Aptauja
Kuri no minētajiem dzīves kvalitātes aspektiem, Jūsu skatījumā, pedagogam ir visnozīmīgākie?
Nodarbinātība (darba slodze)
Darba vide (darba aizsardzības pasākumi)
Tiesiskums (tiesības, kas reglamentē attiecības ar skolēniem, vecākiem, kā arī vadītājiem)
Izglītība (kvalifikācijas celšanas iespējas)
Informētība (manis kā arodbiedrības biedra informēšana)
Materiālā labklājība (darba alga, piemaksa par labu darbu)
Sociālā drošība (sociālā aizsardzība, materiālā palīdzība nelaimes gadījumos)
Veselība (veselības apdrošināšana, pasākumi veselības uzlabošanai)
Brīvais laiks (kultūras un sporta pasākumi)
Darba un ģimenes savienošana (iespējas savienot darbu situācijās, kad ir mazi bērni utt.)
[Rezultāti] [Arhīvs]



  View arodbiedriba's profile on slideshare 
 





   











Mazās skolas gaida valsts atbalsta programmu

Piektdiena 15/03/2013

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) un laikraksts „Izglītība un Kultūra” marta sākumā rīkoja diskusiju „Mazās lauku skolas Latvijā – glābsim vai slēgsim?”. LIZDA apkopotie dati liecina, ka šā gada 1.februārī Latvijā bija 228 skolas jeb gandrīz ceturtā daļa no visām vispārizglītojošajām skolām Latvijā, kurās ir mazāk nekā 100 skolēnu. Valdības rīcības plāns paredz līdz nākamā gada 1.septembrim izstrādāt starpnozaru programmu mazo skolu saglabāšanai un to pārveidei par daudzfunkcionāliem centriem. Taču vairāki diskusijas dalībnieki apšaubīja, vai visas 228 skolas varēs pārtapt par daudzfunkcionāliem centriem, jo daudzviet tādi jau veiksmīgi darbojas. Līdz šim Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) ir izveidota darba grupa. Organizējot diskusiju, uz to aicinājām arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāvi, taču atklājās, ka VARAM šīs problēmas risināšanā nav iesaistīta. IZM Izglītības departamenta direktora vietniece vispārējās izglītības jomā Ineta Īvāne, kā arī IZM darba grupas par mazo lauku skolu attīstību vadītāja un „Sorosa fonda – Latvija” iniciatīvas „Pārmaiņu iespēja skolām” vadītāja Aija Tūna diskusijā vairākkārt uzsvēra, ka valsts nevar piedāvāt unikālu risinājumu visām mazajām skolām un tām pašām ir jāmeklē iespējas, kā un vai vispār dzīvot turpmāk. Pagaidām viss ir atkarīgs no pašvaldību iespējām un labās gribas – uzturēt skolu, kas ir pagasta „dzīvības saliņa”, vai slēgt. Līdz šā gada 11.martam IZM ir saskaņojusi vairāku izglītības iestāžu reorganizāciju trijos novados, Ciblas pamatskolas slēgšanu un Tukuma pirmsskolas izglītības iestādes „Pepija” atvēršanu.

Diskusijas dalībnieki:

Ingrīda Mikiško (I. M.), LIZDA priekšsēdētāja;
Modra Jansone (M. J.), LIZDA eksperte vispārējās izglītības jautājumos;
Kornēlija Brūniņa (K. B.), Krustpils novada pašvaldības priekšsēdētāja vietniece;
Lidija Platonova (L. P.), Krāslavas novada Izglītības un kultūras nodaļas vadītāja;
Elga Ūbele (E. Ū.), Jēkabpils novada Izglītības un kultūras pārvaldes vadītāja;
Inita Juhņeviča (I. J.), Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) vadītāja;
Ineta Īvāne (I. Ī.), IZM Izglītības departamenta direktora vietniece vispārējās izglītības jomā;
Olga Kokāne (O. K.), Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības jautājumos;
Aija Tūna (A. T.), IZM darba grupas par mazo lauku skolu attīstību vadītāja un „Sorosa fonda – Latvija”
 (SFL) iniciatīvas „Pārmaiņu iespēja skolām” vadītāja.

LIZDA ir analizējusi skolu skaitu, kurās mācās mazāk par 100 skolēniem. Kādi patlaban ir dati par mazajām lauku skolām?

M. J.: Sākot jauno darba gadu, LIZDA saskata, ka viens no aktuālajiem jautājumiem šogad būs mazās lauku skolas novados. Mana līdzdalība šajā jautājumā sākās tajā brīdī, kad, saņemot datus no IZM par skolēnu un skolotāju skaitu skolās, sapratu, ka situācija ir kritiska.
Līdz 2013. gada 1. februārim redzam, ka kopumā Latvijā ir 228 skolas, kurās skolēnu skaits ir mazāks par 100. To vidū ir 3 internātpamatskolas, 5 vidusskolas, 16 sākumskolas un 204 pamatskolas. Tas ir uztraucoši, tāpēc nolēmām paskatīties uz šo situāciju visu Latvijas novadu kontekstā. Novadu kritiskās pazīmes – skolēnu un skolu skaits novadā, pedagogu noslodze skolās – cik vidēji pedagogs var strādāt konkrētā skolā, saprotot, ka skolotāji novados braukā pa vairākām skolām. Lai redzētu perspektīvu, izmantojām iedzīvotāju skaitīšanas datus, „pavelkot” divus gadus uz priekšu. Šie dati gan ir apšaubāmi, jo droši vien iedzīvotāju skaits divu gadu laikā ir mainījies un, visticamāk, uz samazināšanās pusi. Pašlaik iegūtie dati rada bažas par mazo skolu pastāvēšanas iespējām. Reformu plānā ir teikts, ka skola var kļūt par daudzfunkcionālu centru, bet vai 228 skolas valsts spēs nodrošināt kā daudzfunkcionālas iestādes?
I. M.: Protams, šis ir ļoti komplekss jautājums. Taču, kopā ar IZM strādājot pie pedagogu novērtēšanas programmas un skatoties valdības deklarācijā, ka 2014. gadā plānojam meklēt citu finansēšanas modeli, jau šogad ir ļoti skaidri jāsaprot, vai pāreja uz 40 darba stundu nedēļu ietekmēs pedagogus mazajās lauku skolās. Jo pašlaik redzam, ka pamatā pedagogi strādā ar mazu likmi, un jautājums ir, vai visi pedagogi ir gatavi mazajās skolās strādāt ar apvienotajām klasēm? Būtiski ir arī tas, kā nodrošināt mācības sākumskolēniem pēc iespējas tuvāk mājām. Nesen pie mums viesojās Somijas pedagogu arodbiedrības pārstāvji, kam arī ir tāda pati situācija, bet viņi ir pārkārtojuši pedagogu sagatavošanas sistēmu, un viņu nostāja ir: uz 12 bērniem viens pedagogs, kurš var pasniegt vairākus priekšmetus.

Pašvaldības, kādas ir mazo skolu problēmas un kā jūs tās risināt savos novados?

K. B.: Mēs kā pašvaldība 2011. gadā pieņēmām lēmumu izvērtēt izglītības iestādes un tā dēļ izveidojām šo skolu attīstības plānus. Izvērtēšanas gaitā ņēmām vērā sociālekonomisko, demogrāfisko situāciju, izglītības iestāžu piepildījumu, transporta kustības iespējas utt. Izveidojām sev ieteikumus, kas jāņem vērā, pieņemot atsevišķus lēmumus. Jāatzīst, ka, veicot šo izvērtēšanu, beidzot bijām spiesti nopietni pievērsties skolu problēmām. Novadā mums ir sešas izglītības iestādes, kurās mācās 662 skolēni. 48% no mūsu novada skolēniem mācās ārpus novada skolām, galvenokārt bērni brauc uz Jēkabpils skolām. Mazās skolas pārsvarā ir ciematu centros. Skola ir tā vieta, kur notiek ciemata dzīve. Iedzīvotāji uzskata, ka mazās skolas ir jāsaglabā. Vecāki raizējas par iespēju nodrošināt kvalitatīvu izglītību apvienotajās klasēs. Tas liecina, ka vecākiem laukos rūp bērnu izglītība. Skolas mums ir labi izremontētas, varbūt vietām vajag paplašināt telpas. Novadā ir seši pagasti, un mēs varētu izveidot tikai divas mācību iestādes, bet atsevišķu skolu slēgšana nebūs labākais, jo skolēni dosies uz Jēkabpili un nedos piepildījumu palikušajām iestādēm kaimiņpagastos. Skolu slēgšana nebūs risinājums, tāpēc mēs skolas neslēdzam, izņemot divu izglītības iestāžu reorganizēšanu – tiek apvienota Liepenes pamatskola un Variešu pirmsskolas izglītības iestāde „Varavīksne”, izveidojot Variešu sākumskolu. Vairākums vecāku arī piekrita šādam modelim.
L. P.: Sākot skatīt skolu jautājumus, sākotnēji kopā ar deputātiem secinājām, ka skolas ir labi sakārtotas, skolotāji labi sagatavoti un, ja nepieciešams, var mācīt vairākus priekšmetus, resursi nodrošināti utt. Tad sākām skatīties, kas mainās novadā, ja kādu mazo skolu slēdz? Vispirms secinājām, ka tukšās ēkas tiks izdemolētas, iedzīvotāji, no kuru redzesloka tiks izslēgta skola, labākajā gadījumā dzīvesvietu meklēs Rīgā, jo Krāslavā arī darba nav, sliktākajā gadījumā gados jaunākie iedzīvotāji dosies uz ārzemēm. Sociāli maznodrošinātie un gados vecākie paliks uz vietas, taču kas ar viņiem notiks? Kopā mēģinājām prognozēt iedzīvotāju izmaiņas, kurās secinājām, ka pat mazajās skoliņās skolēnu skaits varētu mainīties tikai par diviem trim skolēniem. Tāpēc pieņēmām lēmumu neaiztikt mazās skolas, kamēr neredzam, ka tajās tuvojas krass skolēnu skaita samazinājums. Pie mums būtiskākais skolēnu samazinājums gaidāms vidusskolēnu vecumā. Jā, mazo skolu uzturēšana ir dārgāka, taču vēl dārgāk pašvaldībai izmaksā situācija, ka cilvēki paliek bez darba. Un tāpēc pašvaldība arī pieņēma lēmumu piemaksāt skolotājiem, lai varētu nodrošināt mācību procesu. Turklāt jāsaka paldies novada lielajām skolām, kas no savas naudas palīdz mazajām skolām, bet ar noteikumu, ka finansējums aiziet tikai mācību stundām.
I. M.: Bet ko jūs darīsiet, kad lielās skolas sāks nepiekrist līdzekļu pārdalei?
L. P.: Mums ir bijušas ļoti atklātas sarunas, un nav bijis tāda gadījuma, ka lielās skolas atteiktu palīdzību mazajām.

Vai IKVD pienāk signāli no lielajām skolām, kuras solidaritātes vārdā īstenībā paliek zaudētājas?

I. J.: Protams, ir izskanējušas pretenzijas, taču ne rakstveida sūdzības. Droši vien tāpēc, ka direktori ļoti labi apzinās, ka pašlaik naudas pārdale pašvaldībās atbilst normatīvajam regulējumam. Skolas var protestēt, bet pašvaldībai ir tiesības izlemt, kā nauda tiek pārdalīta. Ja nākotnē tiks pieņemts lēmums, ka nauda nonāk līdz konkrētai skolai, tad visām šīm 228 skolām ir reāls risks tikt slēgtām.

Vai varat raksturot mazās lauku skolas no izglītības kvalitātes aspekta?

I. J.: Esmu par to, ka mazajām skolām noteikti ir jāpastāv, bet ar norunu, ka tās nodrošina kvalitatīvu izglītību. Starptautiskajos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumos redzam, ka Latvija izceļas ar to, ka skolas nodrošina arī sociālo funkciju, un tas ir pozitīvi.
Raugoties uz akreditācijas datiem, 2011., 2012. gadā esam akreditējuši 211 skolu, automātisko akreditāciju piešķirot 165 skolām. No tām trešā daļa ir mazās skolas. 46 skolās ir strādājusi ekspertu komisija, no kurām puse ir mazās skolas. Secinājumā – mazās skolas strādā kvalitatīvi, tikai divām skolām bija nepieciešami būtiski darba uzlabojumi un tās saņēma akreditāciju uz 2 gadiem. Mazo skolu stiprā puse ir skolas mikroklimats, atbalsts skolēniem un iestādes sadarbība ar citām institūcijām. Tajā pašā laikā ieteikumi visvairāk saistās ar skolas attīstības plānošanu, ko mazo skolu gadījumā tiešām ir grūti izdarīt, bet katrā konkrētā gadījumā skolai un pašvaldībai tomēr ir jāsaskata skolas attīstības perspektīvas. Jāpiestrādā arī pie mācību programmu īstenošanas, eksperti iesaka ieviest tālmācības programmas, lai mazās skolas varētu pastāvēt.
Vēl no savas pieredzes gribu uzsvērt – apvienotās klases nenozīmē, ka pasliktinās izglītības kvalitāte. Mazie skolēni ļoti ātri mācās un paņem visu, ko vien var. Skolotājiem ir iespējas apmeklēt tālākizglītības kursus, lai apgūtu metodiku darbam apvienotajās klasēs un akreditācijas procesā redzam, ka viņi tās efektīvi izmanto. Vēlos uzsvērt, ka mazo skolu izglītības kvalitātes nodrošināšanā ir jānovērtē arī pašvaldības ieguldījums. Savukārt, ja mēs gribam nodrošināt vienādas iespējas visiem bērniem, ir nepieciešams valsts atbalsts. Līdz ar to ir tikai loģiski, ka valdības deklarācijā ir paredzēta valsts programma mazo skolu atbalstam.
I. Ī.: Ir patīkami, ka par vienu no kvalitātes priekšnosacījumiem min arī skolotāju. Faktiski, domājot par izglītības kvalitātes monitoringu, tiek ņemta vērā skolu akreditācija, eksāmenu rezultāti un skolotāju kompetences.
Ir ļoti svarīgi saprast, uz ko mēs liekam akcentu – uz skolu vai daudzfunkcionālu centru? Ja daudzfunkcionāls centrs kā alternatīva mazo skolu saglabāšanai, tādā gadījumā tā ir ne tikai IZM, bet arī VARAM, Labklājības ministrijas (LM), Satiksmes ministrijas un Ekonomikas ministrijas kompetence. Ja liekam akcentu uz skolām, tad IZM stingri pieturas pie tā, ka jānosaka mazās skolas kritēriji, jāpiedāvā mazās skolas finansēšanas modelis un jāsagatavo rekomendējoši ieteikumi, kā šī skola kā daudzfunkcionāls centrs var pastāvēt. Tās ir trīs lietas, kas konkrētos datumos tiks izpildītas. Turklāt IZM mazo skolu pastāvēšanu skata pārējo reformu kontekstā, kas ir skolu autonomijas stiprināšana, kura ietver gan individuālus mācību plānus, gan atšķirīgus pastāvēšanas modeļus atkarībā no skolu nākotnes vīzijām.
M. J.: Mēs zīmējam nākotnes vīzijas, kuras vairāk vai mazāk tomēr orientējas uz to, lai skolas ēka, kurā ir ieguldīts, nepaliktu tukša. Tas ir ēku uzturēšanas jautājums. Bet es gribu uzsvērt vienu lietu – mūsu „rūpe” ir skolotājs un izglītības kvalitāte, tieši izglītības nodrošināšana. Mēs pašlaik dzirdam, ka jau triju pašvaldību pleci tur papildfinansējumu skolu uzturēšanai, tuvā nākotnē uz pašvaldību pleciem gulsies arī mācību līdzekļu nodrošināšana, tad – cik tālu mēs aizejam no tā, ka tā ir pirmā un galvenā valsts funkcija?
I. M.: Mūsu uztraukums ir par finansēšanas modeli – tūlīt nāk 1. septembris, fiskālais budžeta gads. Protams, visiem pedagogiem nav jāsaņem vienādi, bet vai mēs kvalitatīvajiem pedagogiem spēsim nodrošināt vai paaugstināt atalgojumu?
O. K.: Jāsaka atklāti – pašvaldībām palīdzību no valsts nav ko gaidīt. Šie daudzfunkcionālie centri jau sen pašvaldībās ir atrasti un darbojas. Bibliotēku tīkls ir ļoti labi organizēts, saieta nami nokomplektēti un atraduši savu dzīvošanas modeli. Tomēr es nedomāju, ka 228 mazās skolas tiks slēgtas. Tas noteikti nenotiks, jo katra pašvaldība ir ieinteresēta saglābt savu teritoriju un iedzīvotājus. Ja deviņdesmitajos gados pedagogu finansēšana būtu atstāta pašvaldību ziņā, skolas gadu gaitā jau būtu reorganizētas un pašvaldības uz vietas domātu, ko darīt. Taču pašlaik esam tur, kur esam.
Kopumā var teikt, ka ir kritēriji, kur visiem novadiem ir vienāda situācija, taču ir arī atšķirīgais. Piemēram, pašvaldībai izplānojot, kur bērni ies mācīties, kā alternatīvu aizslēdzot ciet vienu skolu, tā nenotiek, dzīve iegroza situāciju pavisam citādi. Tāpēc es uzsveru, ka ir lētāk un izdevīgāk piemaksāt par mazo skolu uzturēšanu nekā milzīgie autobusu pārvadājumi, pašvaldību savstarpējie norēķini. Mēs ļoti cerējām uz mazo skolu programmu, bet patiesībā tā tiek veidota ne uz IZM bāzes, bet kaut ko sakoordinējot. Taču tas nenotiek, ja pie varas vairākumā nav viena partija. Nekad nav bijis tā, ka viena ministrija varētu ar otru sadarboties un vienoties par kopīgu risinājumu.
I. M.: Ja nebūtu starpnovadu norēķinu, vai tas kaut ko mainītu?
O. K.: Patiesībā šie norēķini jau ir tas pats vaučers, kas pašlaik darbojas. Nauda seko bērnam.
K. B.: Mēs jau sen runājam par to, ka skolas būtu iespējams pārveidot par daudzfunkcionāliem centriem. Taču es gribu uzsvērt, ka tas ir ļoti liels slogs pašvaldībai un tās to nedarīs.
I. Ī.: Mēs ļoti gribam saglabāt esošo skolotāju skaitu, bet jāapzinās, ka būs brīdis, kad būs jādomā par alternatīvām tiem pedagogiem, kam nebūs darba. Un to ir iespējams izdarīt, jo ir nepieciešami pakalpojumi sasaistē ar izglītību.
E. Ū.: Piemēram, mūsu novados ļoti daudzi pedagogi izmantoja iespēju ar projekta atbalstu celt savu kvalifikāciju darbam apvienotajās klasēs.
I. Ī: 413 pedagogi paši izlēma, ka viņiem ir nepieciešama pārkvalifikācija, un pateikt, cik daudz pedagogiem ir nepieciešama pārkvalifikācija, nav iespējams, jo skaits ir atkarīgs no pašvaldības un skolas nākotnes attīstības vīzijas. Tās pašvaldības un pedagogi, kuri saprata, kāda būs skolas attīstība, izmantoja šo iespēju – pašvaldībai šie pedagogi bija un arī pašlaik ir vajadzīgi.

Kas notiek mazo skolu programmas darba grupā, un vai jūs 1.septembrī piedāvāsiet atbalsta programmu?

A. T.: Mēs runājam par valsti un pašvaldību kā par divām atšķirīgām planētām. Pašvaldība ir daļa no valsts, un skola ir daļa no kopienas, un, ja pašvaldība uzņemas atbildību par kopienu un to, kā vēlas tērēt publisko naudu, tas ir labākais, kas šajā valstī demokrātijas attīstības procesā var notikt. Cilvēki gaida risinājumus no augšas, bet ir jāmeklē savi risinājumi. Pašvaldības to „skaisti” apstiprināja. Tikai mēs nenovērtējam to, ko varam izdarīt, gaidām kādu citu palīdzību. Taču, tiekoties ar ministriju pārstāvjiem, piemēram, LM, viņi nopietni raugās uz skolu kā uz partneri, kas var apsaimniekot pieaugušo izglītības budžetu. VARAM izsaka priekšlikumus par to, ka skolas varētu piedalīties nodarbinātības sekmēšanā un apstādināt iedzīvotāju aizbraukšanu no laukiem. Tā ka sadarbība starp ministrijām šā jautājuma risināšanā tomēr notiek.
Tagad par mazo skolu darba grupu – pirmkārt, tā ir brīvprātīga ekspertu grupa, kas vāc argumentus un datus, lai noteiktu mazo skolu kritērijus. Ir pilnīgi skaidrs, ka mazo skolu vienīgais rādītājs nevar būt skolēnu skaits. Ir jāņem vērā iedzīvotāju blīvums skolas tuvākajā teritorijā un novadā, fiziskā infrastruktūra utt. Jautājums jāskata kompleksāk. Ekspertu grupa skaidri ir pateikusi, ka ar veidu, kā mēs rēķinām izmaksas uz vienu skolēnu pašlaik, notiek lielas spekulācijas. Ja skola veic dažādas funkcijas, mēs nevaram izmaksas dalīt ar skolēnu skaitu. Tas neko neparāda. Pašvaldībai jāsaprot, kas notiek daudzfunkcionālajā centrā, un jāmeklē mehānismi, kā izmaksas rēķināt. Tas pats attiecas uz skolotājiem. Ja mēs raugāmies uz viņiem kā skolotājiem, kas nodarbināti skolā kā pamatdarbavietā, tad situācija ir krietni atšķirīgāka, nekā ja mēs ņemam vidējos rādītājus. Mums droši vien ir jāraugās, kas notiek ar pamatdarbā esošajiem skolotājiem un tiem skolotājiem, kas strādā vairākās vietās. Jādomā, kas ir tās vietas, kur viņi var dot savu profesionālo ieguldījumu. Nebūt floristiem un frizieriem, bet darboties pieaugušo tālākizglītībā vai sniegt atbalstu mācību procesā un veikt citas lietas.
Pašlaik mums ir vesels saraksts ar to, kas varētu kļūt par mazās skolas indikatoriem. Sarakstu varētu pabeigt 1. aprīlī. Tālāk jau IZM skatīsies, kur nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos. Esam piefiksējuši vairākas ārkārtīgi svarīgas lietas. Tas ir jautājums par skolotāju profesionālās darbības paplašināšanu, par skolas autonomiju un 40 darba stundu nedēļu.
I. Ī.: Patlaban saskaņošanā ir arī noteikumi par vieglāku iespēju skolotājiem iegūt otro profesionālo kvalifikāciju, tas ir tas, kā IZM skatās kompleksi uz mazo skolu jautājumu.
A. T.: Turklāt es nedomāju, ka jautājums par mazo skolu dzīvi ir jautājums par ēku uzturēšanu, tas ir jautājums par kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu un pieejamību. Cieši paturot prātā pirmsskolu kā loģisku sākumu izglītībai, un tad jau gluži dabiski pie mazās skolas nāk klāt sociālā funkcija.
E. Ū.: Jēkabpils novada Dunavas pamatskolā daudzfunkcionalitāte darbojas, tāpēc ka Dunavas pagastā nav kultūras nama un bibliotēkas. Taču ir pagasti, kur centrā ir viss un skolu par daudzfunkcionālu centru mākslīgi nav iespējams izveidot. Runājot ar novadu pašvaldību speciālistiem, ir skaidrs – kamēr skolu daudzfunkcionalitāte būs uz pašvaldības un ministrijas pleciem, tas būs par smagu. Ir nepieciešama sadarbība ar citām ministrijām, jo IZM pēc būtības nodrošina tikai izglītības jautājumus. Paskatoties uz pieciem novadiem (Jēkabpils, Krustpils, Salas, Viesītes un Aknīstes), redzam, ka laikā no 2009. līdz 2012. gadam katru gadu ir slēgta viena liela pamatskola ar 100 skolēniem, par tik ir samazinājies skolēnu skaits piecos novados katru gadu. Prognozes rāda, ka tas turpināsies, tāpēc, es domāju, dzīve noliks visu savās vietās, neko mākslīgi neveidojot.
I. M.: Diemžēl es nedzirdu no IZM nekādu konkrētību. Mēs skaidri redzam, ka skolotājs tiek pārveidots par sociālo darbinieku, bet mēs neredzam finansēšanas modeļus, koeficientus mazajām skolām, kā skolotājam izdzīvot utt. Mēs tikai kraujam virsū pedagogam, lai arī visu laiku paralēli runājam par to, kā skolotājam nesadegt šajā stresā. Skaisti parunājam un pasakām – pašvaldības nodrošiniet visu! Jā, es piekrītu, ka ir atsevišķas vietas, kur cilvēki ir spējuši atrast izeju no sarežģītām situācijām, bet tas nav vairākums, tā nav kopējā situācija. Ir jārunā par lietu. Šajās skolās ir dzīvi cilvēki, dzīvi bērni, mums ir jārunā konkrēti.

Ja mēs sakām, meklējiet katrs savu iespēju risināt savas problēmas, tad cik lietderīga ir valsts pārvalde?

O. K.: Es varbūt beigšu ar tādu filozofisku jautājumu, bet, dzirdot vārdu salikumu „autonoma skola”, es domāju par to, kā mazā skola varēs izdzīvot, esot neatkarīga no visa?
A. T.: Skola ir kopienas sirds, un autonomija ir iespēja domāt un lemt pašiem, nevis saņemt gatavas, visiem vienādas receptes no augšas. Ja kopiena (pašvaldība) lemj, ka skolai jābūt, tad valstij jānāk ar savu ieguldījumu un jāpalīdz nodrošināt, ka šī skola dzīvo.