Lai nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības uz papildu sociālajām garantijām visiem izglītības iestāžu darbiniekiem (gan pedagogiem, gan tehniskajiem darbiniekiem), Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība 2024.gada martā un 2025. gada janvārī, 2025. gada decembrī un 2026. gada aprīlī lūdza Saeimas deputātus iesniegt grozījumus Izglītības likumā, kas paredz pašvaldībām iespēju nodrošināt pedagogiem vienlīdzīgas sociālās garantijas ar pārējiem pašvaldības darbiniekiem. Līdz šim brīdim grozījumi nav izskatīti.
LIZDA lūdz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju izvērtēt iespēju iesniegt Izglītības likumā šādu grozījumu priekšlikumus:
1) izteikt Izglītības likuma 52.panta pirmās daļas 7.punktu šādā redakcijā:
“(1) Pedagogam ir tiesības:
7) no izglītības iestādes dibinātāja finanšu līdzekļiem saņemt pabalstu sakarā ar ģimenes locekļa (laulātā, bērna, mazbērna, vecāku, vecvecāku, adoptētāja vai adoptētā, brāļa vai māsas, pusbrāļa vai pusmāsas) vai apgādājamā nāvi ne vairāk kā vienas minimālās mēneša darba algas apmērā;”
2) papildināt Izglītības likuma 52.panta pirmo prim daļu ar 5., 6., 7. un 8.punktu šādā redakcijā:
“5) pabalstu līdz 50 procentiem no mēnešalgas vienu reizi kalendāra gadā, aizejot ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā, ņemot vērā dibinātāja noteiktos kritērijus, kā arī to, ka atvaļinājuma pabalsts netiek pārcelts uz nākamo kalendāra gadu un, izbeidzot amata (darba) attiecības, tas netiek atlīdzināts gadījumā, kad kārtējais atvaļinājums nav izmantots;
6) vienu apmaksātu brīvdienu pirmajā skolas dienā sakarā ar bērna skolas gaitu uzsākšanu 1. — 4.klasē;
7) ne vairāk kā trīs apmaksātas brīvdienas sakarā ar stāšanos laulībā;
8) vienu apmaksātu brīvdienu izlaiduma dienā, pedagogam vai tā bērnam absolvējot izglītības iestādi;”
Pamatojums:
Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums (Atlīdzības likums) netiek attiecināts uz pedagogiem. Pedagogu darba attiecību, darba samaksas, darba slodzes un papildu atlīdzības nosacījumus regulē vairāki normatīvie akti, tajā skaitā Darba
likums, Izglītības likums, MK 05.07.2016. noteikumi Nr.445 “Pedagogu darba samaksas noteikumi” (turpmāk – MK noteikumi Nr.445).
Izpētot normatīvos aktus, diemžēl jāsecina, ka Atlīdzības likumā, kas ir attiecināms uz visiem pašvaldību darbiniekiem, tajā skaitā izglītības iestāžu tehniskajiem darbiniekiem, ir noteikti daudz vairāk iespējamie ar papildu atlīdzību saistītie pasākumi nekā kopumā Izglītības likumā, Darba likumā un MK noteikumos Nr.445. Tādejādi pašvaldībai vai valsts institūcijai, lemjot par papildu atlīdzību un citiem labumiem, ko tā varētu iekļaut pašvaldības atlīdzības nolikumos, koplīgumos vai darba līgumos, nav iespējas uz pedagogiem attiecināt tādus ar papildu atlīdzību saistītus pasākumus kā:
1) pabalstu līdz 50 procentiem no mēnešalgas vienu reizi kalendāra gadā, aizejot ikgadējā apmaksātajā atvaļinājumā, ņemot vērā valsts vai pašvaldības institūcijas noteiktos kritērijus, kā arī to, ka atvaļinājuma pabalsts netiek pārcelts uz nākamo kalendāra gadu un, izbeidzot amata (dienesta, darba) attiecības, tas netiek atlīdzināts gadījumā, kad kārtējais atvaļinājums nav izmantots (Atlīdzības likuma 3.panta ceturtās daļas 8.punkts);
2) vienu apmaksātu brīvdienu pirmajā skolas dienā sakarā ar bērna skolas gaitu uzsākšanu 1. — 4.klasē (Atlīdzības likuma 3.panta ceturtās daļas 2.punkts);
3) ne vairāk kā trīs apmaksātas brīvdienas sakarā ar stāšanos laulībā (Atlīdzības likuma 3.panta ceturtās daļas 3.punkts);
4) vienu apmaksātu brīvdienu izlaiduma dienā, amatpersonai (darbiniekam) vai tās bērnam absolvējot izglītības iestādi (Atlīdzības likuma 3.panta ceturtās daļas 4.punkts).
Arī Atlīdzības likuma 20.pantā, kas nosaka amatpersonas (darbinieka) tiesības saņemt pabalstu sakarā ar ģimenes locekļa vai apgādājamā nāvi, ir noteikts plašāks ģimenes locekļu uzskaitījums nekā Izglītības likuma 52.panta pirmās daļas 7.punktā, kas nosaka pedagoga tiesības saņemt pabalstu sakarā ar ģimenes locekļa vai apgādājamā nāvi. Nav saprotams, kāda iemesla dēļ, piemēram, izglītības iestādes lietvedis, uz kuru tiek attiecināts Atlīdzības likums, drīkst saņemt pabalstu pusbrāļa, pusmāsas vai mazbērna nāves gadījumā, bet tās pašas izglītības iestādes skolotājs, uz kuru tiek attiecināts Izglītības likums, nedrīkst.
Pedagogi ir valsts vai pašvaldības institūciju darbinieki, tāpat kā darbinieki un amatpersonas, uz kurām attiecas Atlīdzības likums, tādēļ uzskatām, ka attiecīgajai valsts vai pašvaldības institūcijai ir jāspēj nodrošināt vienlīdzīga attieksme gan pret nodarbināto, kas ir pedagogs, gan pret nodarbināto, kas ir darbinieks vai amatpersona, uz kuru attiecas Atlīdzības likums. Šobrīd ir radusies situācija, kad likums nosaka nevienlīdzīgu attieksmi pret vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās esošām personām – vienas pašvaldības darbiniekiem.
LR Satversmes 91.pants nosaka: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”
Satversmes tiesa ir norādījusi (Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 15.1.punkts.): “Satversmes 91.panta pirmajā teikumā expressis verbis noteikta cilvēku vienlīdzība likuma un tiesas priekšā. Taču šajā Satversmes normā ietvertā vienlīdzības principa saturs ir plašāks. No vienlīdzības principa izriet prasība nodrošināt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijas. Proti, vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām personām, kas ietilpst vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās grupās. Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai vienādai attieksmei. Citiem vārdiem: ja divas faktiskās situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādam un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā̄ uz abām šīm situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums.”
Arī Darba likuma 7.panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu.
Būtiski ir uzsvērt, ka ar šiem grozījumiem Izglītības likumā netiek uzlikts pienākums pašvaldībai vai valsts institūcijai, kuru darbinieki ir pedagogi, finansēt un iekļaut savos iekšējos noteikumos, koplīgumos vai darba līgumos šos papildu labumus, bet gan tiek dotas tiesības šos labumus nodrošināt no sava budžeta un pēc savām finanšu iespējām, kas šobrīd nav tieši atļauts.
Pamatojoties uz augstākminēto, LIZDA lūdz rast iespēju iesniegt priekšlikumu grozījumiem Izglītības likumā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem, kas tiek finansēti no valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem un kuri pēc būtības atrodas vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās situācijās.