart visplašāko jomu – sākot ar samaksu, kvalifikācijas celšanas pasākumiem, mācībām, papildus brīvdienām, beidzot ar apdrošināšanu, veselību veicinošiem darba apstākļiem,” atgādina I. Vanaga.
Apkopojot visos reģionos dzirdēto, I. Vanaga pauda, ka galvenie virzieni, kurus savos koplīgumos un ģenerālvienošanās gribētu redzēt izglītības sistēmas darbinieki, ir profesionālais atbalsts, finansiālais atbalsts, īpašs atbalsts jaunajiem pedagogiem dienesta dzīvokļu, stipendiju, mentoringa formātā, kā arī sociālā atbalsta minimum, kas visās pašvaldībās varētu būt unificēts (veselības apdrošināšanas polises, redzes pārbaudes, bezmaksas optika, kvalifikācijas celšanas kursi utml).
To, ka ideālā variantā visām Latvijas pašvaldībām būtu jāvirzās uz vienotu izpratni par sadarbību ar pedagogiem, savā uzrunā konferences dalībniekiem pauda arī Latvijas Lielo pilsētu asociācijas vadītājs Vitors Valainis, akcentējot, ka visām lielajām pilsētām sekmīgs sociālais dialogs ar izglītības sektoru ir ļoti būtisks, jo šajā nozarē strādā liels iedzīvotāju skaits un šīs nozares profesionālais veikums ir vitāli svarīgs katras pašvaldības nākotnei.
Joprojām bez izaugsmes
Kā piemēru tam, ka lielajās pilsētās situācija izglītības nozarē ir īpaša, var minēt arī Rīgu. Tajā darbojas 282 pašvaldības dibinātas mācību iestādes, kurās strādā vairāk kā 19 tūkstoši speciālistu. Rīgā ir 10 arodorganizācijas, 188 pirmorganizācijas, taču noslēgto koplīgumu īpatsvaars ir salīdzinoši neliels, proti, tikai 68 un 1 ģenerālvienošanās. Kādēļ tā?
Rīgas pilsētas arodorganizācijas vadītāja Anita Asare neslēpa – lielā saimniecībā katrs mazākais bonuss, ko savos koplīgumos vēlas iekļaut pedagogi, uzreiz nozīmē arī ievērojamus budžeta tērņus, kam pašvaldība ne vienmēr ir gatava. Tāpat liela saimniecība nozīmē arī lielu inecri un dažkārt pat birokrātiju. Arodbiedrības līdere neslēpa, ka pēc 2008. gada krīzes no galvaspilsētas pedagogu koplīgumiem pazuda ļoti nozīmīgi bonusi, papildatvaļinajuma dienas, veselības apdrošināšana, kurus Rīga toreiz vairs nevarēja atļauties finansēt. Diemžēl, kopš tiem laikiem notiek tikai pakāpeniska atgriešanās pie sākotnējā punkta, nemaz nerunājot par kādiem uzlabojumiem.
Vadītāji izvairoties no koplīgumu virzīšanas
Veicot aptauju par kūtro koplīgumu slēgšanas praksi galvaspilsētā, Rīgas arodorganizācija saskārusies ar vairākiem būtiskiem argumentiem. Daļa skolotāju uzskata, ka sadarbība ar iestādes vadītāju ir pietiekoši laba un nav nepieciešams kāds papildus regulējums. Citi norāda, ka koplīgumu sagatavošanu apgrūtinot pārliekā birokrātija, jo Rīgā ir prasība par koplīgumu saskaņošanu ar vietvaru, kas mēdzot sagatavoto dokumentu “atmest” ne tikai dēļ tajā iekļautajām prasībām un bonusiem, bet pat dēļ nepareiziem komatiem un garumzīmēm. Kā vēl viens būtisks iemesls, kas kavējot koplīgumu slēgšanu, tiek minēta iestāžu vadītāju klaji noraidošā attieksme pret koplīgumu virzīšanu. Šī problēma parādoties izglītības iestādēs ar autoritatīvu vadības stilu, kurā vadītājs baidās, ka koplīguma noslēgšanas gadījumā tiks apdraudētas viņa pozīcijas. “Šādās skolās, bērnudārzos vadītājs negrib līdzvērtīgi runāt ar saviem pedagogiem,” norādīja A. Asare.
Mīti un stereotipi
Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) līderis Rūdols Kalvāns, apzinoties šādas situācijas esamību, tomēr akcentēja: direktoram nav jābūt šķērslim, kas traucē noslēgt koplīgumu. “Domāju, ka pretestība ir saistīta ar dogmām, aizspriedumiem un mītiem. Mītiem par to, kas vispār ir arodbiedrība un koplīgums. Vai tiešām tas ir tāds drauds iestādes vadītājam vai tomēr tas ir dokuments, kas uzlabo pedagoga dzīvi un apmierina kolektīva vajadzības,” sacīja R. Kalvāns, uzsverot, ka šādi aizspriedumi jau sen vairs nav aktuāli.
Tai pat laikā, apzinoties reālo situāciju, LIZDA un LIVA ir gatava organizēt plašāku diskusiju izglītības iestāžu vadītājiem, lai uzklausītu “veiksmes stāstus” un labo praksi tam, kā tiek slēgti un kā darbojas koplīgumi. Abas organizācijas vienojās, ka šādās diskusijās svarīgi būtu uzrunāt arī pašvaldību pārstāvjus, lai varētu apliecināt vietvaru vēlēšanos iesaistīties dialogā ar pedagogiem un gatavību virzīties uz vienotu izpratni par sociālā dialoga īstenošanu.
Jārunā ar pašvaldībām
LIZDA organizētajā konferencē dalību ņēma arī Latvijas Pašvaldību Savienības pārstāve Ināra Dundure, kura aptiprināja: ir lietas, kuras izglītības iestāde nevar atrisināt direktora līmenī. Proti, kamēr nav politiskās gribas ar reālu finansiālo segumu, tikmēr koplīgumu iespējas ir visnotaļ limitētas. Arī I. Dundure atzina, ka veiksmīgs sociālais dialogs nav iedomājams bez ciešas sazobes ar pašvaldībām un, viņasprāt, pēc ATR, kuras rezulātā 119 vietvaras pārtaps par 42 pašvaldībām, sarunas ar reģionālajām domēm būs daudz vieglākas, bet unificēta skatījuma atrašana – daudz ticamāka.
To, ka daudzas iniciatīvas atduras ne tik daudz izglītības iestādes vadītāja negribēšanā, cik pašvaldības finansiālo iepēju trūkumā, diskusijas dalībniekiem apliecināja arī Rīgas domes Izglītības pārvaldes vadītājs Ivars Balamovskis. “Skolas direktors var parakstīt tikai to, kas viņam tajā brīdī jau ir piešķirts no pašvaldības. Ja vadītājs redz, ka finansējuma labajām iecerēm nav, ir skaidrs, ka viņš izvairīsies slēgt šādu koplīgumu. Iestādes vadītājam ir jābūt apveltītam ar īpašu māku rast kompromisus, lai no vienas puses atbalstīt sava kolektīva iniciatīvas, bet no otras- iekļautos viņam piešķirtā budžeta rāmjos. Atbalsts no pašvaldības ir nenovērtējams, tādēļ, tikai apsēžoties pie sarunu galda, visas šīs lietas var tikt sakārtotas,” sacīja I. Balamovskis.